Pēdējās dienas Vamavekē šo tēmu pacēlām jaunā līmenī un kopīgi ar Adrianu un citiem hosteļa viesiem un darbiniekiem mēģinājām atrast īsto vārdu. Taču ir diezgan skaidrs, ka lēmums jāpieņem man, bet nekādi nevaru pie tā nonākt, jo vienkārši neviens vārds “nenoklikšķ”.
Foto: Mārcis Pļaviņš
Vēl pēdējais izbrauciens ar Adrianu. Vizinamies gar Melnās jūras – Donavas kanālu, kas kā milzīgs dinozaurs guļ nekurienes vidū rāms un kluss, tikai pa retam kāds pārkrauts kravas kuģis klusi izvizinās caur šo iespaidīgo cilvēka roku veidojumu.
Adrians ar savu "Dņepr" motociklu mierīgi, taisnās līnijās virzās uz priekšu pa putekļainajiem Rumānijas ceļiem, kamēr es ar ''Minsku'' aplidoju bedres te labajā, te kreisajā pusē no Adriana un viņa “kuģa”.
“Tā kā tāda muša,” pie sevis iedomājos, kad pēkšņi vārds noklikšķ! Mammas tēvs Augusts, kurš nu jau citās saulēs sildās, bērnībā mani saukāja par Mušu. Biju pavisam aizmirsis šo nelielo faktu, taču atceroties, pārņem siltas sajūtas – tāpat kā toreiz bērnībā, katru reizi izdzirdot viņu saucam mani šajā skanīgajā vārdā. Vectēvs bija gudrs vīrs, dzīvoja Cēsīs, kas laikam arī ir viens no iemesliem, kāpēc man šī skaistā Latvijas pilsēta vienmēr bijusi viena no iecienītākajām Latvijā.
“Muša – tas ir lielisks vārds,” vienbalsīgi nolemj Adrians, Vamavekes hosteļa īpašnieks Sorins un vācietis Džeikobs, kurš no mājām līdz Rumānijai atbraucis ar riteni.
Izbraukšanas dienā iegādājos baltās krāsas flakoniņu, Adrians izdrukā un izgriež no kartona stencilu un oficiāli "Minska" kļūst par ''Mušu''.
Foto: Mārcis Pļaviņš
Foto: Mārcis Pļaviņš
