30. ceļojuma dienā esmu pie Eiropas otrās garākās upes – Donavas - deltas. Braucu uz šejieni, jo vairāki savstarpēji nesaistīti vietējie ieteica, ka šī vieta jāapmeklē obligāti. Ierodos Tulcea pilsētā un turpinu tālāk uz mazu pilsētiņu Murighiolu. Iebraucis tajā, kreisajā pusē pamanu jauki iekoptu kempingu. “Neķersim pirmo smuko vietu – vispirms jāapskatās, kas ir citur,” sev aizrādu un lēni dodos tālāk. Izbraucis mazo ciematu turpu šurpu, saprotu, ka jāatgriežas vien atpakaļ. Kreisajā pusē smuka koka lapenīte, kur saimnieks stingri nostāsta kempinga nosacījumus. Par nepilniem pieciem eiro drošas naktsmājas (lāču šeit noteikti nav), elektrība un labierīcības.
Kempingā jau iepriekš pamanīju vēl vienu motociklu, blakus tam velosipēds – pēc visa spriežot, kāds tālu minies ar to līdz šejienei. Novietoju "Minsku" un aizeju līdz vietējam veikaliņam. Nākot atpakaļ, pamanu sievieti un vīrieti, kas piestājuši un raugās mana diženā motocikla virzienā. Pieejot tuvāk apstājos samulsumā, jo šķiet, ka dzirdu latviešu valodu. Pāris tikpat apjukuši kā es stāv un raugās uz mani. “No Latvijas?” atskan jautājums. Atbilde skan tikpat latviski, visi sākam smieties un atlikušo vakaru nevaram beigt brīnīties par nejaušo tikšanos šādā mazā ciematā, turklāt vienā no aptuveni 20 iespējamām šejienes naktsmītnes vietām. Laba tikšanās.
Vakarā aizstaigāju līdz ciema centram, piesēžu bārā, jo ceru atrast kādu vietējo, kurš palīdzētu atrast laivu par jēdzīgu ciparu, ar kuru doties izbraucienā pa Donavas deltas plašajiem ūdeņiem. Sāk jau likties, ka nekas neizdosies, kad pie bāra piebrauc brūns, maksimums piecus gadus jauns "Mersedess". Izkāpj solīda paskata, aptuveni 35 gadus jauns vīrietis. “Lai šādi dzīvotu, ir jāzina angļu valoda,” pie sevis nodomāju. Pēc mirkļa viņa mašīnā atgriežos kempingā – Murighiolas komūnas mēra dēls man, Andrim un Baibai saorganizējis trīs stundu izbraucienu skaistā laivā par 50 eiro. Šejienes kempinga saimnieks prasīja tikpat “no galviņas”.
Nākamajā rītā dodamies pasakaini skaistā izbraucienā pa Donavas deltu – mūsu šoferis Džovanni, sākumā pa vienu no trim lielajiem Donavas atzariem – Sfantul Gheorghe, vēlāk pa maziem kanāliņiem un plašākiem ūdens laukiem klusi cenšas pievest mūs tuvāk pelikānu bariem un norāda uz dažādiem putniem, kurus citādi es palaistu garām. “Pirmo reizi mūžā es gribētu būt ornitologs,” nodomāju, raugoties šajā dzīvās radības dažādībā. Laiski slīdam garām izkārnējušiem kokiem pilniem vārnām, parastajām, pa taciņu cauri milzīgiem ūdensrožu laukiem un caur niedru tuneļiem. “Tīri tā neko Līgo diena,” kāds no mums piemetina, raugoties zilajās debesīs.
Atgriežamies kempingā. Esam samedījuši gaļu svētku galdam, tomātus, gurķus un alu – kas vēl ir vajadzīgs? Tā lēni pienāk vakars, ar interesi klausos Andra stāstos par piedzīvojumiem Āfrikā un Austrālijā, par pieredzi garos pārbraucienos ar moci, dzīvespriecīgā Baiba viņu jautri papildina un tā nosēžam līdz vienpadsmitiem, kad pēkšņi dusmīgs kempinga saimnieks nesas mūsu virzienā. Ar putām uz lūpām sāk mūs kā skolniekus strostēt par to, ka ir vēls un visiem jāiet gulēt. “Tev ar to ir problēmas? Tev ir problēmas?” ar mazliet prātu izkūkojušas būtnes skatienu viņš urbjas manī. Saprotam, ka skaistā kempinga āriene slēpj savus zemūdens akmeņus.
Nākamajā rītā slinki sapakojamies un bez trim minūtēm vienpadsmitos izbraucam no kempinga. Trakā saimnieka trakā sieva jau bez desmit vienpadsmitos sāk mūs triekt ārā, ja nebūšot prom līdz vienpadsmitiem, aizvēršot vārtus un mums būšot jāmaksā par vēl vienu dienu. “Lipīga slimība,” nodomāju. Aiz vārtiem atvados no feinā latviešu dueta un jau pēc īsa brīža esmu uz bedrainām takām Vama Veche un Bulgārijas virzienā.
