Izbraucot no viesnīcas, nenoturos un nolemju uzbraukt virsotnē vēlreiz. Izdaru to, baudīdams jaukos saules starus, un nu jau mazliet drošākā ritmā nolidoju no virsotnes līdz viesnīcai un tālāk Curtea de Arges virzienā. Vēl pārdesmit kilometru pa līkumotiem ceļiem un nonāku pie 166 metrus augstā Vidraru dambja. Šķērsoju to un caur tuneli dodos uz priekšu. No Curte de Arges nogriežos austrumu virzienā. Lēni ripinoties caur maziem ciematiem, saule sāk pietuvoties horizontam, tāpēc nolemju meklēt naktsmājas.
Labajā pusē pamanu iežogotu futbola laukumu un turpat blakus piknika vietu – zem liela ozola smuks galdiņš, krēsli, ugunskura vieta un mazs strautiņš. Riņķī kalni, kas pēc Transfagarasana šķiet kā pauguri un meži visapkārt. “Perfekta vieta lāčiem,” pie sevis nosmejos un sāku gatavot vakariņas. Šodien galdā ceļu nūdeles ar gaļu un pupiņām no skārda bundžas. Dzerot tēju pēc mielasta, jau ir satumsis, piecdesmit metru attālajā mežā ik pa brīdim brakšķ zari un sajūtos mazliet neomulīgi. Galvā sāk skanēt balsis - fermā dzirdētais par to, kā gandrīz katrā izjādē var atrast svaigas lāču pēdas, Serdžio stāsti par mazajiem lācēniem un lielo lāci pie telts. Viesnīca, kurā paliku iepriekšējā naktī, piedāvā pastaigas, kurās var ieraudzīt lāčus. Turpat simts metrus no viesnīcas pamanīju lāča izkārnījumus (Google apstiprināja, ka to īpašnieks ir lācis).
Lāči, lāči, lāči – šķiet, ka nemanot esmu sev iestāstījis, ka Rumānijā es viņu satikšu.
Mazās paranojas vadīts, dodos izpētīt futbola laukumu – atrodu ieeju, nolemju nakšņot tur. Par žoga stāvokli gan pārliecināts neesmu, taču tas šķiet mazliet drošāks risinājums. Uzslienu telti un dodos pie miera. Lai arī mazliet par daudz sadomājies, tomēr aizmiegu viegli.
Pēkšņi pamostos – metra attālumā no telts dzirdu lēnus, smagus soļus, kuru īpašnieks noteikti ir krietni lielāks par cilvēku. Par nelaimi saprotu, kas varētu būt šis dzīvnieks, tāpēc jūtu, kā sirds grib pamest savu pašreizējo atrašanās vietu. Cenšos mierīgi elpot - izlikties, ka esmu aizmidzis, taču mierīgā elpošana pārvēršas par nekontrolējamu ieelpu un izelpu kombināciju bez jebkāda satura un loģikas. Dzirdu, kā dzīvnieks ostās apkārt un iztēlojos milzīgo lāča degunu. Pēc sekundes tas pieskaras teltij – cenšos turēties un neizdarīt ko muļķīgu, bet organisms ir izsists no līdzsvara, viegli drebinās un es nekādā veidā nespēju to nokontrolēt.
“Lācis neuzbrūk, ja vien tam kas nedraud,” mēģinu sevi mierināt, bet satraukums ņem virsroku, elpa kaut kur aizķeras un es klusi noklepojos. Dzīvnieks palec nost no telts, es it kā sajūtos mazliet labāk, bet aizvien ceru sadzirdēt tā soļus attālināmies un aizvien organisms nesaprot, kas notiek. Vēl aptuveni pusminūti vēlāk dzīvnieku vairs nedzirdu. Neesmu pārliecināts par pareizāko izvēli tālākajām darbībām, taču ziņkāre ņem virsroku – aiz loga sākusi lēnām aust gaisma, tāpēc nolemju paskatīties. Trīcošām rokām paveru nelielā šķirbā telts durvis, aizvien nezinot, vai tā ir pareiza izvēle. Aptuveni piecdesmit metrus tālāk uz meža pusi, tumši brūns, spēcīgs, ausis saspicējis manā virzienā, ar glupu smaidu sejā raugās zirgs.
Es iekrītu atpakaļ guļasvietā, organisms ekstāzē kā pēc satriecošas nakts ar skaistu sievieti. Es smejos pats par sevi un drīz vien aizmiegu mierīgā, ciešā miegā.
