15.jūlija rīts. Džeikobs – vācietis, kurš ar riteni atminies no mājām līdz šejienei un turpina ceļu austrumu virzienā, ir sakravājis mantiņas uz velosipēda un gatavojas doties tālāk. Pēdējo nedēļu daudz laika pavadījām kopā ar Džeikobu un Adrianu – mūsu mazā kompānija izveidojās par tādu patīkamu vidi visiem trijiem – kad vajadzēja, klusējām, kad vajadzēja, smējāmies, daudz runājām par piedzīvojumiem savos ceļojumos, par cilvēkiem vietām un lietām – ne visai bieži sanāk satikt cilvēkus, kuri jau no pirmajiem mirkļiem šķiet kā seni draugi.
Šī diena ir īpaši emocionāla, jo ne tikai atvadamies no Džeikoba, bet pāris stundas vēlāk arī paši gatavojamies doties ceļā. Paši – tādēļ, ka Adrians pievienosies man tālākajos simts kilometros līdz Varnai Bulgārijā. Viņam jāpiegādā divi jaunu izpūtēji amerikāņu draugam, moču restauratoram Čārlijam, kurš apprecējis bulgāru dāmu un dzīvo šajā skaistajā pilsētā.
Pāris stundas pārvēršas vairāk stundās, kā plānots, un tikai ap četriem pēcpusdienā izbraucam no Vamavekes, aiz muguras paliek skaistā pārdevēja, ar kuru katru dienu flirtējām ar acīm un zīmju valodu – es no hosteļa balkoniņa, viņa – no veikaliņa, garšīgais Vamavekes gaļas tornis La Canapele bārā, pludmale, hosteļa darbinieki, kuri nu jau kļuvuši par draugiem un, protams, mans maks, kurš izvēlējies nesliktu atdusas vietu. Vēl divas stundas pavadām netālajā Mangalia pilsētā un tikai ap sešiem vakarā uzņemam kursu dienvidu virzienā uz Varnu. Pirms Šablas pilsētiņas nogriežamies pa kreisi Tjulenevo virzienā. Pa ceļam gribam apskatīt Kaliakra ragu – šauru, klinšainu zemes gabaliņu, kas majestātiski iestiepjas Melnās jūras ūdeņos. Pie Tjulenevo piestājam pie jūras, kur gar tās krastu vairāku kilometru garumā stiepjas skaistas klintis. Saule lēni tuvojas horizontam un, lai arī Adrians vēlas pabaudīt šo vietu ilgāk, mudinu viņu doties tālāk, lai noķertu Kaliakru saulrietā.
Pēc aptuveni pusstundas saule jau draudīgi sāk slēpties aiz mākoņiem īsi virs horizonta. Pietuvojamies Kaliakra ragam, kur paveras pasakains skats uz Karo klinšu sienu, kuru tālu lejā apskalo Melnās jūras ūdeņi. “Šī vieta lieliski iederētos Holivudas pirātu filmā,” nodomāju, kad apsēžamies uz klints malas, ievelkam elpu un baudām vēl Mangaliā pirktās ābolu strūdeles. Šī vieta pārņem ar savu mieru un iespaidīgo peizāžu, tāpēc paliekam šeit gandrīz stundu.
Kad pieceļamies, ir strauji satumsis, un nolemjam aizbraukt līdz 30 kilometru tuvajai Balčikas pilsētai pavakariņot kopā ar Džeikobu, kurš jau sasniedzis tur rezervēto hosteli, un atrast naktsmājas. Tā arī darām – Džeikobs paspējis nogaršot vietējos vīnus, pavadām kopā pāris stundas, aizvedam viņu līdz hostelim. Vēl divas stundas vēlāk pēc neveiksmīgiem teltsvietas meklējumiem, caur spokainu meža ceļu, kur koki kā sakaltušas vecu cilvēku rokas no abām pusēm stiepjas pār mūsu galvām un veci betona bunkuri ieauguši starp tiem, iebraucam smilšainā pludmalē. Pulkstenis jau ir divi naktī, uzslienam teltis. Mana mazā zārka tipa telts mēnessgaismā izskatās smieklīgi blakus lielajai Adriana teltij. Bet miegu tas nemaina, jau drīz ciešā miegā sapņoju, ka esmu aizlidojis uz Latviju.
No rīta pamostos ap astoņiem, Adrians jau ir augšā un, daudz nekasoties, sakravājam nometni un dodamies uz Varnu. Čārlijs diemžēl jau devies ceļā, tāpēc izpūtējus nododam viņa sievai, iedzeram kafiju un pienācis laiks atvadīties.
Adrians ir ļoti patiess un sirsnīgs čalis – viņa atvadu vārdi sakustina manas sajūtas, apskaujamies, sarunājam, ka kādreiz obligāti tiksimies, un dodamies ceļā. Pāris kilometrus cauri pilsētai braucam kopā, līdz pienāk mans pagrieziens.
Pamājam viens otram, un motocikli aiznes katru savā virzienā. Pēc īsa mirkļa acis kļūst miklas.
Cauri galvai skrien vēlie vakari ar ģitārām hostelī, pludmales ugunskurs ar "Minskas" izpūtēju, mazā darbnīca hosteļa aizmugurē, kur zāģējām, slīpējām, skrūvējām un krāsojām, Dobrodžas kalni, ielejas, ciemati un saulespuķu lauki, pa kuriem dzinām savus uzticamos divriteņu draugus. Tik īsā laikā tik daudz atmiņu, tik daudz aizraujošu notikumu, ka gribot negribot paliek smagi ap sirdi, kad atkal jāpāršķir jauna lapaspuse manā ceļojuma stāstā. Sajūtas saka, ka jāpiestāj un mazliet jānomierinās, taču piespiežu sevi turpināt ceļu, turpināt kustēties, jo manā ceļojumā kustība ir tā, kas mani uztur pie veselā saprāta. Kilometrs seko kilometram, jauni, satriecoši skati, jauni līkumi, kāpumi un kritumi.
Tās pašas dienas vakarā apbraucu apkārt Burgas pilsētai un pārdesmit kilometrus vēlāk caur dziļām jūras smiltīm piestāju pie pludmales bāra “Bezkrai”, kuram abās pusēs saslietas teltis un sabūvētas vasaras nometnes, novietoti kemperi un cilvēki bauda vēlos vakara saules starus.
“Šis uz mūsu rēķina,” saka aptuveni 24 gadus jauna meitene, hiperaktīva un smaidīga, apskaujot savu kolēģi trīs ar tekilu piepildītu "šotu" priekšā. “Na zdrove,” kopīgi uzsaucam, noskalojam spalgo dzērienu ar alu un pēc mirkļa kopīgi ar vēl 10 absolūti svešiem jauniešiem pīpējam smaržīgu tabaku un sākam atskaiti no 10 līdz saule pazūd aiz kalniem, kurus pirms pāris stundām šķērsoju ar savu uzticamo draugu.
