Jāņa Ikaunieka pārejā no tobrīd Māra Verpakovska vadītās FK "Liepāja" ir mītiem apvīta. Vēl šobaltdien īsti nav skaidrs, cik daudz naudas liepājnieki par Ikaunieka pārdošanu Francijas "Ligue 1" komandai saņēma, bet tas tobrīd varēja būt 400–600 tūkstošu eiro robežās. Tobrīd pārdot Jāni Ikaunieku uz Franciju, būtībā izglāba Liepājas kluba pastāvēšanu, un pēc transfēra saņemšanas tā laika prezidents Verpakovskis beidzot varēja uzelpot. Sak', būs nauda par ko samaksāt algas futbolistiem.
Andris Auziņš: Tev taču arī noteikti tobrīd šķita, ka visa pasaule tagad tev ir vaļā. Pirksi dārgas mašīnas, māju Spānijas krastos. Tādas domas tev noteikti bija?
Jānis Ikaunieks: Ja es tos 400 tūkstošus eiro būtu saņēmis, tad droši vien tā būtu. Bet man jau bija mana alga. Man jau tādas naudas nebija kontā, tādas iespējas man nebija. Es, manuprāt, biju tāds piezemēts. Aizbraucu, biju gatavs tur trenēties, spēlēt. Man tāds baigais pirkums – mašīna, māja vai dzīvoklis – līdz 24 gadiem nebija vispār. Man Liepājā alga bija 400 eiro, es uz turieni aizbraucu bez naudas. Man jau tur arī nedeva uzreiz lielu naudu.
Cik tev "Metz" pacēla algu, salīdzinot ar Liepāju?
Vairāk nekā desmit reizes. Aptuveni 4500 eiro. [..] Es jau divus mēnešus nodzīvoju viesnīcā. Tur es diezgan daudz noēdu no komandas budžeta. Viņi man teica, ka es tur varu ēst trīs reizes dienā. Bet tas bija viesnīcas restorāns ar "Michelin" zvaigznēm, tā bija ļoti laba viesnīca. Tā es tur ēdu pusdienas, vakariņas, beigās tur sanāca 60 eiro par ēdienreizi divus mēnešus pēc kārtas.
"Metz" klubs Francijā ir slavens, ka šim Ziemeļfrancijas klubam ir pašam sava akadēmija Āfrikā un šajā klubā parādās milzum daudz jaunu futbolistu no tām ne bagātākajām valstīm. Visi alkst sevi pierādīt, jo tā viņiem ir vienīgā iespēja dzīvē. Ikaunieks atzīst, ka tolaik viņš vienkārši mīlēja spēlēt futbolu. Nebija svarīgi – Liepājā vai Francijā, Ikaunieks baudīja futbolu. Tobrīd pasaulē vēl nedominēja sociālie mediji, tāpēc arī to piešķirto Latvijas futbola glābēja lomu kuldīdznieks neizjuta.
"Tur bija asi. Spēlētāji cīnījās. Tas spēles temps un dinamika ir lielāka. Tie ātrumi bija lielāki, to uzreiz varēja just," atzina Ikaunieks. "Es vēl pēc atvaļinājuma tur ierados. Tur nebija saudzīgi. Bet pirmais treniņš bija dienvidos. Protams, es tur aizbraucu 19 gados, un man motivācija bija 300%. Es tur pēc katra treniņa biju nosvīdis, bez spēka. Gribēju sevi pierādīt. Man šķiet, ka gāja diezgan labi, treneris arī mani slavēja, teica, ka viss kārtībā. Ar to bumbu jau es māku labi spēlēt, tehniski, ar partneriem arī. Man jau šķiet, ka futbolisti saprot, ja spēlētājs saprotas un var iedot ērtu piespēli."
"Metz" komandā Latvijas, kā tolaik runāja, lielākajam talantam neizdevās nostiprināties. Vairāki neveiksmīgi savainojumi lēnām Jāni atmeta arvien tālāk un tālāk no kluba pirmās komandas. Savainojumi Jāņa karjerā ir bijuši diezgan bieži, vien pēdējos gados līdz ar pieredzi futbolists labāk izprot savu ķermeni. Jātrenējas ir daudz, bet īpaši nozīmīgi ir pareizas slodzes. Ne tā, ka jau pusaudžu gados spēlē vairāku vecumu komandās tikai tāpēc, ka esi pats talantīgākais.
"Jau 14 gados man sākās tās traumas. Es daudz izlaidu laikaposmā no 13 līdz pat 17 gadiem," teica Ikaunieks. "Es pat teiktu, ka izlaidu divus, pat divarpus gadus. Man bija cirkšņa trauma, mugura sāpēja. Man pat bija ārsts, kas teica, ka profesionāls sportists tu nebūsi nekādīgi. Tad bija bēdīgi, bija asaras, jo jau gadu nebiju spēlējis, vēl ārsts saka, ka nav variantu. Mēnesi nosēdi, tad aizej uz treniņu, un atkal sāp tā, ka nevar izturēt. Man ķermenis neturēja. Tagad gan es strādāju ļoti daudz ar dziļajiem muskuļiem. Viss ķermenis tagad ir nostiprināts. Tādas muskuļu traumas vai muguras sāpes pat pie ļoti lielām slodzēm vairs nav. Tādā ziņā esmu savedis sevi kārtībā. Ķermenim futbolistam ir jābūt stingram, ne tikai no ārpuses. Piemēram, bicepsu tur uztrenēt, bet jābūt tam pašam korpusam, nezinu, kā to nosaukt centrfūgai ir jābūt kārtībā. Tur viss ir jāsaved kārtībā, ja gribi mazināt traumu riskus, lai ķermenis var tās slodzes izturēt. Arī tagad, kad ir pirmssezona, zinu, ka ir vairāki futbolisti, kuri izlaiž treniņus un prasa, lai iedod atpūsties. Jo vienkārši ķermenis nespēj atjaunoties, jo nav tās bāzes, kam, manuprāt, atlētam vajadzētu būt ieliktai."
Latvijas futbola valstsvienība jau labu laiku ir ārpus pasaules labākajām 100 izlasēm. Šobrīd Latvijas Futbola federācija aktīvi strādā pie piepūšamo haļļu projekta, jo allaž attaisnojums, kāpēc zviedrs, islandietis māk spēlēt futbolu labāk nekā latvietis, ir bijis vienkāršs – viņi varot futbolā trenēties visu gadu tieši futbola haļļu dēļ. Savukārt Latvijā tādas iespējas ir pamatīgi ierobežotas. Jānis tam piekrīt vien daļēji. Izteiktāk latviešu jaunajiem futbolistiem ir jāstrādā pie uzvarētāju mentalitātes un tieši fiziskajām īpašībām, kur futbola hallēm nozīme ir krietni mazāka.
"Fiziskajā un izturības ziņā mums vajadzētu būt izturīgākiem. Vairāk jāstrādā pie sava ķermeņa," uzsvēra Ikaunieks. "Ne jau tev jābūt sakačātam, vienkārši vajag kaut vai vairāk skriet. Tas, ko es esmu redzējis, arī attieksme. Tā nav tik laba, varbūt pat vienkārši neprasa viens no otra tik daudz. Varbūt konkurence nav tik liela, grūti pateikt. Bet tepat Somijā, kur spēlēju, es jutu, ka spēlētāji gatavojas treniņam un kārtīgi trenējas tās 90 minūtes. Piedomā vairāk pie atjaunošanās. Kaut vai ar to pašu Rīgas klubu, es nevienam nepārmetu, bet Somijā mums visi spēlētāji kārtīgi sagatavojās, pēc treniņa kārtīgi atsildījās, tas bija tāds ierasts process. Šeit vairāk ir tā – aizej, izdari. Es nezinu, ko katrs mājās dara, kāda ir tā attieksme, bet... Meistarība spēlētājiem ir, es domāju, ka paši spēlētāji vairāk gribētu, vairāk strādātu ar sevi, jo Latvijā ir daudz futbolistu, kuri varētu spēlēt labā līmenī. Man šķiet, ka arī tajā pārliecības, emocionālajā, mentālajā ziņā tādā Norvēģijā, Somijā cilvēki jau ir audzināti ar citām vērtībām, brīvāki. Viņi tādi drosmīgāki, viņi sevi grib labāk parādīt. Tas aspekts arī, tas vairāk saistīts ar mūsu audzināšanas kultūru."
Jānis Ikaunieks šobrīd ir viens no izlases līderiem, bet šosezon atgriezies Latvijas čempionātā FK RFS sastāvā - atkal atpakaļ pie Māra Verpakovska. 28 gados Jānim vēl aizvien ir lieliskas kvalitātes, lai RFS komandu paceltu jaunā līmenī. Bet Latvijas futbola līdzjutējiem šobrīd ir cits "futbola glābējs". Raimonds Krollis pārgāja uz Itālijas A Sērijas komandu no Spēcijas, kur līdzīgi, kā Jānis savulaik Francijā, jau debitējis, iznākot uz maiņu spēles beigās. Uz Kroļļa veiksmīgāku karjeras attīstību Itālijā cer arī Ikaunieks.
"Krollis ir inteliģents un gudrs laukumā. Viņš pārredz spēli, viņš var iedot ļoti labas piespēles, kas ir ļoti labi uzbrucējam. Viņš vairāk ir nevis tāds izteikts devītnieks, bet arī vairāk pleimeikers. Viņš var nosēsties, saņemt bumbas un izveidot momentu citiem spēlētājiem. Krollim varbūt nav nekas ļoti filigrāns, bet ir stabilitāte. Krollis man mazliet atgādina Levandovski. Varbūt ne tik fiziski liels, bet tāds ar futbola inteliģenci apveltīts. Vai pat Minhenes ''Bayern'' Millers."
Jānis Ikaunieks Latvijas valstsvienības sastāvā ir nospēlējis 49 spēles un ar 12 gūtiem vārtiem no šībrīža izlases aktīvākajiem futbolistiem ir labākais vārtu guvējs. 11 vārti ir Vladislavam Gutkovskim. Latvijas izlasei nākamā kopā sanākšana būs pirms 22. marta pārbaudes spēles izbraukumā Īrijā. Bet jau 28. martā sāksies Eiropas čempionāta atlase. Latvijai apakšgrupā pretinieki – Velsa, Turcija, Horvātija, Armēnija.
Pilnu podkāsta ierakstu skaties šeit
