Jānis Buholcs: Vēlreiz par «Tvnet», operu un žurnālistu standartiem

Esmu no tiem, kas uzskata, ka tiesas piespriestie 50 tūkstoši eiro par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes aizskaršanu portālā “Tvnet” publicētā viedokļrakstā ir nesamērīgs sods. Taču šim gadījumam ir arī otra puse — par to, ko žurnālistu profesionālā kopiena pati saprot ar kolēģu pieļaujamu un nepieļaujamu rīcību. Pārlieku bargais tiesas spriedums kaitē Latvijas mediju videi — bet tai kaitē arī standartu ignorēšana.

Svarīgā pašregulācija

Viena no žurnālistikas kā profesijas iezīmēm ir tāda, ka tās pārstāvjiem nav nepieciešama formāla izglītība vai licence. Ikviens, kam interesē reportiera vai komentētāja darbs, var par tādu kļūt, ja vien kāds medijs viņu ņem pretī. Turpretī ārsts, skolotājs vai pat šoferis bez zināšanas un prasmes apstiprinošiem dokumentiem darbā netiks pieņemts.

Nozīmīgs faktors, kas ietekmē mediju darba stilu un saturu, ir žurnālistikas sarežģītā finansiālā situācija. Kvalitatīvs saturs neļauj iegūt labas pozīcijas tirgū, un par labāku biznesa stratēģiju kļūst klikšķu pelnīšana vai slēptā reklāma. Šādos apstākļos žurnālistikas standartu saglabāšanā lielākā cerība ir uz pašu profesijas pārstāvju godaprātu, kopēju izpratni par ētiku un atbildības sajūta pret sabiedrību. Turklāt nevis tikai katram pašam par savu individuālo darbu, bet arī par kolēģu veikumu.

Tādējādi liela nozīme ir mediju pārstāvju profesionālās kopienas pašregulācijai — tā ietver gan kolektīvu vienošanos par pieļaujamu un nepieļaujamu rīcību, gan spēju piemērot sankcijas pret normu pārkāpējiem. Pašiem žurnālistiem vislabāk vajadzētu spēt definēt un uzturēt izpratni par to, kas ir viņu profesionālie standarti un atbildība — un spēt to izdarīt tā, lai tiktu ņemtas vērā visu iesaistīto pušu intereses.

Tas nav viegls process. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijā darbojas divas žurnālistu profesionālās organizācijas — Latvijas Žurnālistu asociācija (kuras biedrs esmu arī es) un Latvijas Žurnālistu savienība. Pat tik šaurā mediju vidē, kāda tā ir Latvijā, žurnālisti nespēj apvienoties un realizēt savas intereses vienā organizācijā. Turklāt, ja kāds rīcības normas, iespējams, pārkāpis žurnālists nedarbojas nevienā no šīm organizācijām, bet viņa pārstāvētais medijs pats problēmu nesaskata, sankciju nebūs.

Tanī pašā laikā daži nozares kopumā akceptēti rīcības standarti pastāv. Piemēram, vairums mediju izvairās ziņot, ka ir saņemti viltus brīdinājuma zvani par kādā objektā it kā paslēptu spridzekli. Šādi zvanītāji nereti cenšas iegūt publicitāti, un mediju uzmanība viņiem to nodrošinātu, tādējādi mudinot ko līdzīgu atkārtot.

Tāpat pozitīvs piemērs ir tas, ka vismaz daļa vieglprātīgo tīmekļa vietņu, kurās tika publicēts orgānu donora vārds, pēc izskanējušajiem ārstu un žurnālistu pārmetumiem šos rakstus dzēsa.

Taču nevis tikai tiesas spriedums Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) strīdā ar “Tvnet”, bet arī attiecīgajā rakstā izmantotās izteiksmes metodes prasa žurnālistu kopienai vērtējumu. Šajā sakarā vēlos piedāvāt apspriešanai dažus principus, kas skar diskusiju kultūru un rīcību publiskajā telpā.

1. Jāuzbrūk ir darbiem, ne personai

Kritika ir neatņemama diskusiju daļa. Svarīgi ir ne tikai radīt ko jaunu, bet arī radīto izvērtēt un interpretēt, norādīt uz nepilnībām un, ja esam konstruktīvi, sniegt arī uzlabojumu priekšlikumus.

Taču arī kritikai ir savi noteikumi. Viens no galvenajiem — jāvērtē ir personas darbs, nevis pati persona. Ja kāds pieļauj muļķīgu kļūdu, to tā arī var pateikt — muļķīga kļūda. Taču kļūda nav pamats tās izdarītāju saukt par muļķi. Protams, ir situācijas, kurās personas apzīmējums izriet no viņa nodarījuma — cilvēks var būt nekompetents, kukuļņēmējs, melis. Tā ir situācijas konstatācija. Pavisam kas cits ir lamāšanās.

Jums nepatīk cilvēki, kas piedalījās Igora Krutoja ballītē operā? Izvērtējiet, apšaubiet, nosodiet viņu rīcību un uzskatus. Taču saukt viņus par “Putina sūkātājiem” un, to darot, pašiem justies kā drosmīgiem mediju uzdevumu pildītājiem? Tas ir kaut kāds pārpratums.

2. Visi līdzekļi nav vienlīdz labi

Konstruktīvai kritikai ir mērķis — aicināt rīkoties citādi, labāk un novērst nebūšanas.

Būtu naivi domāt, ka ar rakstu medijos — vienalga, cik tas korekts vai histērisks — pietiks, lai kaut kas mainītos. Taču ko var panākt ar to, ka operas namu nosauc par “bordeli”, kurā LNOB valde ir “atdevusies”? Tas ir nevis sarunas piedāvājums, bet gan ziņu anonīmo komentētāju līmeņa teksts. Šajā ziņā “Tvnet” viedokļraksta autors ir konsekvents un slēpjas aiz pseidonīma. Šāda forma un saturs skaidri pavēsta, ka racionāla diskusija viņu neinteresē.

Protams, šāds kritisks un izteiksmes līdzekļu ziņā neizvēlīgs raksts par operu nav sliktākais iespējamais variants. Latvijas publiskā telpa ir pieredzējusi daudzkārt zemiskākus attiecību kārtošanas piemērus, ieskaitot foto un video materiālus ar publisku personu kailumu, tiešsaistes meklētāja vēstures publiskošanu un baumu izplatīšanu par seksuāliem noziegumiem. Taču, ja mērķis ir izdarīt spiedienu uz konkrētu personu vai institūciju un ietekmēt publisko viedokli ar stāstu pēc būtības, nevis ar reputācijas graušanu, der apsvērt, kādā veidā to būtu visefektīvāk paveikt. Vai “Tvnet” publikācija konkrētajā formā sevi ir attaisnojusi? Vai tā ir panākusi ko vairāk, nekā būtu iespējams bez rupjības? Pārliecinošu pamatojumu tā arī neesmu redzējis.

Tā nav tikai Latvijas problēma. Arī citur netrūkst piemēru, ka mediji centienos par katru cenu balstīt sevis pārstāvēto pozīciju atsakās no paškritikas un profesionāliem standartiem. Ja ir jau “zināms”, ka raksta galvenais varonis ir “sliktais”, nav nepieciešams godīgi aprakstīt jautājuma problemātiku tā, lai lasītājam būtu izprotams, kāpēc otrā puse domā citādi. Galu galā, arī pati auditorija to, šķiet, nemaz nepieprasa.

Taču spēlēšana uz lasītāju emocijām un vairumam pieņemamā zemākā kopsaucēja meklēšana nav ceļš uz kvalitāti.

3. “Charlie Hebdo” nenozīmē, ka rupjības ir normālas

“Olivera Everta” izteiksmes stila atbalstam ir izskanējis apgalvojums, ka žurnālistiem ir tiesības izvēlēties savam vēstījumam atbilstošu formu — žurnālistam ir “jāsauc lietas īstajos vārdos”, nevis jāuztraucas, ka tas kādu aizskars.

Ja ir jāizšķiras — vēstīt patiesību vai rūpēties par amatpersonu jūtām, pareizā atbilde šķiet acīmredzama (lai gan mediju ētikas vēsture spētu pastāstīt par dažu labu situāciju, kurā šāda izšķiršanās ir izrādījusies krietni grūtāka). Taču vienlaikus ir jāatgādina, ka nav jau tādu “īsto vārdu”. Topošajiem žurnālistiem jau pirmajā kursā māca, ka mediji nevis atspoguļo realitāti, bet gan to veido — ar saviem ziņu atlases kritērijiem, savām informācijas ieguves metodēm un izvēlētajiem avotiem un faktiem; ar savu valodu; ar filmēšanas un montāžas tehnikām. Nosaukt un parādīt kaut ko vienā vai otrā veidā ir žurnālista izvēle starp neskaitāmiem citiem nosaukšanas un parādīšanas variantiem.

Ja kāds ir zaglis, tad, protams, tas ir jāsauc par zagli. Ja kāds melo, krāpjas, manipulē, izsaimnieko, žurnālistam ir pienākums to tā arī pateikt. Taču tiešums ir kas pavisam cits nekā prastums. Ja žurnālists nespēj izteikt savu domu bez vulgaritātes, ir jāuzdod jautājums: vai konkrētā autora valodas prasmes ir pietiekamas, lai strādātu žurnālistikā?

“Olivers Everts” savas “Tvnet” publikācijas attaisnojumam ir norādījis uz franču satīriskā izdevuma “Charlie Hebdo” piemēru. Pēc 2015. gadā notikušā slaktiņa, kurā teroristi nogalināja žurnāla redakcijas darbiniekus, daudzi, arī politiķi, izteica solidaritāti ar šo izdevumu un apstiprināja tā tiesības izvēlēties gan kritikas objektus, gan izteiksmes līdzekļus. Publikācijas autors raksta, ka “Tvnet” tiesātāji šādi rīkojas, lai “aizbāztu Latvijas Charlie Hebdo stila publicistiem muti”, un “TVNet ir pamats justies gandrīz vai tikpat apdraudētiem kā franču kolēģiem Charlie Hebdo”.

Tātad — “Charlie Hebdo” izsmej un kritizē visu, ko vēlas; par to viņiem uzbruka islāmisti, un liela daļa pasaules nostājās žurnāla pusē. Portāls “Tvnet”, saskāries ar tiesvedību, uzskata, ka viņi ir pelnījuši tādu pašu atbalstu, kādu saņēma “Charlie Hebdo”.

Šajā argumentācijā ir ietverta saistības kļūda (association fallacy). Tikai tas vien, ka pret medija rīcību kāds vēršas, šo rīcību nepadara aizstāvamu. “Tvnet” atbalstītāji, kas atsaucas uz franču izdevuma piemēru, tā arī nav sapratuši, par ko bija stāsts “Charlie Hebdo” gadījumā un kā ir interpretējams toreiz tik plaši izskanējušais “že svī Šarlī”.

“Charlie Hebdo” ir tiesības pastāvēt neatkarīgi no tā, ka medija saturs kādam varētu nepatikt. Taču tas pats attiecas ir arī uz pornogrāfiskiem izdevumiem un materiāliem ar vardarbības ainām. Vai tad uzbrukums šādu izdevumu redakcijai, it sevišķi jau ideoloģiski motivēts, arī būtu pelnījis nosodījumu?

 “Charlie Hebdo” nekad nav bijusi liela tirāža. Tikai pēc traģēdijas francūži izdevumu kioskos izpirka, tādējādi demonstrējot solidaritāti. Visos pārējos laikos izdevuma atrašanās preses stendos ir bijusi vairāk kā atgādinājums par vārda brīvību, nevis apgalvojums, ka šāda veida saturs iederas it visur. Diezin vai vairums francūžu uzskatītu par ko vēlamu, ja “Charlie Hebdo” stilā strādātu arī lielie mediji.

Visam ir sava vieta. Viens ir strādāt attiecīgajam žanram veltītā izdevumā atbilstoši žanra specifikai, pavisam kas cits — tādus pašus izteiksmes līdzekļus izmantot plašai publikai paredzētā izdevumā, kāds ir arī “Tvnet”.

4. Ja jums ir jāskaidro, kā saprast jūsu darbu, jūs neesat sasnieguši mērķi

Gan “Tvnet”, gan “Olivers Everts” ir centušies skaidrot, kāpēc izvēlēts šāds izteiksmes stils un kā ir jāsaprot LNOB valdei nepatikušie teikumi. Tas esot sarkasms; rakstā izmantotas metaforas; opera kā “publiskais nams” un tās izīrēšana kā LNOB valdes “atdošanās” esot jāsaprot pārnestā nozīmē.

Taču svarīgākais ir nevis tas, kas ar rakstu domāts, bet gan, kā tas tiek interpretēts. Ja kāds par otru cilvēku pasaka vārdus, ko šis cilvēks pārprot, tā pirmām kārtām ir izteikuma autora problēma. Ja viņš vēlas nodot vēstījumu, viņam ir jāpapūlas, lai tas tiktu saprasts precīzi. Ja sapratnes nav, viņam ir jāatzīst, ka saziņa nav bijusi veiksmīga. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka izteikuma adresāts nav adekvāts, pats sagroza dzirdētos izteikumus un rīkojas tā, lai sarīkotu drāmu. Tomēr, lasot “Tvnet” rakstu, par kuru ir runa tiesvedībā, ir iespējams ieraudzīt, kāpēc tā saturs varētu izraisīt pretreakciju.

“Tvnet” redaktore Lunde uzsvērusi, ka “žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā”. Taču ne jau tikai tiesas spriedums, bet arī daļas sabiedrības un žurnālistu nebūt ne vienotā reakcija uz rakstu parāda, cik nepārliecinošs attaisnojums tas ir. Izvēlētā izteiksmes forma ir vairojusi nevis saprotamību, bet gan pārprotamību. No tā medijam un raksta autoram vajadzētu izdarīt secinājumus.

Nobeiguma vietā

Tiesa nudien nav piemērotākā institūcija, kas varētu veicināt standartu paaugstināšanu žurnālistikā. Gadījums ar “Tvnet” to skaidri parāda — nozare tik bargu sodu pamatoti uztver ar bažām par to, kādu precedentu notikušais var iedibināt, un neredz, kā tas varētu uzlabot situāciju. Šoreiz 50 tūkstošu eiro sodu piespriež par viedokļrakstu, bet citkārt kāds politiķis vai amatpersona līdzīgu kompensāciju var prasīt par sevis vērtējumu žurnālistikas materiālos, kuru informatīvā vērtība ir lielāka.

Ar iebaidīšanu un ārēju spiedienu mediju darba kvalitāti palielināt ir grūti, un mēģinājumiem to darīt var būt nevēlami blakusefekti. No šādiem spriedumiem cietējs ir ne jau tikai “Tvnet”, bet gan mediju vide vispār. Un, ja tā, zaudētāja būs arī sabiedrība.

Taču pašai žurnālistikas nozarei, ja tā pretendē uz sabiedrības uzticēšanos un sava darba kvalitāti, ir nepieciešama diskusija par profesionālajiem standartiem un mediju atbildību. Ir laiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti