Jānis Buholcs: «Nomelnošanas kampaņa» un citas ērtas atrunas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Politiķu, amatpersonu vai citu personu izteikumi un darbi publiskajā telpā regulāri tiek kritiski izvērtēti. Tas ir normāli — šāda pārraudzība ir viens no veidiem, kā sabiedrība var sekot līdzi valstī notiekošajiem procesiem. Dažkārt pārmetumi ir pamatoti, dažkārt ne visai. Tāpēc žurnālistikā labais tonis ir dot nopeltajiem iespēju sniegt savu skaidrojumu.

Tomēr visai bieži gadās, ka uzmanības fokusā nonākusī persona vai nu nevēlas, vai nespēj atbildēt uz pārmetumiem pēc būtības. Tā vietā tiek izmantotas dažas retoriskas pieejas, kā atgaiņāties no kritikas un uzdot sevi par neredzamas sazvērestības upuri.

Šī, protams, nav tikai Latvijas publiskās telpas iezīme. Tomēr turpinājumā apskatīsim, kā sarežģītās situācijās mēdz atrunāties Latvijas amatpersonas un uzņēmēji.

Vajātie politiķi

Viens no populārākajiem paņēmieniem, ar kuru politiķi un citas amatpersonas skaidro dažādas nebūšanas, ir aizbildinājumi par nomelnošanas kampaņām.

Politiķis vai politiskais spēks teju vai visas savas neveiksmes vai neveiklības var skaidrot ar konkurentu negodprātīgo rīcību. Šis skaidrojums šķietami tiek atzīts par tik pašsaprotamu, ka pat neprasa nekādus pierādījumus.

Par nomelnošanas kampaņu 2013. gadā sūkstējās bijušais prezidents Andris Bērziņš, kad saskārās ar kritiku par lēmumu doties uz Soču olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. “Vienotības” pārstāvji savulaik stāstīja, ka pret virkni partijas pārstāvju un it īpaši jau toreizējo ekonomikas ministru Arti Kamparu tiekot vērsta šāda kampaņa, tā arī nepasakot, tieši kuri tad ir nomelnotāji. Tā nebija vienīgā reize, kad tamlīdzīgi apgalvojumi izskanējuši no šīs partijas pārstāvju puses. Kad pirms 12. Saeimas vēlēšanām mediji norādīja uz dīvainībām, kas saistītas par Ingunu Sudrabu un viņas partiju “No sirds Latvijai”, politiķe neiztika bez nomelnošanas kampaņas minēšanas. Vēršanos pret sevi šādi ir raksturojusi Nacionālā apvienība, un ne reizi vien. Arī bijušais zaļzemnieku pārstāvis, bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs tādiem pašiem vārdiem skaidroja pret sevi vērsto kritikas vilni. Vairākkārt par kampaņām ir sūdzējies Aivars Lembergs, un līdzīgi ir atzīmējies arī bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Jaroslavs Streļčenoks. Visi šie piemēri ir tikai par pēdējiem gadiem, taču arī tad šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi.

Dažādi netīri paņēmieni politikā nudien tiek izmantoti. Ir vairāk nekā iespējams, ka vismaz kāds no šeit uzskaitītajiem piemēriem ir par īstu un organizētu nomelnošanu. Tomēr, tā kā publikai vairumā gadījumu ir praktiski neiespējami atšķirt reālu šāda veida pretdarbību no iedomātas, šo attaisnojumu brīvi var izmantot arī visi citi. Un dažkārt pārmetumi nomelnošanā nav nekas vairāk kā daļa no pārmetumu izteicēja paša veidotas kampaņas.

Ja politiķis publiski stāsta par organizētu un netīru vēršanos pret sevi, publikai ir tiesības sagaidīt konkrētākus faktus, kas to apstiprina. Ja faktu nav un to vietā ir tikai atsevišķas plaši interpretējamas informācijas druskas bez konteksta, ir pamats zināmai skepsei.

Dažreiz politiķiem un citām amatpersonām uzbrūk tāpēc, ka viņi ir iedzīvojušies ietekmīgos ienaidniekos, kuriem pieņemamas ir visdažādākās metodes. Taču dažreiz uzbrūk tāpēc, ka viņi ir rīkojušies kļūmīgi. Attaisnošanās ar ļaunajiem pretiniekiem tādējādi kļūst par veidu, kā izvairīties no atbildēšanas par saviem lēmumiem.

Konkurentu bradātie uzņēmēji

Par nomelnošanu sūdzas ne jau tikai politiķi. Dažkārt šāda veida retorika noderīga ir bijusi arī uzņēmējiem, kuriem tiek pārmests par kādiem pārkāpumiem. Tā vietā, lai runātu par pārkāpumu būtību, uzņēmums vai tā atbalstītāji var paziņot, ka notiekošais ir konkurentu mēģinājums vietējo firmu nogremdēt.

Kad mediji vēstīja par to, kādos apstākļos dzīvo “Balticovo” vistas, ārvalstu konkurentu rīkotas nomelnošanas kampaņu tajā saskatījis bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome gāja vēl tālāk un sacerēja paziņojumu, ka “apšaubāmās informācijas” izplatītājus “varam turēt aizdomās par “reiderismu” pret Balticovo”. Jāuzsver, ka

kritizētais uzņēmums nav noliedzis “Dzīvnieku brīvības” uzņemto materiālu autentiskumu, līdz ar to derētu precizēt, kas ir domāts ar “apšaubāmību”.

Lauksaimnieku padome atsaucās uz vietējo uzņēmumu pienesumu Latvijas ekonomikai un norādīja, ka līdzīgas olu ieguves metodes tiek izmantotas arī citviet. No tā acīmredzot būtu jānonāk pie secinājuma, ka notiekošais ir “normāli” un par vistu reālajiem dzīves nevienam nav nekādas daļas. Taču šāds secinājums no šīs interpretācijas neizriet. Pārtikas un veterinārais dienests uzņēmumā pārkāpumus atrod regulāri.

Zīmīgi, ka paša “Balticovo” reakcija uz notikušo bija krietni pārdomātāka. Uzņēmums atzina, ka vieta uzlabojumiem ir, kā arī uzsvēra plānus paplašināt ārpus sprostiem dētu olu ieguvi.

Pašmāju firmas — neaizskaramas?

Līdzīgs ir stāsts par Viroterapijas klīniku un pretvēža līdzekļa “Rigvir” popularizētājiem, kas saņēmuši pārmetumus par negodīgo komercpraksi, neatļauti un maldinoši reklamējot recepšu zāles.

Laikā, kad Veselības inspekcija uz iesnieguma pamata sāka administratīvo lietvedību, uzņēmums medijiem atteicās komentēt konkrētus pārmetumus, ieskaitot to, vai ir kāds pamatojums “Rigvir” izmantot citu vēžu, ne tikai melanomas, ārstēšanai. Tā vietā uzņēmuma pārstāvis Valdis Točs sacīja: “Bet te ir viena tāda interesanta sakritība — tam paralēli gan sociālajos tīklos [iesnieguma autores] atbalstītāju lokā, gan masu medijos vērojami aicinājumi kompensēt ļoti dārgas terapijas ar jauniem importa medikamentiem.” Tātad norāde uz nelabvēļu slēptām un netīrām darbībām.

Diemžēl Točs toreiz atteicās minēt konkrētus šādus “aicinājumus”, lai būtu skaidrs, kas ar to domāts. Taču uzņēmuma uzskatā laikam pietiek ar to, ka norisinās kādi tam netīkami procesi, starp kuriem labākajās sazvērestības teoriju tradīcijās var pasludināt cēloņsakarību attiecības un iztēlot tos kā daļu no neredzamu roku kontrolētas mašinērijas.

Vēlāk “Rigvir” holdinga vadītājs Jurģis Auziņš par Veselības inspekcijas uzlikto sodu teica, ka tā esot vēršanās pret nacionālajiem uzņēmējiem. Citiem vārdiem — neprasiet, lai mēs atbilstu standartiem, kuri ir jāievēro citiem zāļu izstrādātājiem un izplatītājiem.

Pašmāju uzņēmumiem taisnība ir tāpēc, ka tie ir pašmāju uzņēmumi. Tēma slēgta.

Argumentētu diskusiju sagaidīt nav iespējams, ja uzņēmuma pārstāvji vai vienkārši atbalstītāji nevis punktu pa punktam atbild uz pārmetumiem, bet runā vispārīgi vai arī par pavisam kaut ko citu. Piemēram, Latvijas Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš uzrakstīja rakstu par melanomu, viroterapiju un “Rigvir”. Publikācija neskāra centrālos publiskajā telpā izskanējušos pārmetumus, tā vietā tikai slavējot Rīgas vīrusa īpašības. Papildus tam,

virkne ziņu portālu, kas tekstu pārpublicēja, nenorādīja, ka autors ir “Rigvir” holdinga daļu īpašnieks. Jādomā, ka viņš pats nebija pacenties to skaidri pateikt.

Dažs labs uzņēmuma draugs gāja vēl tālāk, kritiķus saukājot par interneta “troļļiem”, kas it kā nozākājot “Rigvir” atklājējas Ainas Mucenieces darbu. Taču zinātnieces darbs ir pavisam kas cits nekā tas, kā šis nudien lielais veikums tiek izmantots. Labas idejas nav imūnas pret sliktu to realizēšanu.

Jaunu atrunu meklējumos

Ar žēlošanos par nomelnošanas kampaņām vai uzbrukumu vietējiem uzņēmējiem vienmēr cauri netikt. Jo biežāk šie aizbildinājumi tiek izmantoti, jo lielāks risks, ka publika tās aizvien retāk ņems par pilnu. Tāpēc laiku pa laikam ir jāizdomā jaunas atrunas, lai nevajadzētu atbildēt pēc būtības.

Šajā ziņā brīnišķīgs radošās domas lidojums ir bijis ainavu arhitektei Helēnai Gūtmanei. Reaģējot uz plašo kritiku par viņas dizainētajām Barona ielas ietvēm, arhitekte paziņoja, ka tas esot — “hibrīdkarš”.

Bija reiz laiks, kad ar hibrīdkaru apzīmēja militāru stratēģiju, kas apvieno dažādus kara veidus. To vidū ir konvencionālā karadarbība (atklāta valstu konfrontācija karalaukā), nekonvencionālā karadarbība (sadursmēs iesaistās grupējumi, kas nav daļa no regulārā karaspēka, piemēram, partizāni, un karojošo pušu spēku samērs un taktika ir asimetriski) un informācijas karš, tai skaitā kiberuzbrukumi.

Taču, kā jau tas nereti gadās, kad kāds jēdziens nāk “modē”, tā nozīme pēdējo gadu laikā ir aizvien vairāk izplūdusi. Ikviens drauds vai uzbrukums, kam ir vairāk nekā viena izpausme, kļūst par hibrīdkaru.

Visbeidzot hibrīdkarš nozīmē visu un neko.

Gūtmanei ir zināma taisnība, kad viņa norāda — daļa no kritikas par Barona ielu (un faktiski par jebko, kas notiek Rīgā), ir arī politiskas cīņas izpausme. Vienmēr atradīsies Rīgas domes pašreizējās varas pretinieki — gan politiķi, gan privātpersonas —, kas nevilcināsies izcelt ikvienu negludumu un izplatīs attēlus ar neizdarībām, kas jau sen ir novērstas. Rīgas domei ir jābūt gatavai uz to reaģēt — taču ne jau šādi.

Diezin vai daži desmiti nekorektu sociālajos medijos izplatītu attēlu varētu būt izraisījuši tik asu publikas kritiku par remonta darbiem. Barona iela taču nav nekāda tālā Sīrija vai ASV, par kurienes politiskajiem notikumiem mēs varam zināt lielākoties tikai no mediju interpretācijām. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas ir klātienē novērtējuši Barona ielas vietām slīpās ietves, nepraktisko taktilo joslu, savdabīgos bruģa musturus vai dīvaino pieeju — uz ziemu stādīt krūmus, lai pavasarī tos rautu ārā un vietā dēstītu kokus.

Taču “hibrīdkarš”, tāpat kā “nomelnošanas kampaņas” un “uzbrukumi nacionālajiem uzņēmējiem”, pacieš daudz ko, un ar to var attaisnot daudz ko. Gan sliktu plānošanu un kļūdas, gan nekvalitatīvu darbu un savu nezināšanu. Visapkārt taču ir vienas vienīgas sazvērestības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti