Saskaņā ar SKDS aptaujas rezultātiem vislielākais devums valstij tiek no aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa (Zaļo un zemnieku savienība, ZZS) un finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS). Turpretim vislielākie valsts attīstības traucētāji, pēc Latvijas iedzīvotāju domām, ir izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (''Vienotība'') un tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK).Tika mērīta arī ministru nespējība, neuzticamība, nekompetence, neatbilsme valdības locekļa amatam.
Šādi politiķu novērtējumi medijiem ir pievilcīgi, un par rezultātiem ziņoja visi, kam nav slinkums. Katrā mērītajā kategorijā var izveidot biežāk nosaukto politiķu sarakstu, katram norādīt procentus, zīmēt infografikus vai kolāžas un rēķināties ar to, ka šādu materiālu auditorija gribēs skatīties, klausīties un apspriest. Būtu gan labi, ja mediji, par šādas iztaujāšanas rezultātiem ziņojot, apzinātos arī, ko īsti šādas atbildes parāda. Tomēr konteksts šoreiz izpalika.
Caurās zeķes un skandāli
Aptaujas rezultāti vismaz daļēji ir saistīti ar ministru publiski izskanējušajiem darbiem vai nedarbiem. Nav jau tā, ka visi ministri vienlīdz naski ar darba transportu pārved skapjus vai realizē reformas, kuru jēgu kaut kādu iemeslu dēļ tā arī neizdodas sabiedrībai pārliecinoši pamatot. Un tomēr
šis ir stāsts nevis par politiķu spējām un sniegumu, bet gan par priekšstatiem, kurus pēcāk kāds mēģina uzdot par realitāti.
Lai varētu mērīt ministru ieguldījumu vai varbūt kaitējumu, ir nepieciešami salīdzināmi kritēriji, kurus attiecināt uz konkrētā politiķa paveikto konkrētajā laika posmā. Tomēr, vaicājot iedzīvotājiem, ko viņi par katru ministru domā, šāda sistemātiska politikas vērtēšana nenotiek. Visbiežāk pieminēti šādā aptaujā tiks tie politiķi, par kuriem mediji visvairāk stāsta. Taču arī mediji šādu sistemātisku politiķu izvērtēšanas darbu nemaz neveic.
Mediju loģika paredz, ka daudz vieglāk ir stāstīt par publisko personu caurām zeķēm un politiķu savstarpējām intrigām, lai gan tam ne vienmēr ir tiešs sakars ar konkrētās personas profesionālo sniegumu un ietekmi. Politiķis, kas iepriekš ir bijis redzams, piemēram, pārnēsājot zoodārza bruņurupučus, Latvijā veiktā publiskā viedokļa aptaujā būs populārāks nekā politiķis, par kuru ir zināms, ka viņš ir gejs. Savukārt
politiķis, kurš publiskajā telpā parādās maz un ir pamanījies izvairīties ar kādiem skandāliem vai neveiklībām, no publikas soda izvairīsies, pat ja tanī pašā laikā viņš ir profesionāli neefektīvs.
Atbalsotie vēstījumi
Sabiedrība politiķus var vērtēt lielākoties pēc tā, ko uztver no mediju vēstījumiem. SKDS aptaujas dati parāda tieši to – augstākos rezultātus ir ieguvuši ministri ar pozitīvāku un plašāku publicitāti. Daļā gadījumu šāda publicitāte ir godīgi nopelnīta ar darbiem un sasniegumiem, daļā – arī ar veiksmīgām sabiedriskajām attiecībām.
Protams, starp mediju ziņoto un publikas viedokli ne vienmēr pastāv lineāra saikne – ir arī gadījumi, kuros sabiedrība politiķi vērtē augstu par spīti publiski plaši izskanējušai kritikai. Radikāla nesaskanība starp dominējošajiem mediju vēstījumiem un publisko viedokli nav pārāk bieža parādība, lai gan tanī pašā laikā viena un tā paša politiķa darbības, kas aprakstītas medijos, dažādas sabiedrības grupas var novērtēt atšķirīgi. Piemēram, ministru slepenu tikšanos ar Krievijas amatpersonu var interpretēt gan kā rūpes par pārtikas embargo skarto Latvijas ražotāju eksporta iespējām, gan kā valsts ārpolitiskās orientācijas graušanu.
Medijiem pašemi šos procesus pienāktos apzināties. Tāpēc vēl jo ironiskāk izskatījās ziņu virsraksti, kas liecināja, ka SKDS aptaujā “noskaidrots” spējīgākais un nespējīgākais ministrs vai ka tas pats Šadurskis “atzīts” par nespējīgāko. Mediju veidotā realitāte cauri sabiedrības uztveres prizmai bija atgriezusies atpakaļ pašu mediju dienaskārtībā, un
žurnālisti priecīgi ziņoja par aptaujas atpakaļatbalsotiem viņu pašu iepriekšējiem vēstījumiem.
Aiz plīvura
Ir saprotami, ka sabiedrības vai mediju kritiku izpelnās ministri, kas citstarp tērējuši valsts naudu, lai apmaksātu parodiju par “juridisku analīzi”; metušies mainīt skolas vecumu primitīvi saskaitītu ekonomisku apsvērumu, nevis skolēna vajadzību vārdā vai varbūt sevi pierādījuši kā universālo kareivi, kura lielākā prasme ir dažādās valdībās elastīgi mainīt savas pārraudzības jomas.
Taču ne aptauja, ne mediju ziņas, kurās tika vēstīts par tās rezultātiem, nebija un nevarēja būt par to, kurš tiešām visvairāk palīdz vai traucē valdības darbā. Šie
rezultāti parādīja vien to, ko mediji paši līdz šim ministru darbā ir izcēluši, un vēl dziļāk aiz plīvura noslēpa to, kam žurnālisti valdības darbā nav gribējuši vai spējuši pievērsties.
