Eksistē tikai tas, ko var atrast
Konkrētā lieta skar vienu atsevišķu “Google” darbības aspektu – iepirkumu un cenu salīdzināšanu. Eiropas konkurences uzraugi secinājuši, ka šis tiešsaistes meklētājs izceļ savu pakalpojumu iepretim citiem līdzīgu pakalpojumu sniedzējiem. Proti, ja lietotājs izmanto tiešsaistes meklētāju, lai atrastu meklētu informāciju par dažādām precēm, rezultātu lapas augšpusē tiks rādīti rezultāti no “Google” izstrādātā pirkumu un cenu salīdzinātāja “Google Shopping” :
Konkurentu veidotie salīdzinājumi meklēšanas rezultātos ir atrodami krietni zemākās pozīcijās, kuras apskata salīdzinoši neliela daļa “Google” lietotāju.
Tiešsaistes meklēšanas rīki mūsdienās ir kļuvuši par vienu no svarīgākajiem tiešsaistes infrastruktūras elementiem. Vairums tīmekļa vietņu tiek atrastas caur starpniekiem — vai nu sociālajos medijos, vai arī meklējot pēc atslēgvārdiem. Daudzviet pasaulē, tai skaitā Eiropā, dominē viens šāds meklētājs — “Google”.
Šādiem starpniekiem ir ļoti liela vara pār to, kādu informāciju lietotājs var vai nevar atrast. Meklēšanas rīks var mainīt savu algoritmu, panākot, ka vieni resursi turpmāk rezultātos tiks vairāk izcelti, bet citi — grūtāk pamanāmi. Un, ja kādu veikalu vai citu tiešsaistes pakalpojumu internetā vairs nevar atrast, vairumam potenciālo klientu šis pakalpojums faktiski nemaz neeksistē.
Metot līkumu konkurentiem
Viena uzņēmuma dominēšana tirgū konkurences uzraugiem jau pati par sevi var šķist intereses vērta. Tajā pašā laikā der atminēties, ka “Google” pagājušā gadsimta 90. gadu beigās sāka darbu vien tad, kad tirgus jau bija sadalīts toreizējo spēlētāju starpā. Piedāvājot pakalpojumu, kas bija jūtami labāks nekā visi pārējie, “Google” salīdzinoši īsā laikā kļuva par vispopulārāko meklēšanas rīku. Šis statuss tika godam nopelnīts.
Savas attīstības gaitā “Google” ir ne tikai aizvien vairāk uzlabojuši savu meklētāju, bet arī izstrādājuši pakalpojumus, kas konkurē ar citu firmu veidotajiem. Faktiski viens rīks — meklētājs — tiek izmantots, lai popularizētu citus tā paša uzņēmuma sniegtos pakalpojumus. Tas būtu līdzīgi kā tad, ja ceļu būvētājam piederētu arī veikalu tīkls, un, būvējot ceļus, tiktu veidota ērta piebraukšana saviem veikaliem, bet konkurentu iestādēm ceļi mestu līkumu.
Cenu salīdzinātājs ir tikai viens no saviem pakalpojumiem, ko “Google” meklēšanas rīks izceļ. Līdzīga situācija ir arī ar virkni citu. Piemērs ir tiešsaistes kartes. Ja meklēšanas lodziņā ierakstīsit adresi vai kāda uzņēmuma nosaukumu, līdztekus rezultātu sarakstam rezultātu lapā tiks attēlota arī informācija par konkrēto objektu, tai skaitā atrašanās vieta “Google” kartē. Konkurējoša karšu pakalpojuma izstrādātājs, pat ja tā piedāvājums ir labāks, nekad neiegūs tik lielu pretimnākšanu.
Savu vainu pārmetumos “Google” neatzīst, un uzņēmumam ir iespēja pārsūdzēt sodu un prasību mainīt sava meklēšanas rīka darbības principus. Tās pārstāvji uzsver, ka rīka uzdevums ir pēc iespējas precīzāk atrast tādu informāciju, kādu lietotājs vēlas. Ja meklētais sakrīt ar to, ko spēj piedāvāt pats uzņēmums vai reklāmdevēji apmaksātajos rezultātu lodziņos, būtu jābūt apmierinātiem gan pakalpojumu veidotājiem, gan lietotājiem — un tā jau ir, ka par “Google” darbību žēlojas konkurenti, nevis lietotāji. “Google Shopping” redzamie rezultāti ir tie, par kuru izcelšanu pārdevēji — tiešsaistes veikali — ir samaksājuši.
Milzis pret milzi
“Google” māteskompānijas “Alphabet” gada ienākumi ir ap 90 miljardiem dolāru — tas krietni pārsniedz mazāku Eiropas valstu iekšzemes kopproduktu; finansiālā rocība ir saistīta arī ar spēku samēru. Savukārt starptautiskas organizācijas — tādas kā Eiropas Savienība — spēj panākt, ka globālajām korporācijām tomēr nākas rēķināties ar valstu un to sabiedrību vismaz nosacīti atbalstītajām politiskajām nostādnēm.
Eiropa pēdējo desmit gadu laikā sodus par dažādiem pārkāpumiem ir uzlikusi arī virknei citu globālo lieluzņēmumu. To vidū ir “Facebook”, “Apple”, “Intel” un “Microsoft”. Savukārt par “Google” biznesa praksēm EK interesējas jau kopš 2010. gada.
Un tomēr — pat ja EK izdosies ierobežot to, kā “Google” rāda informāciju par precēm, paliks vēl daudzas citas jomas, kurās turpināsies līdzšinējā prakse. Var gan prognozēt, ka citus konkurenci ierobežojošus aspektus šādu uzņēmumu darbībā Eiropa turpmāk varēs raitāk izvērtēt, jo tagad dokumentos oficiāli ir iegrāmatots tas, par ko arī iepriekš šaubījās vien retais — “Google” nudien kontrolē tirgu.
Taču arī tādā gadījumā EK spriedums negarantē fundamentālas transformācijas tajā, kā darbojas lielās interneta tehnoloģiju komerckompānijas. Tiešsaistes meklētāji mainās, tāpat kā arī citi pakalpojumi — gan tāpēc, lai kļūtu aizvien labāki, gan arī tāpēc, lai apietu dažnedažādus ierobežojumus. Monopolam, kas turpinās ieviest ar rītdienas tehniskos un idejiskos risinājumus, šodienas antimonopola noteikumi, iespējams, būs vairs tikai nenopietns traucēklis.
Kam dati, tam vara
Eiropas Savienībai, ja tā vēlas īstas pārmaiņas uz labo pusi, vajadzētu atzīt, no kā īsti ceļas “Google” pašreizējā dominance.
Tiešsaistes ekonomikas pamatā ir dati — tie ir “mūsdienu nafta” . Uzņēmums, kura rīcībā ir visplašākie dati par lietotājiem un visplašākā infrastruktūra, var vieglāk nodrošināt sev tirgus līdera statusu. Šāds uzņēmums labāk par citiem zina, kā kurš lietotājs izmanto pakalpojumus un ko piedāvāt, lai lietotājs pakalpojumu turpinātu lietot.
Vairs nav 90. gadi, kad “Google” konkurentus uzvarēja ar to, ka ieviesa jaunu principu tiešsaistes resursu svarīguma noteikšanā — proti, skaitot, cik daudz citu resursu ir ievietojuši saites uz konkrēto lapu. Tagad uzņēmumu “Google” tā pašreizējās darbības jomās var pārspēt vien tas, kura rīcībā ir vismaz tikpat daudz datu par lietotājiem. Un, tā kā “Google” ir starp tiem, kam datu ievākšanā ir bijis pamatīgs handikaps, konkurentiem ir grūti pietuvoties tirgus līdera precizitātei, lai noteiktu, ko vēlas atrast katrs lietotājs. Pašreizējos tirgus kontrolētājus var sašūpot tikai ar principiāli jaunu pakalpojumu piedāvājumu, savukārt tiem, kas vēlas un spēj veidot labākus jau esošos, tagadējos apstākļos konkurēt ar lieluzņēmumiem ir grūti.
Brīvais tirgus nerisinās datu piekļuves nevienlīdzību. Līdz ar to tieši šeit ir nepieciešama Eiropas iesaistīšanās — un nevis tikai novēršot tikai šodienas netaisnības, bet gan formulējot, kādu digitālo ekonomiku mēs vēlamies redzēt nākotnē. Bez plašākas perspektīvas visas šīs izmeklēšanas par konkurences pārkāpumiem vienā vai otrā aspektā būs tik nebeidzamas kā sunim savas astes ķeršana.
Alternatīvās nākotnes
Un tātad, svarīgais jautājums: kam pienākas tiesības uz datiem? Tiem, kas tos apmaiņā pret lētu slazda sieru paši spēj visvairāk iegūt no saviem lietotājiem? Bet varbūt tomēr, kā savulaik ieteica Lorenss Lessigs, kontrole pār saviem datiem pienākas lietotājiem, un tie paši varētu noteikt, kas un pret kādiem labumiem var datiem piekļūt, lai, piemēram, rādītu reklāmas?
Varbūt labāka ir Jevgēnija Morozova ideja — par nacionālu vai Eiropas datu fondu? Tāda fonda līdzīpašnieki būtu attiecīgās teritorijas iedzīvotāji, un par tā izmantošanu komercfirmas sacenstos pēc vienlīdzīgiem noteikumiem konkurences apstākļos — un pēcāk maksātu atpakaļ daļu no gūtās peļņas.
Šīs ir tikai dažas no idejām, kuras var likt pamatu atšķirīgām nākotnēm interneta kapitālismā. Mūsdienu digitālo pakalpojumu darbības principi un ekonomikas modeļi nav vienīgie iespējamie.
Esošo kārtību, kuras pamatā ir ilgtermiņa peļņa un lietotāju intereses ir tai pakārtotas, interneta tehnoloģiju giganti mainīt paši negribēs. Eiropa gan varētu gribēt. Tās spēkos ir virzīt diskusiju par laikmetam atbilstošu regulāciju konkurences veicināšanai. Tāda diskusija nenoliedzami būtu dzelkšņaina un šķēršļaina. Taču ir laiks pārskatīt varas balansu starp infrastruktūras un pakalpojumu nodrošinātājiem un lietotājiem.
