Izrādes «Cilvēki, lietas un vietas» apskats: Divkauja ar sevi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Atrašanās kāda vai kaut kā varā, ietekmē, pakļautībā – atkarība. Spēcīgākā atkarība, ar kuru, pieļauju, neviens savas dzīves laikā saistību nevar tik viegli pārtraukt, ir atkarība pašam no sevis un savām izvēlēm. Uz šo divkauju ļauj noraudzīties jauniestudējums “Cilvēki, lietas un vietas” Latvijas Nacionālajā teātrī.

Vainīgo nav, ir cietušie

Sagadīšanās pēc vienā nedēļā noskatījos gan Latvijas Nacionālajā teātrī svaigi iestudēto režisora Valtera Sīļa izrādi “Cilvēki, lietas un vietas” par aktrises divkauju ar savu atkarību un ar savas identitātes apzināšanos, gan režisora Vara Piņķa veidoto cikla “Latvijas kods” dokumentālo filmu “Ģimene” par Bruknas Kalna svētību kopienu, ko veido tie ļaudis, kurus vajā atkarība no alkohola, narkotikām, azartspēlēm vai no nespējas dzīvot. Abi stāsti vēsta ne jau par atkarībām, bet gan par pašu cilvēku, par cilvēka mazspēju dzīvot dzīvi tās īstumā un nemitīgu cīņu pašam ar sevi. Statistika mums bieži vien piegādā tikai skaitļus, bet aiz katras šīs “vienības” ir drūms un patiess stāsts bez vainīgajiem, bet ar cietušajiem. Par vienu šādu stāstu kļūst arī izrādes “Cilvēki, lietas un vietas” galvenās varones Emmas (Ņinas, Sāras vai kādas citas) dzīve.

Gan režisora un teātra veiktā lugas izvēle, gan diskusijas skatītāju rindās starp cēlieniem un pēc izrādes šoreiz neapzināti liek uzdot jautājumu – kas ir šī stāsta pamatauditorija?

Lai teiktu, ka jauniešiem, tad kā brīdinājuma signāls, tā, visticamāk, tomēr nekalpos, jo moralizēšanas vietā atklāj cilvēka patības hameleonismu un spēju sadzīvot pašam ar sevi un savām izvēlēm. Lai teiktu, ka tiem, kas paši jau savā vai savas ģimenes dzīvē saskārušies ar atkarībām vai ar cīņu ar tām, arī, visticamāk, nebūs pareizā atbilde, jo tad tas nozīmētu ikvienu sabiedrības locekli. Atbilde (viena no iespējamām), visticamāk, ir pateikta tajā, ka izrādes veidotāji šo stāstu sauc par “smeldzīgu drāmu par jaunas sievietes attiecībām ar sevi un pasauli”.

Mūsdienu britu dramaturgs Dankans Makmillans lugu radījis nesen - 2015. gadā,  paliekot uzticīgs laikmetīgām un sociālpolitiskām tēmām, tajā pašā laikā saņemot nomināciju Londonas teātra biedrības Lorensa Olivjē balvai kā labākā jaunā luga.

Pirmais cēliens mazliet garlaiko ar klasisko stāstu par atkarību un apņemšanos ar to cīnīties līdz beigām (līdz uzvarai vai nāvei), bet otrais cēliens aizrauj ar cilvēka dvēseles ekshumāciju, kas jāveic pašam šim cilvēkam, atrodoties starp zemes gravitācijas spēku un krāsaino iedomu un atkarību izraisošo vielu apziņas stāvokļu mainību.

Subjektīvi vērojot šo stāstu, rezonējošākā tematiskā līnija, ko prasmīgi izdevies portretēt aktrisei Maijai Doveikai, ir aktiera dzīves baltā plankumainība jeb tukšums, kas paliek pēc neskaitāmām izdzīvotām dzīvēm un priekškara krišanas. Godīgums, ar kādu šīs šaubas izspēlē aktrise, iespējams, ir apliecinājums tam, ka šādām pārdomām laiku pa laikam cauri iet ne viens vien šīs skatuves mākslas pārstāvis.

Aktierdarbu vidū izceļama arī aktrises Lāsmas Kugrēnas meistarīga iemiesošanās trīs dažādos tēlos – ārstes, terapeites un Emmas mātes lomās, liekot aizmirst, ka tā ir viena un tā pati aktrise, paturot to prātā tikai vēstījuma dēļ – par to, cik cilvēki savā būtībā ir līdzīgi, lai arī katrs dzīvo citu dzīvi. Tāpat šis risinājums ar aktrisi trīs lomās atklāj galvenās varones tieksmi ieraudzīt savas mātes (autoritātes?) vaibstus personās, kurām ir liela nozīme tālāko soļu speršanā atkarībnieces ceļā.

Nonākt nākamajā līmenī

Atsevišķās izrādes ainās pavīd daudzsološas humora dzirkstis, kas piešķir stāstam dzīvīgumu par spīti eksistenciāliem izaicinājumiem un mainīgo apziņas stāvokļu slodzei, kas jāvēro skatītājam, taču tās ir gaužām retas (kotletes aina vai neveiklā tēva roka, noglāstot meitas galvu). Līdz ar to – pārāk izlec no stāsta un neatbrīvo skatītāja prātu no smagmes, kas jāvēro, bet paliek mazu starpspēļu līmenī. Ironisks, protams, ir arī Emmas deklamētā monologa pārstāvja SIA “Don Quixote Limited” nosaukuma izvēle, vēl spilgtāk izceļot domu par nemitīgo (bet vai tāpēc velto?) cīņu pašam ar sevi, kura nekad nebeidzas, jo arī robežas, ko ieraugām, ir vien paša prāta vai neprāta diktētas.

Mazliet neveikls gājiens ir aktrises Emmas novelšanās no skatuves, lai paziņotu par starpbrīdi cēlieniem, tieši uzrunājot zāli un mudinot pēc (pie)redzētā izvēlēties kādu dziras malku. Vienlaikus tas ir retais mirklis izrādē, kurā tā vēršas pret konkrētu atkarību izraisošo vielu, vēlāk otrajā cēlienā stāstam izkristalizējoties par personības ceļojumu, kurā nākas pašai sastapt atšķirīgus psihoemocionālos stāvokļus un patības, cenšoties neatgriezties izejas punktā, bet piedzīvot to visu kā savdabīgu iniciāciju pirms nonākšanas nākamajā spēles līmenī. Tur, kur paraugoties lejā, ieraugāmie tumšie atvari.

Izrāde, kurā vainīgais ir cietušais un cietušais ir vainīgais, skatītājā nerosina vēlmi nostāties kāda pusē, tā nešķiro labos un ļaunos varoņus, tā apliecinot, ka melnbaltās patiesības nav. Tāpat kā nav melu.

Jo katrs no mums ir vissīvākais pretinieks pašam sev ceļā uz savas būtības tīrību un (ap)skaidrību. Tas, ko katrs paņems līdzi pēc šīs (tāpat kā pēc jebkuras citas) izrādes noskatīšanās, būs atkarīgs no tā, kas šai dzīves posmā ir smeldzīgāk skanošā stīga paša dzīvē.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti