Ivars Āboliņš: Izlasei jāspēlē pret punduri

Jau šonedēļ Latvijas futbola izlase Belfāstā aizvadīs pārbaudes maču ar Ziemeļīrijas komandu, un spēles priekšvakarā ir divējādas izjūtas. Protams, prieks, ka spēlējam pret cienījamu pretinieku, komandu, kas jau iekļuvusi nākamvasar gaidāmā Eiropas čempionāta finālturnīrā un kura Latviju izvēlējusies par savu pirmo sparingpartneri pirms tā. Turklāt mačs notiks izbraukumā, pretinieka mājas arēnā, nevis kaut kur neitrālā laukumā vai pavisam citā kontinentā pret kādu nesaprotamu komandu. 

Tomēr vienlaikus ir nedaudz žēl, ka neizmantojam šo izlašu spēļu logu, lai gatavotos nākamruden gaidāmajam pasaules čempionāta atlases ciklam. Lieta tāda, ka tajā mums pirmās divas spēles būs jāaizvada pret Andoru un Fēru salām. Un tieši tajās lielā mērā izšķirsies, vai varam aizķerties cīņā par iekļūšanu pasaules čempionāta finālturnīrā. Jo, ja turnīru sāksim ar sešiem punktiem pret pastarīšiem un vēl mājās uzvarēsim Ungāriju, tālākajam turnīram ar deviņiem punktiem būs ielikts nudien labs fundaments.

Te jāņem vērā arī tas, ka no spēļu kalendāra viedokļa mums ir patrāpījies arī ideāls kvalifikācijas turnīra noslēgums – kamēr pretinieki noasiņos, spēlējot viens pret otru un zaudējot punktus, mēs pēdējās divas spēles aizvadīsim pret tiem pašiem pretiniekiem – Andoru un Fēru salām. Kas savukārt nozīmē to, ka mums var padoties arī izcils finiša spurts sešu punktu izskatā situācijā, kad turnīra tabulā katrs punkts būs zelta vērtē.

Tas viss, protams, tikai tad, ja mēs Andoru un Fēru salas patiešām uzvarēsim. Un par to šobrīd, šķiet, ir vislielākās bažas.

Aizvadītais kvalifikācijas turnīrs parādīja, ka esam iemācījušies spēlēt pret spēcīgākajiem pretiniekiem kā otrais numurs, iegūstot plašumu un veicot ātrus un sāpīgus dūrienus. Taču mēs joprojām nemākam spēlēt kā pirmais numurs. Pēdējā mačā pret Kazahstānu pretinieks iesēdās dziļā aizsardzībā, nedodot Latvijai nekādas iespējas izmantot savus ierastos trumpjus, un mēs izskatījāmies bezcerīgi. Daudz kontrolējām bumbu, teju visu laiku atradāmies pretinieka laukuma pusē, taču bīstamu vārtu momentu tā arī nebija, un zaudējums ar 0:1 bija tikai likumsakarīgs un loģisks.

Tāda pati aina – pretinieka nosēšanās dziļā aizsardzībā -, visticamāk, atkārtosies arī spēlēs ar Andoru un Fēru salām, tāpēc mums ir jābūt tam gataviem un jāzina, kā šādā situācijā spēlēt. Un vislabāk trenēties spēlēt pret šādu pretinieku var pārbaudes spēlēs – aizvadot cīņas pret tādām komandām kā Sanmarino, Malta vai Luksemburga.

Šogad pirmā numura lomas slīpēšana ir palaista vējā – pirmo izlašu logu maču mēs aizvadām pret nomināli daudz spēcīgāku komandu, bet otrajā nespēlējam vispār.

Ņemot vērā, ka nākamgad ir paredzēta Baltijas kausa izcīņa, kur mūsu pretinieki būs Igaunija un Lietuva – spēkos līdzvērtīgas komandas -, acīmredzot atliek tikai divas pārbaudes spēles. Viena februārī, kad, visticamāk, siltajās zemēs spēlēsim pret kādu puseksotisku komandu, un viena augustā. Iespējams, kādu Andoras vai Fēru salu stila komandu Latvijas Futbola federācija par pretinieku izvēlēsies tad, taču ir liels jautājums – vai nebūs jau par vēlu?

Protams, ir skaidrs, ka federācija taupa naudu un pārbaudes spēles mēs spēlējam ar tiem, kuri ir gatavi apmaksāt mūsu izdevumus. Tomēr, iespējams, ka šī ir tā reize, kad naudu taupīt nav jēgas. Tik labas izlozes kādā no kvalifikācijas turnīriem Latvijai atkal var nebūt gadiem ilgi, un, ja palaidīsim šo iespēju vējā, nākamo mūsu paaudze var arī nesagaidīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti