Grāmatas recenzija: Netīrās veļas diena

Nila Saksa un Jurģa Liepnieka grāmatas „Nāve – tās nav beigas” recenzija.

Grūti iedomāties vēl labākus mārketinga priekšnoteikumus grāmatas izdošanai – divi publiskajā vidē jau zināmi un visai skandalozi autori apvienojas, lai iekarotu latviešu literatūrā praktiski neapgūto, bet pasaulē nenoliedzami aktuālo trillera žanru. Lai būtu pilnīga drošība par ierindošanos pirktāko darbu topa augšgalā, ir jāizplata baumas, ka sižetā izmantotas situācijas un personāži no Latvijas politiskās ikdienas, uz pirmā vāka jāuzliek Eiropas gada literatūras balvas laureāta citāts un jāizvēlas iespējami provokatīvs nosaukums. Protams, ir tikai pašsaprotami, ka grāmatai veikalu plauktos jāparādās īsi pirms Ziemassvētkiem, lai atvieglotu izvēli tiem, kam patīk dāvināt priekšmetus, kurus ērti un vienkārši var iesaiņot. Arī saturs neliks domās dāvinātāju noslepkavot pat tad, ja uzticamies Bobam Dilanam, kurš savulaik dziedāja, ka nāve – tās vēl nav beigas.

Latviešu mūsdienu literatūrā neparasts ir ne tikai trillera žanrs, bet mazattīstīta ir spraiga un aizraujoša sižeta līnija vispār kā tāda. Te nu beidzot darbs, kas tiecas šo caurumu aizlāpīt, nemēģinot lieki paspīdēt uz „samudrītas” formas rēķina. Stāsts veidots vieglā, raitā valodā, ievērojot labākās pēdējā laika tradīcijas ar divām paralēlām sižeta līnijām, kas beigās savijas vienā treknā nogrieznī.

Labāk no diviem galvenajiem varoņiem gan klājies ar dubultslepkavību nodarbinātajam Pulkvedim, kura tēls ir viengabalaināks un kopumā cilvēcīgāks – it kā goda vīrs, bet dusmu uzplūdā neprognozējams un mērķa sasniegšanai par attaisnojošiem uzskata arī visnetīrākos līdzekļus. Otra varone – angļu pusmūža psiholoģe – , ko abi vīriešu kārtas autori drosmīgi aprakstījuši pirmajā personā, ir kaitinošāka un brīžam apnicīga. Sevišķi, kad sieviete kārtējo reizi risina spraigu dialogu ar iekšējo balsi, cenšoties saprast, vai viņas profesionālās rīcības motīvi ir cēli vai gluži pretēji – savtīgi. Un tomēr – kāpēc grāmata, kas varēja būt lieliska, ir tomēr tikai laba?

Sensenos laikos cilvēki esot žulti izmantojuši praktiskos nolūkos – mazgājot netīro veļu. Grāmata ir labs piemērs tam, ka žulti pavisam noteikti nevajag lietot, nodarbojoties ar literatūru. Īpaši gadījumos, kad žults nav smalka un eleganti gudra, bet prasta un pašu autoru (vienskaitļa lietojums – tā nav nejaušība) pazemojoša. Ilgi gaidītā atmaksas stunda ķer ne tikai Latvijas tiesu sistēmu un drošības iestādes, bet īpaša nežēlastība izrādīta virknei konkrētu personu,  dažām saglabājot arī īstos vārdus un uzvārdus. Aizvainojumu var saprast, tā ir normāla emocija, tomēr šajā gadījumā nespēja to cienīgi apslāpēt būtiski nodara pāri darba kvalitātei.

Pārsteidzošā kārtā grāmata prata paveikt arī to, kas neizdevās pat bijušajam psihoterapeitam Viesturam Rudzītim – uzšķilt nelielu feminisma dzirksti manās citādi maskulīniskajās pagalēs. Sievietes grāmatā ir attēlotas kā viltīgas un seksīgas maukas, pagrimušas padibenes vai arī – nelaimīgas karjeristes, kurām ceptu olu smarža no rītiem izraisa vientulīgu grūtsirdību. Turklāt dzīšanās pretim karjeras kāpnēm ir aizņēmusi tik lielu sievietes dzīves daļu, ka tā arī nav atlicis laika uzzināt, kas ir, piemēram, Hēgelis (viņš ir filozofs – aut. piez.). Dažas pašu varoņu filozofiskās pārdomas par to, ka dzīve pēc tavas nāves turpina ritēt uz priekšu, vai atziņa, ka visgrūtāk saskatāmais parasti izrādās acu priekšā, ir par piezemētu pat trillera žanram un drīzāk iederētos vidusskolas domrakstā.

Paviršu un sasteigtu iespaidu rada arī reizēm sastopamās loģikas un faktu kļūdas. Piemēram, sieviete, kura lido otro reizi dzīvē, turklāt no Liverpūles lidostas, kas realitātē izmēros līdzinās siena šķūnim, ir pārsteigta, cik salīdzinoši maza un necila ir Rīgas lidosta. Iespējams, apzināti, tomēr daudzi pavedieni, kurus vērīgs lasītājs kāri tiecas uztvert kā daudznozīmīgus, tā arī apraujas, tālākajā sižetā neattīstīti. Reizēm šos aprāvumus grūti attaisnot. Vispār nekāda saturiska pamatojuma nav ainām Teātra bārā – ja nu vienīgi autoru vēlme uzsvērt, cik tieši derdzīga ir tur ejošā pagrimušo intelektuāļu publika. “Labāk būtu mājās zāli pīpējuši vai Amsterdamā pa keksiņam apēduši!”.

Nenoliedzami jūtamas ambīcijas grāmatu gan izdot ārzemēs, gan nodot lasīšanai paaudžu paaudzēs. Tas ir pašsaprotami – kuram rakstniekam gan tādu nav? Tomēr tas pamatauditorijai liek garlaikoties, lasot pārlieku vienkāršotos Latvijas vēstures un politiskās situācijas aprakstus, kas reizēm iespraucas arī varoņu dialogos. Piemēram, maz ticams, ka Drošības policijas šefs ar Kriminālpolicijas priekšnieka vietnieku par 16. martu runā tik piezemēti, kā to drīzāk varētu pāris interneta portālu ziņas izlasījuši 2. kursa studenti: „Es nezinu, bet zinu, kam tas ir izdevīgi, – tas ir izdevīgi Krievijai, kura vēlas Latviju starptautiski pasniegt kā valsti, kur pa lielam maršē fašisti, un tamlīdzīgi”.

Lai gan īpaši jāuzteic izcilā beigu pakaļdzīšanās aina labākajās Holivudas tradīcijās, grāmata diemžēl tiešām ir tikai laba. Sevišķi tāpēc, ka, šķiet, bija visi priekšnoteikumi, lai izejmateriālu noslīpētu līdz patiešām lieliskam, nevis šķietami sasteigtam un paviršam galarezultātam. Bet – pirmais metiens, tās vēl nav beigas, tāpēc autoriem ir visas iespējas vismaz daļu pieļauto kļūdu izlabot nākamajā un iemest vēlreiz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti