Ideāls klikšķu gabals – pazīstams cilvēks no bagāto rajončika sūrojas par dzīvi.
Tak skaidrs, ka komentāri birs straumēm – atgādinās cienījamai māksliniecei komunistisko pagātni, iebāzīs acīs vēlmi dzīvot Mežaparkā, ieteiks pārdot gan māju, gan arī gleznas, kā arī aizrādīs, ka nav labi skriet uz valsts televīziju sūdzēties, jo parasti mirstīgie līdz tam netiek. Tā visa šeit ir pa pilnam.
Sāksim ar to, ka Dž.Skulme nemeklēja žurnālistus, lai sūdzētos. Mēs paši piezvanījām, jo zinājām, ka viņa dzīvo Mežaparkā un varbūt ir gatava pastāstīt, kāds NĪN jāmaksā. Viņa piekrita. Pirms tam kāda cita Mežaparka iedzīvotāja, kura arī jau paaudzēs tur mitinās pašu celtā mājā, atteicās no šādas iespējas, par iemeslu minot tieši to, ka tagad piedzīvo Skulme – interneta komentētāju pamācības, kā vajag dzīvot.
Tos, kuri iesaka cienījamai māksliniecei pārdot māju un pārcelties uz blokmājas dzīvokli mikrorajonā, aicinu padomāt nedaudz plašāk. Mājas un to īpašnieki Mežaparkā ir ļoti dažādi.
Protams, to pamatoti uzskata par miljonāru rajonu, jo daudzi īpašumi ir vērienīgi un ļoti dārgi. Bet ne visi. Ir arī gana vienkāršas privātmājas, kas ārēji ir tādas pašas, kā kopš to uzcelšanas pirms vairākiem desmitiem gadu. Var jau gadīties, ka iekšpusē tām ir izsmalcināti interjeri, iebūvēti baseini, taču es par to tomēr šaubos. Un cilvēki šajās mājās dzīvo gadu desmitiem – paaudze aiz paaudzes. Viņi ir labākie liecinieki tam, kā nauda izmaina šo rajonu – kā vieni pērk, bet citi - pārdod.
Pirmajiem ir iespēja samaksāt pat vairāk nekā miljonu eiro par ekskluzīvu un reprezentablu īpašumu un, visticamāk, nebūs arī nekādu problēmu samaksāt 3-5 tūkstošus eiro NĪN. Otriem – nodoklis kļūst nepaceļams, un ir divi varianti - vai nu, atsakoties no visa cita (toskait īpašuma uzturēšanas un labiekārtošanas) un savelkot jostas maksāt, vai nu – pārdot.
Bet - kāpēc Džemmai Skulmei būtu jāpamet vecāku celtā māja, kurā nodzīvots viss mūžs? Tāpēc, ka pašvaldība - šajā gadījumā Rīgas dome, neuzskata par vajadzīgu piešķirt NĪN atlaides senākajiem iedzīvotājiem rajonos, kur būtiski augusi kadastrālā vērtība.
Tāpēc, ka Saeima un valdība, radot likumu par NĪN, nav spējusi noteikt samērīgus griestus nodokļa apmēram un paļāvusies uz pašvaldībām, kuras taču esot tuvāk cilvēkiem un spēs izdomāt un piemērot attiecīgu atlaižu politiku.
Un tagad, kad cilvēku sašutums par milzīgo NĪN apmēru kļūst arvien lielāks, valsts un pašvaldības ar pirkstiem rāda viena uz otru, meklējot vainīgo. Ir nedaudz uzjautrinošs tieslietu ministra Dzintara Rasnača (Nacionālā apvienība) svētais sašutums par 119 NĪN politikām, kas esot Latvijā! Ziņu aģentūras citēja ministra teikto, ka esot jāizbeidz patvaļa, pašvaldībām aprēķinot nesamērīgi milzīgu NĪN un visā vainot valdību, ka tā attiecīgi aprēķinājusi kadastru! Tas tiesa, ka šogad NĪN aprēķinam izmanto 2016. gada noteikto kadastrālo vērtību bāzi, jo 2016.gada maijā Saeima steigā pieņēma Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma grozījumus, kas kadastrālās vērtības uz gadu "iesaldēja", lai novērstu nesamērīgu nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu jau šogad. Bet nekur jau tas nepaliks – kāpums būs. Un būs vēl vairāk cilvēku, kuri nespēs maksāt.
Tieslietu ministrs gan izteicies, ka NĪN gada pieaugumu varētu ierobežot 10% apmērā, savukārt jautājumu par NĪN piemērošanu vienīgajam mājoklim varētu pilnībā deleģēt pašvaldībām. Un atkal būs 119 dažādi risinājumi!
Un, manuprāt, komentāru jūklī, dodot padomus Džemmai Skulmei, vairums nesadzirdēja galveno mākslinieces vēstījumu šajā sižetā – ka sabiedrības garīgajai attīstībai vajadzīga laba vide, par kuru nevajag nemitīgi satraukties, lai var dzīvot „ar labu prātu, nevis īgņojoties nemitīgi un satraucoties un vienā stresā dzīvojot, kā tālāk būs”.
Domāju, ka stresā jau tagad ir ģimenes, kas mitinās t.s. jaunajos projektos - ēkās, kas celtas pēc 2000.gada, jo jau izskanējis, ka nākamgad tieši tām gaidāms lielākais NĪN kāpums.
Kādā stresā dzīvo tūkstošiem rīdzinieku, kuriem savulaik nav bijusi iespēja pašiem izpirkt zemi zem daudzdzīvokļu mājām, bet veikliem darboņiem tas ir izdevies, un tagad tiek piestādīti zemes nomas maksas rēķini ar desmit gadu senu termiņu.
Bet tautas kalpiem par to nekāda stresa nav – likumprojekta “Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšana” grozījumi esot iestrēguši Saeimas komisijā. Vienu iesaldē, cits pats iestrēgst – tā mūsu likumdevēji strādā.
Un, tā kā tagad moderni visur piesaukt hibrīdkaru, es arī atļaušos teikt - ka nekāds hibrīdkarš šeit ij nav vajadzīgs - mūsu pašu politiķi un amatpersonas, kuriem tā patīk norādīt uz mediju atbildību, attēlojot Latviju kā neizdevušos valsti, lai pavērtē savu darbu tautas labā.
