Atis Klimovičs: Ukraiņu karavīrs pret jaunu «Minheni»

Saprotams, ka tieši Ukrainā tās pilsoņu aktīvākā daļa pēdējo gadu laikā daudz spriedusi, vai iespējams līdzīgs noziedzīgs darījums kā 1938.gadā Minhenē, kad rietumvalstu līderi parakstīja nāves spriedumu neatkarīgajai Čehoslovākijas valstij.

Toreiz Francijas un Lielbritānijas līderi uzskatīja, ka izdarījuši labu darbu, jo, piekāpjoties Hitleram, panākuši mieru Eiropai. Tagad, pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Donbasā (tur ievesto Krievijas tanku skaits vien sasniedzis vismaz 700), pēc nesekmīgajām Minskas sarunām, slēptākiem vai tiešākiem Rietumu mājieniem Kijevai par nepieciešamību piekāpties Maskavas prasībām,

radies pamats bažām, ka ietekmīgās galvaspilsētas varētu vēlēties nopirkt Krievijas autoritārā vadītāja Vladimira Putina labvēlību.

Arī no visiem “stūriem” skanošie aicinājumi pēc sankciju atcelšanas papildus mudina uz šādu soli.

Vērts atcerēties 2008.gada pavasari, kad NATO ņēma vērā Parīzes un Berlīnes spiedienu, un neatvēra krietni vien plašāk durvis uz dalību aliansē gruzīniem un ukraiņiem. Tas, raugoties no šodienas pozīcijām, kad esam redzējuši Krievijas iebrukumu tā paša gada augustā Gruzijā un pēc nepilniem sešiem gadiem Ukrainā, nosaucams par pielabināšanas mēģinājumu. Dzīve parādījusi, ka tas izrādījies pagalam neveiksmīgi.

Par 20. gadsimta lielāko traģēdiju jeb par PSRS sabrukumu skumstošo Kremļa saimnieku šāda piekāpība nav uzrunājusi, turklāt tagad - pēc atsevišķu politikas ekspertu atzinuma - Putins pat cerot uz konfrontācijas pieaugumu ar NATO.

Spriežot par senajam Minhenes darījumam līdzīgu notikumu atkārtošanos mūsu dienās, derīgi atskatīties pagātnē un pievērsties tieši Čehoslovākijas kapitulācijai. Daudz pieminēta šīs valsts labā militārā apgāde un armijas kaujasspējas, kas virknei vēstures speciālistu likusi izteikt šaubas, cik pareizs bijis Prāgas lēmums militāri nepretoties Hitlera iebrukumam. Iespējams, sekmīgi aizsargājoties, saglabātos ne tikai neatkarīgā Čehoslovakijas valsts, bet arī miers visā Eiropā. Pazīstamais ukraiņu publicists Sergejs Grabovskis izteicies, ka 1938.gada darījumu nebūtu iespējams noslēgt, ja Prāga principiāli noraidītu padošanos.

Tas atbilst mūsu dienām un labi redzams, ka daudzi Rietumu politiķi labprāt mēģinātu iegūt Putina labvēlību uz Ukrainas rēķina.

Taču izrādījies, ka šādam darījumam ir viens ļoti būtisks un teju vai nepārvarams šķērslis. Tā ir beidzamo gadu laikā ievērojamas pārmaiņas piedzīvojusī ukraiņu nācija.

Cenšoties atturēties no nevajadzīgas patētikas un pārspīlējuma, jāatzīst tās pašapziņas pieaugums un gatavība veidot neatkarīgu Ukrainu jau citā līmenī. Tas, lai gan tolaik daudzi to vēl nesaskatīja, kļuva redzams 2013.gada nogalē, kad Maidanā sākās Cieņas revolūcija. Tā bija spilgta zīme, ka pienācis pārmaiņu laiks. Tajā pašā laikā vecās likstas nekur nebija pazudušas un izzagto valsti uz Ukrainas austrumiem devās aizstāvēt tūkstošiem brīvprātīgo. Grūti iztēloties, kur šobrīd varētu atrasties frontes līnija, ja nebijis šīs ziedošanās.

Šī frontes līnija, Ukrainas bruņoto spēku izaugsme, valsts gatavošanās nepieciešamības gadījumā atvairīt arī Krievijas liela mēroga iebrukumu, ir nopietns šķērslis noslēgt Ukrainas interesēm kaitējošu vienošanos.

Pretī tam stāv tūkstošiem ukraiņu, kas katru dienu valsts austrumos pilda savu karavīra pienākumu. Saprotams, Ukrainas sekmes -  kā jebkurai valstij - ir atkarīgas ne tikai no reālās militārās aizsardzības, taču šobrīd tieši nepiekāpīgie ukraiņu karavīri ir viens no būtiskākajiem argumentiem pret jaunu "Minhenes vienošanos".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti