Vērtējot aizsardzības profesionāļu un atsevišķu politikas pētnieku komentārus, ka šobrīd neesot iespējams saskatīt gluži konkrētus militārus draudus Latvijai, tie drīzāk jāuzskata par patiesiem. Tomēr derīgi pievērst uzmanību tam, ka krievu armijas mācības reģionā norisinās pēc noteiktas sistēmas, kas paredz triju Baltijas valstu teritoriju nobloķēšanu. Par to var spriest pēc darbībām jūrā, Kaļiņingradas apgabalā un pie mūsu valstu sauszemes robežām. Tāpat arī izteikts viedoklis, ka Krievija esot spējīga novietot pierobežā ievērojamus palīgspēkus daudz ātrāk, nekā to paveiktu sabiedrotie.
Kādi ir Kremļa plāni attiecībā uz Baltijas valstīm, nav zināms, un tieši tam jākalpo par papildu motivāciju rūpēm par savu drošību.
Konfrontrācija, visdrīzāk, var vienīgi palielināties, tādēļ ieteicams sagatavoties dažādiem notikumiem, arī vissliktākajiem. Tieši tas uzskatāms par labāko veidu, kā izvairīties no nepatīkamā. Iespējams, vairāk taisnības ir tiem, kas militāru konfrontāciju uzskata par neiespējamu, par apstiprinājumu minot norādi, ka mūsu dienās visu iespējams paveikt ar citiem daudz iedarbīgākiem līdzekļiem. Gribētos piekrist, tomēr dzīve rāda, ka dažreiz tā gluži nav.
Tikko izdarītais raķešu trieciens Sīrijā ļauj konstatēt, ka saspīlētās valstu attiecībās reizēm nav citu argumentu, kā vien ieroču lietošana.
No Latvijas skatupunkta daudz lielāku uzmanību pelnījis karš Ukrainā. Pie tam nav svarīgi, cik bieži un kādā līmenī tas tiek saukts par karu. Galu galā karadarbība ir un paliek karadarbība, apliecinot, ka tā ir iespējama. Pretējā viedokļa piekritējiem vajadzētu paskaidrot, kādēļ Kremlis attiecībās ar Ukrainu tomēr neizmantoja citus ietekmēšanas un pakļaušanas līdzekļus? Visdrīzāk, Maskava saprata, ka Ukraina, tās sabiedrības lielākā daļa, ir izvēlējusies atšķirīgu eksistences modeli un attālinās no kādreizējā centra uz visiem laikiem. Turklāt tās jau bija ideoloģiskas pretrunas – starp autoritāru, bargas vertikālas varas vadītu režīmu, kam trūkst jebkādas tolerances pret indivīda tiesībām un ukraiņu sabiedrību, kas izdarījusi izvēli par labu demokrātiskai un cilvēciskai iekārtai.
Tas bija beidzamais "pazemojums", ar ko Kremlis nespēja samierināties un atbildēja ar armiju Krimā, tad Donbasā.
Arī Latvijā likumsakarīgā kārtā veidojam valsti, kas iederīga demokrātisko valstu pulkā (cik labi tas veicas, ir cits jautājums), un jau tādēļ vien ir skaidrs, kur meklēt pirmo iemeslu Krievijas aizkaitinājumam. Otrs, protams, nedeklarētais iemesls skar Maskavas pretenzijas uz teritoriju pie Baltijas jūras, par ko cīņa sākusies jau krietni sen. To būtu vajadzējis saprast jau iepriekš, kaut vai toreiz, kad Krievijas autoritārais līderis pavēstīja, ka lielāko postu XX gadsimtā atnesis PSRS sabrukums. Šobrīd viņa vadītā valsts aizvien noteiktāk nostājas kaujas pozīcijās (ne militārās) pret Rietumu struktūrām, turklāt šī konfrontācija diezin vai būs īslaicīga. Gaidāma nopietna cīnīšanās, un nevienam nav pa spēkam pateikt, kādas formas tā var iegūt.
Viens ir skaidrs, ka tieši Baltijas valstīm kā ES un NATO austrumu flanga valstīm var nākties saskarties ar dažādiem izaicinājumiem.
Tajā skaitā vēl masveidīgākiem propagandas uzbrukumiem, piektās kolonnas aktivizēšanos. Kas attiecas uz militāru incidentu, tādu iztēloties ir gandrīz nereāli, taču cerams, ka NATO (tātad arī Latvijas bruņoto spēku) ģenerāļi ir apsvēruši dažādus scenārijus. Pagaidām šķiet, ka krievu algotņu iznīcināšanai Sīrijā un pārliecinošajam amerikāņu, britu un franču gaisa uzbrukumam vajadzētu pārliecināt Maskavu, ka tai nav pa spēkam militāras avantūras NATO valstu teritorijā.
