Derīgi precizēt, ka par voluntieriem kopš karadarbības sākuma 2014. gada maijā tika nodēvēti tūkstošiem ukraiņu, kas paveica brīnumu jeb neiespējamo – apgādāja ar pašu nepieciešamāko brīvprātīgo bataljonus, un šī palīdzība lielā mērā neļāva ienaidniekam sagrābt vēl lielāku daļu Ukrainas teritorijas.
Tā bija absolūti brīvprātīga rīcība – simtiem un simtiem cilvēku, sievietes un vīrieši atstāja savu darbu un pilnībā ziedojās kopējam mērķim – palīdzības sniegšanai frontei.
Tolaik uz Krieviju aizmukušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs bija atstājis neapskaužamu mantojumu – armijas noliktavas bija tukšas un sabiedrībai pašai nācās gādāt visu – sākot ar karavīru zābakiem, apģērbu, tādēļ mugurā ilgi bija redzamas gan vācu, gan britu, gan amerikāņu formas, arī pārtiku un medikamentus, tāpat dažādas kara vešanai derīgas lietas. Šo rindu autors 2014. gada rudenī palīdzēja izmitināt Rīgā divas ukraiņu voluntieres, kas bija uz ceļā uz Zviedriju, no kurienes bija paredzēts vest uz Ukrainu metāla plāksnes bruņuvestēm. Vēl pirms tam šīs sievietes bija atvedušas uz Ukrainu veselu kravas automašīnu ar medikamentiem.
Ukraiņu publicists Jurijs Butusovs portālā "Censornet" raksta, ka lepnumam esot pamats, bet ne jau, lai priecātos par sevi, bet gan par savu veikumu. Tam var piekrist, jo nesavtīgā rīcība bija tik plaša parādība, kas daudziem žurnālistiem un citiem ekspertiem ļāva izdarīt secinājumu par ukraiņu sabiedrības jaunu brieduma pakāpi. Aizkustinošu piemēru bija tūkstošiem, mazi skolnieki ziedoja savu kabatas naudu, viena otra trūcīga pensionāre frontei atdeva visu jau tā necilo (ap 60 eiro) pensiju. Palīdzība saviem karavīriem aptvēra visus reģionus.
Ārējā agresija bija milzīgs pārsteigums. Lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju stāstīja, ka nekad neesot spējuši iedomāties, ka karš ar Krieviju varētu būt iespējams.
2014. gadā tas kļuva par realitāti, apliecinot kopējo visas Eiropas mēroga naivo neorientēšanos jaunajā ģeopolitiskajā realitātē ar aizvien agresīvāko Maskavu. Vai iespējams runāt par visniecīgāko Krievijas pazīšanu, ja pat Putina runa par lielāko XX gadsimta katastrofu netika atbilstoši novērtēta. Tā bija pateikta, bet nesaprasta.
Vienkāršs ukraiņu izmeklētājs Nikolajs no Luhanskas man stāstīja, ka pieļāvis karu, teiksim, ar Rumāniju, bet Krieviju – nekad! Kopš tā laika, kad satiku viņu, pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Putina agresija atņēmusi dzīvību vairāk nekā desmit tūkstošiem cilvēku. Nesen Krievijas valdnieks rīkojies atklāti, neslēpjot uzbrukumu, kurā sagrābti trīs ukraiņu kuģi un arestēti divdesmit četri jūrnieki. Ko par to domā Latvijā? Neko daudz – tik, ko nesen kāda paziņa norādīja, ka Ukrainā norisinoties cīņa starp lieliem ekonomiskajiem spēlētājiem.
Kur tādā gadījumā acīmredzamā agresija ar mērķi nepieļaut brīvas Ukrainas valsts pastāvēšanu? Tas vienkārši nav saprasts. Kā lai Latvijā līdz onkulim Kuldīgā un Ludzā aizvada realitāti par Krievijas agresiju un bandītiski kriminālo “kārtību” Doņeckā un Luhanskā?
Savu attieksmi nav spējīga paust pat Saeima – atkal atpaliekam no lietuviešiem un igauņiem krievu agresijas nosodīšanā.
Kādēļ Lietuva ir tā, kas aicina NATO uz ciešāku sadarbību ar Ukrainu, lai papildus nodrošinātos pret situācijas tālāku pasliktināšanos, bet Latvija klusē (izskanējis vien Saeimas komisijas nosodījums)? Kādēļ kaut reizi ar vajadzīgu paziņojumu pirmais neizceļas Latvijas aizsardzības ministrs vai kāda cita augsta amatpersona? Vai viņi īsti labi neaptver, cik daudz mums nozīmē Ukrainas “notikumi” jeb Krievijas agresija?
Ir neloģiski prasīt no citām Eiropas Savienības valstīm un to iedzīvotājiem labāku izpratni un skaidri kritisku attieksmi pret Krievijas agresivitāti, ja paši, dzīvojot tik tuvu karam Ukrainā, esam informatīvi visai dezorientēti. Padomāsim, ka arī mēs varētu būt līdzvainīgi, ka, piemēram, ne visiem vāciešiem ir skaidrs, ka NATO 5. paragrāfs attiecībā uz Baltijas valstīm būtu noteikti jāpilda.
