Atis Klimovičs: Nerāda filmas par Cieņas revolūciju un karu Ukrainā

Divās desmitgadēs Vladimirs Putins izveidojis tādu valsti, kurai ir nepieciešamas ārējas ekspansijas. Ar ielenkta cietokšņa sajūtu grūti dzīvot bezgala ilgi, pie tam aizvien smagākos dzīves apstākļos, un, tā kā valsts iekšienē pozitīvu risinājumu šāda režīma pastāvēšanas apstākļos nav iespējams atrast, atliek apliecināt savas “taisnīgās” tiesības ārpusē.

To grūti un gandrīz vai neiespējami saprast tiem, kas dzīvo uz rietumiem no Krievijas. Pat Latvijā, par Eiropas dienvidiem labāk neieminēties. Parastā cilvēka reakcija ir norobežoties no nepatīkamā, jo tas traucē justies komfortabli. Šādos apstākļos žurnālistiem ir jābūt tiem, kas nekļūdīgi izprot procesus līdzās esošajā lielajā valstī un nenogurstoši par tiem regulāri atgādina labklājībā (lielākais vairums valsts iedzīvotāju) dzīvojošajai sabiedrībai. Protams, runa nav par atsevišķiem šīs profesijas pārstāvjiem un medijiem, kas nav “sapratuši” Ukrainas kara būtību un neatšķir upuri no uzbrucēja.

Vēlams saprast, vai Latvijas mediji ir zaudējuši karu Ukrainā. No vienas puses, nē –  viss vairāk vai mazāk pareizi, un sabiedrības vairākuma noskaņojums apliecināts ar neseno balsojumu ukraiņu atbalstam Saeimā. Tas arī ļāvis vēlreiz pārliecināties par piekto kolonnu jeb "Saskaņas" biedriem, kas Krievijas agresiju tā arī nav saskatījuši. Attieksme pret Krievijas uzsākto karu Ukrainā ir labs lakmusa gabaliņš, pēc kura nosakāma promaskaviskās partijas nostāja arī pret Latvijas valsti. Jebkurā gadījumā skaidrībai nāk tikai par labu, ka "Saskaņa" laiku pa laikam parāda savu patieso seju.

No otras puses, Latvijas presei nav izdevies radīt dziļāku izpratni par “notikumiem” Ukrainā.

Jāšaubās, vai daudzi uzskata, ka par esošo miera sajūtu varam pateikties arī ukraiņu nācijai, tās gribai un spējai reālos lauka kara apstākļos aizstāvēt ne tikai sevi un savu brīvo izvēli, bet arī pārējo civilizēto Eiropu.

Tas vispirms sakāms par Latviju un Baltiju kopumā. Liela nozīme, protams, ir valstu – Ukrainas un Latvijas – atšķirīgajiem statusiem (mūsu piederība ES un NATO), tomēr nenākas šaubīties, ka Maskavas kontroles atjaunošana pār Kijevu un arī Minsku radītu daudz nopietnākus izaicinājumus arī mums. 

Rīgas dīvaino attieksmi var izteikt ar nedaudz piemēriem. Atmiņā nav nevienas dokumentālās filmas par beidzamo gadu notikumiem Ukrainā – gan Cieņas revolūciju, gan karu, kas turpinās jau piekto gadu, kaut gan ir labi zināms, ka šajā laikā ukraiņi uzņēmuši daudz ārvalstīs atzinīgi novērtētu kinodarbu. Kādēļ tāda neizpratne par svarīgo, jājautā Latvijas Televīzijas vadībai. “Tante” un “onkulis” Bauskā jābaro ar labākiem produktiem, ne tikai apšaubāmas kvalitātes Latvijas ražojuma seriāliem. Kādēļ TV bijis tik pavisam nedaudz stāstu par ievainoto ukraiņu karavīru ārstēšanos Latvijā? Nav pamata šādai daļējai informatīvai blokādei.

Latvijā jābūt pieejamai precīzākai informācijai. Tai pašai “tantei” Bauskā jāpastāsta, ka karš Ukrainā turpinājies visu šo gadu un vienpadsmit pirmajos mēnešos nogalināti 110, bet ievainoti vairāk kā 900 ukraiņu karavīru. Latvijā vajadzētu zināt erudītu ukraiņu ekspertu teikto, ka Krievija vēlas iznīcināt visu Ukrainas valsti. Izpratnei par to vajadzētu kalpot par papildu dzenuli Latvijas pilsoņiem un valstij kopumā ievērojami plašāk iesaistīties palīdzības sniegšanā ukraiņiem.           

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti