Domstarpības vairojas un tagad jau nonācis tik tālu, ka Varšava noliegusi iebraukšanu Polijā tiem ukraiņiem, kam poļu vērtējumā ir nepieņemams viedoklis par vēstures notikumiem.
Varšava, tas sakāms par virkni augstāko amatpersonu, uzskata par nepieņemamu Ukrainas Sacelšanās armijas (UPA) un tās vadītāju, pirmkārt Stepana Banderas, nepamatoto glorificēšanu kaimiņvalstī. Daudzu poļu uztverē UPA uzskatāma par noziedzīgu organizāciju, kas Otrā pasaules kara laikā īstenoja tā saucamo Volīnijas izrēķināšanos, nogalinot 100 tūkstošus poļu.
Tomēr, pat ar neapbruņotu aci skatoties, izmantojot pavisam nedaudz informācijas par UPA, šāda apsūdzība šķiet visai diskutabla.
Vēsturē tūkstošiem šīs ukraiņu armijas dalībnieku, kuru mērķis bija suverēna un neatkarīga Ukrainas valsts, nav nekādas saistības ar 1943.gada notikumiem Volīnijā. UPA, līdzīgi mežabrāļiem Lietuvā, Igaunijā un Latvijā, pretojās padomju okupantiem. Tieši šī taisnīgā un nevienlīdzīgā cīņa padara šos cīnītājus par nemirstīgiem četru nāciju – ukraiņu, latviešu, lietuviešu un igauņu atmiņā. Ir daudz iemeslu apbrīnai par viņu spēku un nepadošanos svešajai varai.
Otrajam pasaules karam beidzoties, PSRS koncentrēja ievērojamus spēkus pret ukraiņu nacionālo atbrīvošanos kustību. Tā bija liela mēroga militāra sadursme, kas sevī ietvēra informatīvo blokādi, lai ziņas par karu starp padomju režīmu un ukraiņu cīnītājiem nenonāktu ārpus PSRS, kā arī UPA diskreditāciju, nosaucot šos kaujiniekus par kolaboracionistiem un nodevējiem.
Lai lauztu šo blokādi un paplašinātu pretpadomju fronti, UPA augstākā pavēlniecība pavēlēja doties militāros propagandas reidos uz kaimiņvalstīm. No 1945. līdz 1950.gadam tika veiktas vairākas šādas operācijas Baltkrievijas, Polijas, Čehoslovākijas un Rumānijas teritorijās. 1950.gadā neveiksmi cieta UPA karavīru reids uz Lietuvu, kurā bija iecerēts apvienoties ar vietējiem partizāniem. 1947.gadā triju UPA komandieru vadītās grupas devās vienā no ievērojamākajām operācijām – tālajā reidā līdz pat Bavārijas teritorijai Vācijā. Tikai vienai no trim grupām izdevās sasniegt galamērķi. Pārvarējuši vairāk nekā 1500 kilometrus, izcīnījuši neskaitāmas kaujas, viņi līdz ar sevi atnesa patiesību par ukraiņu brīvības cīņām no Dzelzs priekškara otras puses. Viņu ierašanos plaši atspoguļoja Eiropas un ASV prese.
Beidzamais sekmīgais reids norisinājās Rumānijā, kur UPA kaujinieki veica svarīgu propagandas darbu rumāņu iedzīvotāju vidū vairāk nekā divu nedēļu garumā, spējot izvairīties no kontaktiem ar pretinieku un atgriezties mājās bez zaudējumiem. Lai gan šie reidi nesekmēja plašas antipadomju frontes izveidošanu, tie aktivizēja reģionālo pretkomunisma kustību un sniedza pārējai pasaulei patiesību par ukraiņu atbrīvošanās cīņu pret Staļina totalitārismu.
Par vēlēšanos kopīgi izcīnīt brīvību var gūt iespaidu no neliela izmēra UPA lapiņas. “Brīvība tautām un cilvēkam! Lietuvieši, latvieši, Igauņi! Dedzīgi sveicam jūsu varonīgo cīņu par savu atbrīvošanos pret krievu-boļševistiskajiem okupantiem! Ukrainā arī tiek izcīnīta neatlaidīga atbrīvošanās cīņa. Nostipriniet saites ar ukraiņu atbrīvošanās kustību! Vienotā frontē izvērsīsim uzbrukumu kopīgajam ienaidniekam!... Ukraiņi - sacelšanās dalībnieki.”
Tas ir vien neliels ieskats UPA darbībā un šīs armijas bruņotās cīņas novērtējums, kam nav nekā kopīga ar centieniem kaut kā uzspodrināt tās tēlu. Vēsture ir pagājušie notikumi, un UPA karavīri savu ierakstu tajā ir izdarījuši.
Kam gadījies pārkāpt karavīra kodeksu, pelnījis nosodījumu – tie ir konkrēti vārdi vai vienības. Pavisam cita lieta ir UPA cīņa kopumā.
Runājot amerikāņu žurnālistes, rakstnieces un vēsturnieces, “The Washington Post” autores Annas Eplbaumas vārdiem, vienam otram nepieredzējušam politiķim Varšavā vajadzētu atteikties no populistiskas konfrontācijas ar kaimiņvalstīm, lai nevajadzīgi nesaasinātu attiecības ar nozīmīgiem sabiedrotajiem. Ieguvēja ir vienīgi visiem labi zināmā trešā puse, kas vēlas redzēt sašķeltu Eiropu.
