Sporta aksioma – uzvar komanda, zaudē treneris, protams, jāpiesauc arī šoreiz. Tāpēc atbildība par LHF uzdevuma neizpildīšanu – iekļūšanu elites grupā, kam bija vajadzīga pirmā vieta, jāuzņemas treneru kolektīvam Ģirtam Ankipānam, Ronaldam Ozoliņam, Kārlim Zirnim. Tiesa, zināms risks bija ielikts jau pašā saknē, kad par galveno treneri tika izraudzīts Ģirts Ankipāns, kuram nebija nekādas prakses šajā lomā. Viņš tikai otro gadu kož trenera maizes garozā un arī tikai kā Arta Ābola asistents „Dinamo”. Ģirta priekštecim Leonīdam Tambijevam bija liela priekšrocība, jo ikdienā viņš vadīja HK "Rīga” MHL spēlēs. Ļoti labi pazina izlases spēlētājus un zināja, ko no kura var gaidīt kritiskos brīžos un kam visvairāk uzticēties izšķirošajās minūtēs.
Jā, šoreiz nemaz tik daudz HK "Rīga” spēlētāju izlasē nebija – tikai 10 (ja pieskaita Mārtiņu Dzierkalu, kas tajā nespēlēja), turklāt tikai trīs bija dzimuši „īstajā” 1995.gadā. Dažiem bija tikai 18. Treneru kolektīvam nebija nemaz tik daudz laika, lai iepazītu spēlētājus, jo ikdienā Ankipāns bija nodarbināts Rīgas „Dinamo” un visām gaitām HK "Rīga” viņš nevarēja sekot, pat ļoti gribēdams. Protams, ka klāt bija šīs komandas galvenais treneris Ronalds Ozoliņš, bija turnīrs novembrī, treniņnometne pirms čempionāta un divas pārbaudes spēles ar Kazahstānu. Ar to bija par maz, lai salīmētu kopā Rīgas klubā, Eiropā un Ziemeļamerikā spēlējošos, nemaz nerunājot par vairākuma mehānisma noslīpēšanu.
Būsim reālisti, pirmā vieta šajā turnīrā nebija diez cik reāla, ko parāda arī statistika. Divās zaudētajās spēlēs pretinieki pa mūsējo vārtiem meta vairāk – attiecīgi baltkrievi 30:19 un norvēģi 24:21. Latvijai bija sliktākais uzbrukums turnīrā – tikai 15 gūtie vārti un arī savu vārtu drošība nebija izcila (2.-3.vieta).
Gan baltkrievi, gan itāļi izšķirošos vārtus pret mūsējiem guva, realizējot vairākumu, bet Latvijai ar „liekā” izspēli tik labi neveicās. Tas sintezējās arī punktu guvumā – 5 spēlēs 7. No šī viedokļa pirmā vieta bija tālāk (Baltkrievijai 14 punkti) nekā pēdējā (Slovēnijai 4). Tāpēc Kirovs Lipmans var piesaukt nevis traģēdiju, bet atvieglojumā nopūsties – Labi, ka tā. Un domāt, ko un kā darīt tālāk.
Arī šogad tāpat kā pērn ir vērts runāt par MHL (ne)pienesumu.
Bet vispirms neliela atkāpe no hokejam patālas, bet problēmai ļoti tuvas jomas. Atceroties Rīgas „Radiotehniķi”, kas bija vēl spožāks brends nekā „Dinamo”, mūsējiem tika piedāvāts spēlēt Krievijas čempionātā volejbolā. Tiesa, vajadzēja atrast finanses un izveidot „Radiotehniķa” līmenim līdzīgu komandu. Taču pazīstamais volejbola speciālists Genādijs Paršins, kas strādā Kazahstānā un ilgu laiku trenēja arī „Radiotehniķi”, ieteica to nedarīt. Sak, daudz vairāk laika tērēsiet, ceļojot pa Krievijas plašumiem no Kaļiņingradas līdz Tālajiem Austrumiem, nekā trenējoties. Tādā veidā Latvijas volejbola līmeni nepacelsiet!
Varbūt arī hokejistiem der tajā ieklausīties, jo HK "Rīga” rindās vairums jaunekļu ne tikai spēlē hokeju, bet arī sēž skolas solā. Jābūt atklātiem - ar hokeju nākotnē naudu pelnīs vien retais.
Taču šajā sezonā HK "Rīga” devās ne vien uz Sanktpēterburgu vai Minsku, bet arī uz Habarovsku un Južnosahaļinsku. Tādējādi septembrī jaunieši vairāk par pusmēnesi nebija mājās. Vai tādos apstākļos var sanākt normāls treniņu, kur nu vēl mācību režīms? Pa Krievijas plašumiem var braukāt Laura Dārziņa līmeņa spēlētāji, bet jaunajiem daudz vairāk uzmanības jāvelta sevis pilnveidošanai visās jomās.
Tāpēc daudz vērtīgāks būtu sakārtots pašmāju čempionāts, kura labākās komandas regulāri (4-6 reizes gadā) varētu izbraukt uz turnīriem Skandināvijā, Krievijā, Vācijā, Čehijā un pa retam arī Ziemeļamerikā. Taču daudziem vecākiem un arī dažam kluba vadītājam rozā nākotnes brilles uzlika KHL spēlētāju algas un vēlme redzēt ar krutu mersi braucam arī savu atvasi. Itin saprotama vēlme, kurai gan arvien vairāk zūd pamats zem kājām. Ne tikai tāpēc, ka rūk Krievijas ekonomiskās spējas. Šāds runu temats atjaunojas vai katru gadu, kad Latvija izkrīt no elites vai netiek tajā atpakaļ. Tomēr tālāk par runām nav tikusi gan Latvijas Hokeja federācija, gan Latvijas hokeja sabiedrība kopumā. Jo ne jau LHF jāveido stabili klubi Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Valmierā... Tāpēc arī ne Ankipāna, pat ne Lipmana skalps nedzemdēs NHL zvaigznes.
