Vienkāršs un sirsnīgs puisis no Dekšārēm, kurš prasmīgi izkopis savu dabisko talantu gaumes robežās izskatīties pēc amizanta “loša” (šī vārda vislabākajā nozīmē), kas var teikt jebko un tāpat ir ņirdzīgi. Tas ir cilvēks, kuram vecmāmiņa kāros iekniebt vaigā, bērni ierausties klēpī, bet draugi simtreiz pārprasīs, vai viņš tiešām ieradīsies uz ballīti. Šobrīd Jānim visdrīzāk nākas šos sev tuvos cilvēkus un pielūdzējus apbēdināt ar atteikumu, jo viņš ir ļoti aizņemts, pārraugot Latvijas humora monopolu. Vismaz Jāņa dalība teju visos daudzmaz publiskos satīriska rakstura projektos liecina par to, ka viņš ir vienīgais komiķis Latvijā. Protams, šis periods vēstures kontekstā jāskata no brīža, kad Andris Freidenfelds jeb Fredis nolēma, ka citu apcelšana ir nomācoša nodarbe, tāpēc viņš ir gatavs atdot visu kaut vai tādam Jānim. Izņemot, protams, mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” vadītāja godu, tas tomēr būtu pārāk daudz prasīts.
Raidījums “Skutelis ir studijā”, kas sevi pieteica janvāra sākumā ar pārskatu par gada laikā notikušajām aktualitātēm, veidots labākajās britu, amerikāņu un nu jau arī daudz citu ārzemju paraugu tradīcijās.
Spilgti žanra piemēri ir britu komiķa Džona Olivera (nejaukt ar pavāru Džeimiju Oliveru) vai amerikāņa Džimija Falona veidotie šovi. Raidījumam ir viens vadītājs, kurš stāsta par kādu sabiedrībā aktuālu problēmu vai notikumu, un viņa teiktais tiek papildināts ar ilustrējošiem attēliem vai video materiāliem. Šajā gadījumā joki netiek veidoti pašmērķīgi, bet drīzāk darbojas kā mušpapīrs, lai ievilinātu skatītājus tēmās, kas normāli šķiet pārāk ķēpīgas vai sāpīgas, lai tām veltītu savu laiku. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ar eko burgeriem. Tie it kā izskatās pēc "fāstfūda" un roka jau sniedzas ļoksēt tik resnajā vēderā iekšā, bet – april, april – tur taču patiesībā brīvā dabā auguša brieža gaļiņa un apkārt svaiga graudu maizīte.
Mūsu pašu Jānim ar darbu pie scenārija palīdz daļa žurnāla “Ir” komandas, piegādājot tēmas, faktus un neierastus skatu leņķus, kas būtu televīzijas ētera laika un skatītāju uzmanības cienīgi. Līdz šim par tādiem atzīts iepriekšējā gada pārskats, notikumu prognoze nākamajam gadam, kas balstīta horoskopos, jaunais Ministru kabinets, pirmslaulību apmācība, jaunās VID ēkas izmaksas, korupcijas problēmas valstī un Saeimas deputāti, kuri atturas balsojuma laikā. Pēc gada notikumu apskata pārējo iknedēļas šovu raidlaiks ir samazinājies uz pusi un tiem pievienojies smieklu fons, ko it kā rada reāli, studijā esoši skatītāji. Tas ir normāli, tā dara arī ārzemēs. Arī raidījuma vizuālajā noformējumā izmantotas Rietumos aizsāktā žanra klasiskās tendences, bet tas izdarīts godam – gaumīgi un bez liekas spozmes. Tomēr saņemšu drosmi un paraudzīšos, vai Jānim vēl ir, kur augt.
Domājot par tēmas izvēli raidījumam, līdzīgi kā tas vispār pieņemts žurnālistikā, ir iespējami divi ceļi. Vai nu tā ir līdz šim plašsaziņas līdzekļos maz apskatīta problēma, kuru ir nolemts aktualizēt, vai arī tieši pretēji – jau daudz apzelēta tēma, kam raidījuma veidotāji atraduši kādu jaunu pavērsienu.
Labs pēdējā laika piemērs šajā ziņā ir žurnālista Māra Zandera portālā “Satori” publicētais raksts “Jautājums ir par “mums”, nevis “viņiem”." Zandera kungs, līdzīgi kā katrs sevi cienošs žurnālists, izteicās bēgļu jautājumā, tomēr paraudzījās uz to no pavisam cita aspekta. Tas ir, vai imigrantu pieplūdums un radušās nekārtības neviļus neatklāj samilzušas problēmas Rietumu tiesībsargājošajās institūcijās un to gatavībā reaģēt ārkārtas situācijās. Tātad problēma populāra, bet novērojums – negaidīts. Šis ir arī raidījuma “Skutelis ir studijā” lielākais klupšanas akmens, jo šovam izvēlētās tēmas ir zināmas un jau medijos analizētas, tomēr jaunu pienesumu skatītājs tā arī nesagaida. Lielākoties tie ir notikumu pārstāsti, kam izmantotas asprātības, kuras iepriekš dažādās formās jau lasītas sociālajos tīklos un ziņu portālu komentāros.
Akūti trūkst svaiga redzējuma un jaunu aizmetņu tālākām diskusijām.
Otra problēma ir pašu joku kvalitātē, kas bieži nolaižas līdz līmenim – kārtējo reizi pasmiesimies par Solvitas Āboltiņas ūjināšanu vai kam tādam kā “iedzēru nevis malciņu, bet pagalīti”. Šajās jūtami neveiklajās vietās pavisam mierīgi varētu iztikt vispār bez joka, nevis pateikt kaut ko tādu, kas drīzāk iederētos kādā režisora Kārļa Anitena veidotā izrādē. Starp šīm triviālajām asprātībām ik pa laikam gadās arī kas labs, tomēr tas jau piktumā ieslīgušam skatītājam liek vien pieklājīgi pasmaidīt, nevis izplūst tāda mēroga smieklos, kādi dzirdami fonā raidījuma studijā. Tas tāpēc, ka ar jokiem nav kā ar cilvēkiem.
Ja daudz nesmuku cilvēku fons tikai izceļ viena daiļā skaistumu, tad starp virkni neizdevušos joku labie nekļūst vēl labāki, bet tieši otrādi – zaudē savu spēku.
Trešā raidījuma nepilnība ir pati “svētā govs” – tās vadītājs. Lai cik atraktīvi arī Jānis ekrānā neiznestos un neeksperimentētu ar žestiem un intonācijām, tā arī neizdodas noticēt, ka viņa teiktais ir paša lolots un pārdomāts. Joprojām ir klātesoša sajūta, ka viņš vienkārši ir marionete, kas nolasa citu veidotu tekstu, bet pašam par apskatāmo tēmu līdz galam nav ne izpratnes, ne arī intereses.
Ja cilvēks nerunā par kaut ko tādu, kas ir viņa dabiskā “sāpe”, ir jāprot tā sevī radīt mākslīgi. Citādi vienīgais viņa attaisnojums raidījuma vadīšanai ir švaka konkurence.
Tomēr ir arī dažas labās ziņas. Pirmkārt, jau tas, ka vispār kāds Latvijā ir aktualizējis šo žanru, un rezultāts gluži neliek kaunā nodurt acis. Otrkārt, caurskatot visus raidījumus, ir jūtams zināms progress, kas liek ar gaišu skatu raudzīties nākotnē un piedot atsevišķas iesācēja nepilnības. Treškārt, pēc pēdējā raidījuma tā veidotāji arī mēģinājuši rast reālu risinājumu problēmai un uzsākuši balsu vākšanas kampaņu bezpeļņas demokrātijas portālā “manabalss.lv”. Lai gan izskatās, ka tas darīts formāli un lielākas publicitātes nolūkos, arī nav slikti.
