Andris Šuvajevs: Latvijas nākotne no bērnu skatpunkta ārzemēs

Pirms pāris nedēļām režisors Ivars Zviedris man piedāvāja kinofestivāla “Lielais Kristaps” ietvaros vadīt diskusiju par tēmām, kas atklājas viņa jaunajās filmās "Afigenna" un "Meikots Īrijā" un sasaucas ar jautājumiem, kas ikdienā ir arī manas uzmanības lokā, lai gan ne vienmēr tūlītēja tvēriena attālumā. Šajā rakstā gribu aizsākt sarunu, kas notiks 9. novembrī plkst. 18 kinoteātrī "Splendid Palace", ieskicējot problemātiku, ko savās filmās - caur asarām un smiekliem - parāda Ivars Zviedris.

Ja man vajadzētu minēt kādu iezīmi, kas ir kopīga visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no dzimuma, etniskās piederības, vecuma utt., tad es nevilcinoties teiktu, ka tā ir (ne)aizbraukšanas pieredze. Pat šķiet mazliet neticami, ka ikvienam no mums ir zināmi cilvēki, kuri kādubrīd pameta Latviju vai vismaz nopietni apsvēra to darīt. Ne visiem aizbraucēju stāstiem ir traģiska noskaņa – ne viens vien, gluži kā es pats, to darīja aizrautīgi un mērķtiecīgi. Tomēr vienlaikus daudzus stāstus vieno jēgpilnas izvēles trūkums. Augoši parādi, krītoši ienākumi, darba tirgus sasalšana, pazemojums, aizvainojums, neuzticība – šis politiskais, ekonomiskais un sociālais kokteilis ir radījis plaša mēroga fenomenu, kas mūsu sabiedrībā ir ticis normalizēts. Aizbraucēju skaits gadu no gada krītas, bet šīs sociālās parādības sekas mēs vēl ne tuvu neesam apzinājuši un, iespējams, arī vēl nevaram to izdarīt. Tas gan neliedz veidot kvalitatīvu sarunu

par jauno emigrāciju, diasporu, bērniem, kuri uzaugs ārpus Latvijas, un vecākiem, kuru atmiņas par Latviju veidos ne tikai viņu bērnu identitāti, bet arī valsti kopumā.

Latvijas neseno vēsturi raksturo divi monumentāli notikumi, kas izraisīja un veicināja šejienes iedzīvotāju emigrāciju. Tā bija iestāšanās Eiropas Savienībā, kas pavēra robežas uz attīstītām Rietumeiropas valstīm, un, protams, 2008. gada finanšu krīze, kas šo procesu intensificēja: tobrīd jau pastāvēja noteikta nacionāla pieredze – cilvēki bija izveidojuši neformālus palīdzības tīklus, un aizbraukšana bija kļuvusi par vienīgo ceļu uz nākotni. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka masveida emigrācija sākās līdz ar neatkarības atjaunošanu. Jau toreiz acīgākie analītiķi un pētnieki brīdināja par demogrāfisku krīzi, kas neizbēgami aptvers valsti. Saskaņā ar ANO Iedzīvotāju fonda datiem tieši Latvija kopš 1990. gada ir bijusi viena no pasaules valstīm ar visstraujāk sarūkošo iedzīvotāju skaitu vairākus gadus pēc kārtas. Šis ir būtisks Latvijas neatkarības stāsta elements, kas iezīmē jaunu izaicinājumu: neatkarība pieļāva mobilitāti, bet šī mobilitāte grauj ierasto izpratni par suverēno varu, kas paredz relatīvi statiska etnosa piesaisti noteiktai teritorijai.

Ir svarīgi atcerēties, ka tieši vēlme ceļot uz Rietumiem bija nozīmīgs faktors ļaužu centienos pēc valsts neatkarības. Un patiesi, jau pašā neatkarības rītausmā Latvijas iedzīvotāji izmantoja jauno iespēju – ceļoja... un daudzi aizceļoja, lai nekad neatgrieztos. Tobrīd vēl nevarēja apjaust, kā kārotā mobilitāte ietekmēs topošo valsts struktūru. Šobrīd, balstoties arī citu valstu pieredzē, redzam, ka saikne starp valsts iedzīvotājiem un tās teritoriju ir mainījusies – tā ir kļuvusi pārteritoriāla. Līdz ar to rodas jauna veida sociālās attiecības, jauna izpratne par tiesībām un pienākumiem, kas vieno iedzīvotājus un valsti. To lieliski apliecina Diasporas likums, kurā noteikts, ka ārzemēs dzīvojošie Latvijas pilsoņi un citi, kam ir saikne ar Latviju, ir neatņemama sabiedrības daļa. Bet vai tā domā arī Latvijā dzīvojošie? Vai tā domā aizbraucēji? Vai tam ir nozīme, ja tā nedomā? Šo aspektu pieminu, jo Ivara Zviedra filmas mani mudināja domāt tieši par politiskajām problēmām, ko savās sociālajās attiecībās iemieso viņa dokumentālie tēli.

Jauno emigrācijas vilni mēdz pretnostatīt emigrācijai Otrā pasaules kara beigās, kad Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. “Pretnostatīt” droši vien ir precīzs apzīmējums, jo abi procesi brīžam šķiet diametrāli pretēji gan vēsturiskā, gan stereotipiskas ikdienas uztveres ziņā. Kara gados aizceļojušos bēgļus un viņu atvases nemēdz saukt par “emigrantiem” – viņiem piemēro emocionāli krāsaināko apzīmējumu “trimdinieki”. Šī terminoloģiskā atšķirība ilustrē arī dažādos iemeslus un kontekstu, kurā noritēja izceļošana. Kara laikā Latvijas iedzīvotāju migrācija bija galvenokārt politiska, norādot uz drošības apdraudējumiem saistībā ar (ne)lojalitāti jaunajam režīmam. Savukārt jaunā emigrācija ir galvenokārt ekonomiska, norādot uz zaudētu materiālās drošības izjūtu un pārliecību, ka valsts tiem nespēs palīdzēt. Arī minētie ikdienas stereotipi stiprina atšķirīgos uzskatus par abiem emigrācijas viļņiem, piemēram, paužot pārliecību, ka pēckara gados trimdinieki aktīvi pašorganizējās, lai uzturētu latviešu kultūru, turpretī jaunie emigranti sagaida, ka Latvijas valsts tiem rīkos dažādus pasākumus un izklaides.

Taču mani vairāk interesē atšķirības un līdzības, kas saistās ar emigrācijas procesu ietekmi uz valsts projektu. Nevar noliegt, ka latviešu trimdai bija instrumentāla un būtiska loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Tieši ģimene bija noteicošā vieta, kur stāsts par reiz neatkarīgo Latviju tika iedzīvināts un apvīts ar spēcīgu nostalģiju visaptverošā simbola “Ulmaņlaiki” ietvarā. Šāda pagātnes izpratne veidoja nākotnes redzējumu: sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju nebija tukša vīzija – tas bija reāls politisks projekts, ko izdevās īstenot. Jaunajā emigrācijā pagātnes un nākotnes aspekti vēl nav tik viegli aprakstāmi, tomēr nav šaubu, ka ģimenes vidē tie jau tiek risināti.

Kā var novērot Ivara filmā – emigrantu ģimenēs Latvijas tēls ir kļuvis mazliet izplūdis un Latvija lielākoties netiek asociēta ar cerību par nākotni.

Visticamāk, tieši bezcerīgā nākotne ir bijusi emigrācijas veicinātāja. Arī palikušie bieži vien jūtas kā aizbraucēji. Kādus stāstus par Latviju dzirdēs jauno emigrantu bērni? Vai viņiem Latvijas tēls būs nostalģisks vai tomēr – vilšanās caurstrāvots? Mēs to vēl nezinām, bet ir skaidrs, ka aizceļojušās ģimenes jau tagad iezīmē valsts nākotni.

Visbeidzot, kopš neatkarības atgūšanas, Latvijā ir veidojusies diasporas politika, kas kļuvusi par nozīmīgu Ārlietu ministrijas rīcības virzienu. Tā kā, manuprāt, šajās Ivara filmās tieši bērnu balsis izskan visspēcīgāk, šos valstiski svarīgos jautājumus ir vērts apsvērt arī no viņu skatpunkta. Ir skaidrs, ka diasporas bērni vienmēr būs citādi. Vēlme piederēt, iederēties viņiem būs pastāvīgs izaicinājums.

Īrijā viņi būs latvieši, Latvijā – atbraucēji no Īrijas. Ko viņi sauks par mājām?

Kura vieta viņiem būs “vairāk mājas”? Kādreiz diasporas nojēgumā svarīgs elements bija ilgas pēc mājām, taču bērni ilgojas pēc mammas, nevis pēc valsts. Un, ja mamma ir Īrijā, tad viņi ilgosies pēc Īrijas, nevis Latvijas. Ivara filmās mēs redzam to, kā šie jautājumi risinās praktiski. Redzam, kā valodas sāk jukt kopā, radot nedzirdētas lingvistiskas sintēzes. Redzam, kā mainās Latvijā palikušo radinieku loma un kā norisinās viņu neizbēgamā atsvešināšanās no aizbraucējiem. Redzam diasporiskās aktivitātes – kā bērni spēlē latviešu rotaļas. Neesmu pārliecināts, vai mums ir skaidrs, kā veidojas šo bērnu prāts un pasaules redzējums. Diasporas bērnus vismaz pagaidām noteikti neuztrauc valsts – latviešu dziesmas un dejas viņi uztver kā jebkuras citas aktivitātes, bērni nedomā par šīm rotaļām kā valstiskām.

Tāpēc Ivara filmas sniedz lielisku iespēju sākt meklēt īstos jautājumus par latviešu emigrācijas tēmu. Ko aizbraucēju bērnu aktuālā situācija liecina par viņu un mūsu iespējamo nākotni? Kāda veida sociālais modelis iezīmējas attiecībās starp šiem vecākiem un bērniem? Vēlos uzsvērt, ka manas pārdomas un atziņas nebūt nav pesimistiskas. Jā, dzīve emigrācijā ir grūta un izaicinājumu pilna, bet tā arī paver  jaunas iespējas, rosina veidot jaunas, sociāli produktīvas attiecības. Varbūt šo bērnu un vecāku citādība ir laba zīme? Varbūt mums nevajag tiekties uz iekļaušanos liberāli demokrātiskās sabiedrībās, salīdzināt sevi ar citām valstīm un pieņemt citu valstu attīstības modeļus par savējiem? Varbūt cerība nākotnei jāmeklē nevis “lielākā ekonomikā”, bet bērnos un viņiem veltītajos vecāku stāstos?

Lai apspriestu šos un citus jautājumus, aicinu ikvienu apmeklēt diskusiju, kas notiks tūlīt pēc abām Ivara Zviedra īsfilmu pirmizrādēm sestdien, 9. novembrī, plkst. 18 kinoteātrī "Splendid Palace".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti