Sākumā - divi zināmākie piemēri klasiskajai sponsorēšanai, bez kuras daudzi kultūras projekti Latvijā vairs nepastāvētu.
Pirmais piemērs: "Rietumu banka" un tās vārdā nosauktais labdarības fonds
Bankas preses sekretāre Eleonora Gailiša rus.lsm.lv informēja, ka pagājušajā gadā banka kultūras jomā atbalstījusi tādus lielus projektus kā Latvijas Nacionālā teātra viesizrādes Maskavas "Gogoļa centrā" (vienlaikus notika Latvijas politiķa un fotomākslinieka Jāņa Krūmiņa darbu izstāde "Mana Latvija"), teātra festivāls "Zelta maska Latvijā" ("Rietumu banka" ir tā pastāvīgais partneris), klasiskās un džeza mūzikas jauno izpildītāju konkurss, kuru rīko Ineses Galantes fonds. Ir vēl daudz citu momentu: jau kuru gadu banka atbalsta jaunatnes teātri OSA, bet šogad papildus visam tam turpināta Latvijas reliģiskās kultūras pieminekļu saglabāšanas programma.
Delikāts moments: jautājums, cik tas viss izmaksās, tika apiets, jo "nauda mīl klusumu".
Taču kuluāru sarunā tika minēts "spēcīgs sešciparu skaitlis eiro". Kam šī nepavisam ne mazā summa tiek tērēta? Var droši apgalvot: bankas reklāmai un tās tēla veidošanai. Tā tas tiek darīts visā pasaulē. Ir vērts piebilst, ka aizpagājušā gada februārī šo piezīmju autors bija Latvijas Nacionālās operas viesizrādēs Lielajā teātrī. Izejot no metro stacijas "Ohotnij rjad", pirmais, ko nācās ieraudzīt, bija - tikpat milzīgs kā bankas interese par austrumu virziena klientiem transparents ar uzrakstu: ""Rietumu banka" piedāvā."
Cits piemērs: farmācijas uzņēmums "Olainfarm", kuru vada Valērijs Maligins
Pagājušais gads sākās it kā ar "sīkumu": tika laists klajā Raimonda Paula disks, kurā viņš spēlēja sava dižā kolēģa Gijas Kančeli mūziku. Šajā gadījumā, pēc visa spriežot, sakrita īpašnieka personīgās vēlmes ar lietderīgo: Maligina kungs ar patiesu sajūsmu stāstīja, "kādi viņi ir ģeniāli veči" (tā patiešām ir!), pie reizes bija divu klasiķu koncerts Nacionālajā teātrī, uz kuru minētā uzņēmuma vadība (tai patiešām ir sociālā atbildība) uzaicināja savus darbiniekus.
Nu un reklāmas moments arī ir patīkams: uzņēmuma logo uz divu klasiķu diska.
Neaizmirsīsim arī, ka "Olainfarm" ir viens no izcilās dziedātājas Ineses Galantes fonda, viņas festivāla "Summertime" koncertzālē "Dzintari" un jauno talantu konkursa sponsoriem. Starp citu, kas attiecas uz pēdējo (to, kā jau iepriekš minēts, atbalsta ari "Rietumu banka"), tad šajā konkursā balvu fonds ir pirmajām trim vietām par 500, 300 un 100 eiro attiecīgi dažādās kategorijās plus pusgada mācību stipendijas 100 eiro mēnesī. Kas attiecas uz Jūrmalas festivālu, tad ir saprotams: Ineses Galantes pagājušajā gadā uzaicinātais Gorans Bregovičs pie mums nespēlētu ne par 10, ne 20 un pat ne par 30 tūkstošiem eiro.
Un amerikāņu operzvaigzne arī pieprasīs četrciparu skaitli par iziešanu uz skatuves, jo, kā pareizi teica dižais krievu bass Fjodors Šaļapins, "bez maksas dzied tikai putniņi".
Bez sponsoriem nekas neiznāk. Turklāt "Olainfarm" atbalsta ikgadējo džeza mūzikas festivālu "Rīgas ritmi" un daudzus citus projektus, kurus vienā lappusē nemaz nevar uzskaitīt.
Citi sponsori
Ir vēl cita sponsoru "kasta", kā, piemēram, Pētera Avena fonda Latvijas nodaļa. Šajā gadījumā priekšroka ir intelektuālām lietām.
Iedos naudu Aleksa Dubasa radošajam vakaram Rīgā un viņa grāmatai vai arī Avena kunga tik ļoti iecienītā porcelāna izstādei Jelgavā un Madonā...
Un ir pazīstams arī šī fonda pats skaļākais dāvinājums: klavieres "Steinway" Raimondam Paulam, kuras līdz pat šim brīdim stāv Latvijas Radio pirmajā studijā, un uz kurām spēlē ne tikai maestro, bet arī jaunie pianisti. Pats instruments maksāja 120 tūkstošus eiro. Plus piecus tūkstošus eiro par transportēšanu.
Mecenāti atšķirībā no sponsoriem reklāmu nelūdz, bet reizēm ir pilnīgi pret to. Viņi mēdz būt dažādi. Piemēram, "Skonto būves" vadītājs Guntis Rāvis.
Jau 12 gadu viņš atbalsta akciju "SVET", pateicoties kurai pārtapusi Rīgas pareizticīgo katedrāle - apzeltīti jau divi kupoli un iekārtota teritorija ap katedrāli.
Tā nav leģenda, bet patiesība, pats Rāvis 2002.gadā stāstīja šo rindu autoram: uzņēmējs sēdējis restorānā viesnīcas "Latvija" 21.stāvā, paskatījies uz leju, bet tur - katedrāles tumšais plankums. "Būtu labi apzeltīt!" nodomājis uzņēmējs (turklāt ņemot vērā, ka viņa dzīvesbiedre ir pareizticīgā). Pirmajam kupolam tika piešķirti 50 tūkstoši latu. Un lai ironizē, ka tā "oranžā tilta būvētājs aizmālē grēkus". Nākamajos gados finansējums tikai pieauga - otrais apzeltītais kupols ir vairākas reizes lielāks par pirmo, un tajā izmantotas 57 740 plāksnīšu 980.proves zelta.
Un vēl ir balets... Pazīstamajā filmā "Maskava" bija miljonārs, kuru tēloja Aleksandrs Balujevs, kurš trakajos deviņdesmitajos rada atpūtu baletā un visiem spēkiem to atbalstīja (un, starp citu, ņēma sliktu galu). Taču šajā gadījumā ir skaistais stāsts: jau ne pirmo gadu Guntis Rāvis atbalsta Latvijas baletu. Atceros, "Apburtā princese", kas tika uzvesta pirms vairākiem gadiem, pārsteidza publiku: dekorācijas, tērpi, kurus nevarētu iedomāties, ja būtu jāiztiek ar valsts (kas šajā kontekstā ir sinonīms vārdam "skops") finansējumu. Bet pagājušajā gadā bija ļoti cienījama "Romeo un Džuljetas" pirmizrāde.
Rāvja kungs un viņa uzņēmums tagad oficiāli tiek dēvēti par Latvijas baleta galvenajiem mecenātiem.
Rus.lsm.lv jautājumu, cik tas viss izmaksā, ne Latvijas baleta direktors Aivars Leimanis, ne Rāvja kunga preses sekretāre Ilga Sokolova "nepamanīja"... Aprakstīja panākumus, taču bez skaitļiem. Zinoši cilvēki novērtēja "Apburto princesi" ar 50 tūkstošiem. Princese ir tā vērta.
Un jau pavisam cita dziesma. Tas ir, dziesma, tas ir, himna - par Teterevu fondu. Borisa un Ināras Teterevu mecenātisma kulminācija ir pēc pilnīgas rekonstrukcijas pagājušā gada maijā atklātā Rundāles pils. Un tas ir "spēcīgs deviņciparu skaitlis eiro". Neskaitot Latvijas Kultūras akadēmijas studentu atbalstu (vismaz 100 tūkstoši eiro), objektu uzstādīšanu projekta "Rīga smaida" ietvaros, atbalstu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim (šajā sezonā bija lieliska izrāde "Hanuma"). Pagājušā gada noslēgumā Boriss Teterevs uz visiem atstāja iespaidu - kopā ar banku ABLV prezentēja Mūsdienu mākslas muzeja projektu. Muzeju pēc pieciem gadiem uzcels Pulkveža Brieža un Hanzas ielu stūrī.
Uz jautājumu, cik maksā projekts, mecenāts atbildēja godīgi, neizlokoties, vienkārši un uzreiz: "30 miljonus eiro, sirsniņ!"
Nu, un kas tad TAS ir? Droši vien patiešām "aiz mīlestības pret mākslu".
Starp citu, gada sākumu iezīmēja skaļš paziņojums, ka no 30.aprīļa līdz 5.jūlijam muzejā "Rīgas birža" būs izstāde "Provansas valdzinājums" - Pikaso, Renuāra, Šagāla, Sezanna, Matisa, Difē gleznas. Uzminiet ar pirmo reizi, kura fonds to organizēja? Es personīgi to uzzināju tikai pirms dažām dienām, nejauši.
Uz šīs skaistās nots varētu arī beigt. Taču kolēģis atgādināja burvīgu faktu:
ir arī "mecenāti pret paša gribu". Piemēram, "Latvijas Valsts meži".
Valdības lēmums noteic, ka ik gadu šim visnotaļ pelnošajam mežrūpniecības uzņēmumam ir jāpārskaita zināma summa Latvijas Kultūrkapitāla fondam. 2013.gadā - 800 tūkstoši latu, pagājušajā gadā - apmēram miljons eiro. Kam šī nauda tiek tērēta - par to jau lemj šī fonda vadītājs Edgars Vērpe un viņa padotie.
Pagājušajā gadā, piemēram, festivālam "Baltijas pērle" fonds piešķīra 15 tūkstošus eiro. Festivāla ģenerāldirektore Marina Ļipčenko septembrī svinīgi paziņoja, ka, viss, "šis ir pēdējais festivāls". Un, lūk, nesen kļuva zināms, ka varonīgās Marinas nākamajam festivālam piešķirti jau 25 tūkstoši eiro...
