Aiga Pelane: Prasīgie sapņotāji

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš paziņojis - valstij jāvirzās uz to, lai tuvāko desmit gadu laikā Latvijā dzīves līmenis sasniegtu vismaz 90% no Eiropas Savienības (ES) vidējā. Šāds vēlējums tapis jaunajai valdībai un ir pavadīts ar vairākiem ieteikumiem, kas iekļaujami valdības deklarācijā un ļautu šo mērķi reāli piepildīt. 

Diez vai kāds būtu pret šādu strauju un pārliecinošu valsts un labklājības līmeņa izaugsmi. Taču – cik reāls ir šāds uzstādījums un vai tiešām pietiek ar uzlabojumiem uzņēmējdarbības vides nosacījumos?

Tas, ka Latvijai jāpanāk Eiropa un turklāt tas jāizdara desmit gados, ir paziņots ne reizi vien – to darījuši gan politiķi, gan ekonomisti un turklāt ar zināmu regularitāti. Tiesa, Eiropa vienmēr ļoti veiksmīgi no mums turas pa gabalu.

Nenoliedzami, LTRK vēlēšanās pateikt topošajai valdībai, kas uzņēmējiem svarīgs un kādi darbi nākamai valdībai būtu veicami, ir apsveicama rīcība. Turklāt arī publiski izskanējušie ieteikumi ir lieliski – biznesa vides uzlabošana, biznesam draudzīgas un investīciju atbalstošas nodokļu politikas izveide, efektīvas valsts pārvaldes izveide u.tml. Par galvenajām prioritātēm valdībai esot jānosaka eksports, produktivitāte un Latvijas globālā konkurētspēja. Domāju, ka jaunajai valdībai nebūs nekādu problēmu arī šīs prioritātes valdības deklarācijā ierakstīt, jo tādas ir noteiktas arī iepriekš. Turklāt tas skan skaisti un pārliecinoši.

Apsveicams ir arī uzņēmēju solījums, ka Latvijas darba devēji, pateicoties labai uzņēmējdarbības videi, spēšot nodrošināt reālās algas pieaugumu vairāk nekā 7% gadā. Tiesa, lai to vidējo dzīves līmeni kāds sasniegtu, Latvijas iekšzemes kopproduktam (IKP) katru gadu jāaug ne mazāk kā par 5,4%. Lieliska perspektīva, taču vai viegli (reāli) izpildāma?

Diemžēl Latvija nav augsti tehnoloģiski attīstīta valsts. Tai vajadzīgas investīcijas, turklāt sektoros, kur tiek ražotas augstas pievienotās vērtības produkti un pakalpojumi. Investīciju trūkst, un tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem diemžēl arī pašu uzņēmēju nespēja mainīties. Cik uzņēmēju ir gatavi no vienkāršu produktu ražotājiem kļūt par efektīviem un modernu, gudru, zinātņietilpīgu produktu ražotājiem, eksportēt nevis starpproduktus, bet gala produktus, ar kuriem var krietni vairāk nopelnīt? Protams, Latvijā ir arī tādi uzņēmēji, bet vai pietiekami? Ieguldījumi inovācijas (R&D), tai skaitā arī no uzņēmēju puses, ir nepietiekami. Piemēram, 2014.gadā Vācija inovācijām tērēja 2,84% no IKP, kamēr Latvija vien 0,68%.  Igaunija – 1,46%. Un šie ieguldījumi nav atkarīgi tikai un vienīgi no valsts. Proti, ja Vācijā 68% no visiem ieguldījumiem R&D veic uzņēmēji, Igaunijā uzņēmēju daļa ir – 43%, Latvijā – tikai 36%. Starp prasībām diemžēl neredzu uzņēmēju vēlmi par prioritāti noteikt ieguldījumus zinātnes un inovāciju attīstībā.

Protams, ir lieliski, ka uzņēmēji gatavi par 7% katru gadu celt algas. Īpaši uzmundrinoši tas ir tiem 45% strādājošo, kas saņem atalgojumu līdz 500 eiro mēnesī. Ja kāds uzskata, ka vairums Latvijā cilvēku tik zemu atalgojumu saņem, jo otra puse ir aploksnē, tad jautājums atkal ir uzņēmējiem – cik esat gatavi paši reāli iesaistīties ēnu ekonomikas apkarošanā un nevis gaidīt tikai rīcību no valsts puses? Protams, dzenāt nodokļu nemaksātājus ir valsts pienākums, taču vai konkurences kropļošana ēnu ekonomikas dēļ pašiem nav apnikusi?

Taču atalgojums ir tikai puse no bēdas – gan jau strauji augot ekonomikai, arī algas augs. Galu galā pērn privātajā sektorā atalgojums pieauga vidēji pat vairāk nekā par 8%. Bet vai tas notika tikai tāpēc, ka uzņēmējiem strauji auga ražošana un ienākumi, šaubos, jo tad tas reāli atspoguļotos arī krietni jestrākā ekonomikas izaugsmē. Visdrīzāk viens no galvenajiem tik straujiem atalgojuma pieauguma iemesliem ir konkurences saasināšanās darbaspēka tirgū. Teorētiski Latvijai nav problēmu augt par 5% gadā, taču strauji augošai ekonomikai vajag arī jaunas darba rokas un gudras galvas, kas to IKP rada. Vai tas nesatrauc uzņēmējus? Kur ir jaunajai valdībai prasība pēc izaugsmes tempiem adekvātas migrācijas politikas? Vai tiešām šādus izaugsmes tempus būs iespējams nodrošināt ar pašreizējiem strādniekiem? Vai arī nav populāri par migrāciju runāt laikā, kad tiek gaidīti Latvijā ierodamies pirmie bēgļi?

Un vēl – neliela piebilde. Diemžēl Latvija neatrodas uz vientuļas salas, bet gan dzīvo un strādā globālā pasaulē. Kas gan to nezina, tai skaitā arī uzņēmēji, kuriem pēdējos gados atkal bija strauji jāmeklē citi noieta tirgi, jo pret Krieviju tika ieviestas sankcijas un tās ekonomika un rubļa vērtība strauji saruka? Vai tuvāko gadu laikā varam gaidīt Krievijas ekonomikas uzplaukumu? Diez vai. Lai vai kā, bet saites mūsu valstij ar to ir palikušas, piemēram, kaut vai tranzīta nozarē. Ekonomiskās ķibeles un pārmaiņas kaimiņos var atsaukties uz mūsu ekonomiku arī turpmāk. Un vēl – nav arī skaidrs, kas notiks ar lielo pasaules ekonomikas smagsvaru Ķīnu. Arī tās ekonomika bremzējas un tas netieši Latvijai var radīt visai nepatīkamas sekas.

Vai tāpēc nav vērts sapņot par iespēju beidzot panākt Eiropas dzīves līmeni? Ir. Taču tikai ar prasību izvirzīšanu valdībai nebūs gana un arī pašām prasībām būtu jābūt krietni ambiciozākām. Turklāt pašiem uzņēmējiem ir krietni daudz darāmā, lai tiešām kopīgais (ne tikai valdībai uzdots) mērķis  – pēc desmit gadiem tuvoties ES vidējam labklājības līmenim - tiktu sasniegts. Ja tas nenotiek, tad diemžēl visdrīzāk būs vien jāsamierinās ar kārtējo vilšanos un vilkšanos ES labklājīgo valstu astē.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti