Iekšzemes kopprodukta pieaugums 2016.gadā teju ar katru mēnesi kļuva arvien lēnāks un lēnāks. Tas uzskatāmi parādīja, kā ikdienā darbojas būtisks ekonomikas likumu – ja nav naudas, kuru investēt ekonomikā, nav arī izaugsmes. Un, ja Latvija savu izaugsmi galvenokārt balsta nevis uz iekšējiem spēkiem – zināšanām, ambīcijām, vietējo kapitālu, investīcijām un ideju realizāciju -, bet gan tikai uz naudu, kas nāk no ārpuses un daļēji uzskatāma par dāvanu, tad čiks vien sanāk tajā brīdī, kad tās nav.
Vai ES naudas piesaistē ir nepārvarami šķēršļi?
Gribu gan piebilst, ka man tā arī līdz galam netapa skaidrs, kādi tad bija tie nepārvaramie šķēršļi, kuru dēļ ES nauda līdz mums tā arī nenokļuva pietiekamā daudzumā? Skaidrojums, ka ierēdņi un ministrijas kaut ko nespēj izdarīt un saskaņot savā starpā, neliekas gana nopietns. Galu galā ministrijām ir politiskie vadītāji un ierēdņiem – savi tiešie priekšnieki. Ir arī dažādi darbību stimulējoši pasākumi, piemēram, politiskā atbildība, prēmijas un sodi.
Tā kā atlaisto saraksts par darba neizpildi izpalicis,
prātā nāk vismaz pāris sazvērestības teorijas, piemēram, par ārzemju spiegiem no „sliktajām” valstīm, kas dara visu, lai šeit dzīvojošie cilvēki justos pēc iespējas sliktāk,
vai arī par politiķu personīgo ieinteresētību naudas sadalē un nespējā vienoties, kam cik tiks. Ceru, ka tā patiešām ir tikai Rīgas folklora un ar realitāti tam nav nekāda sakara.
Lai vai kā, tas bija pērn un tā ir jau pagātne. Gan augstas amatpersonas, gan dažādi ekonomikas eksperti atzinuši - 2016.gads nebija īsti labs. Taču ir arī pozitīva ziņa - iekšzemes kopprodukts par spīti visam, kaut nedaudz, bet tomēr ir audzis un ekonomika nav ieslīgusi recesijā. Tāpat ir augusi arī vidējā darba alga valstī. Turklāt, veidojot jau šī gada valsts budžetu, ir ne tikai izdevies papildu naudu atvēlēt drošībai (arī iekšējai), izglītībai un veselībai, bet arī izniekot ap 28 miljonus eiro dažādām deputātu kaprīzēm jeb kvotām. Tas liecina, ka nemaz tik slikti nedzīvojam.
Diemžēl ir arī slikta ziņa - pērn turpināja samazināties ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits. Tam par iemeslu gan sliktie demogrāfiskie rādītāji, gan arī tas, ka iedzīvotāji joprojām pamet Latviju un dzimtenē atgriežas salīdzinoši maz.
Latvija turpina zaudēt vienu no svarīgākajiem saviem resursiem – cilvēkkapitālu, un plāna, kā to atjaunot, īsti nav.
Ja skatāmies racionāli, tad 2017.gadam vajadzētu vismaz nedaudz labākam par iepriekšējo. Galu galā, ja pat ES nauda sāk ieplūst mūsu ekonomikā gada vidū, tai vajadzētu atstāt savas pozitīvās pēdas izaugsmes rādītājos. Turklāt ir virkne arī citu, nelielu pozitīvu signālu, kuri liecina, ka situācija jau ir sākusi uzlaboties arī ārējos tirgos. Latvijas iekšējā situācija, šķiet, ir daudz stabilāka, kaut arī šogad gaidāmas pašvaldību vēlēšanas. Pagaidām nekas neliecina, ka par varu valstī gribētu cīnīties kāds ambiciozs vecs vai jauns politiskais spēks un drīzāk ir sajūta, ka nekādas lielas pārmaiņas šajā „frontē” vismaz šogad nebūs. Būs tikai virkne problēmu, kurām neviens īsti negribēs ķerties klāt un kuras bremzēs ekonomikas izaugsmi. Tāpat būs virkne reformu pieteikumu. Taču vai tam sekos arī realizācija – nedaudz māc šaubas.
Pozitīvi - ražošana atdzīvojas
Viens no pozitīviem pērnā gada notikumiem ir gada nogalē saņemtie dati par apstrādes rūpniecības izaugsmi. Proti, tās pieaugums 2016.gada novembrī, salīdzinot ar 2015.gada novembri, ir 9,1%. Turklāt, ja palūkojas kopumā uz 2016.gada 11 mēnešiem, apstrādes rūpniecībā pieaugums bija 4,3%. Tas nemaz nav slikti uz visa gada kopējā panīkuma fona! Vēl vairāk – tas liecina, ka audzis pieprasījums ārējos tirgos. Nenoliedzami, mums visiem būtu tikai labāk, ja situācija citās valstīs būtu stabila. Taču tā gluži nav un tā var visai strauji mainīties kaut vai pēc šogad plānotajām vēlēšanām Vācijā un Francijā. Tāpat savu ietekmi uz mūsu eksporta apjomu – gan tieši, gan netieši - var atstāt arī Lielbritānijas izstāšanās process no ES.
Te gan jāmin vēl kāds aspekts - apstrādes rūpniecība veido vien ap 13% no Latvijā radītās kopējās vērtības. Labi, ka rūpniecība aug, taču tikpat svarīgi, lai augtu arī citas nozares, piemēram, būvniecība, kura šobrīd nepiedzīvo tos labākos laikus, jo nav pasūtījumu ES fondu naudas trūkuma dēļ. Būtiski, lai jaunu attīstības ceļu atrastu finanšu sektors jeb precīzāk - komercbankas, kuras pērn vētīja ASV speciālisti un sodīja mūsu pašu Finanšu un kapitāla tirgus komisija par pārkāpumiem nerezidentu naudas apkalpošanā. Atrast jaunas peļņas iespējas, ar ko vismaz daļēji aizstāt teju pusi no kopējā biznesa, nav viegls uzdevums. Turklāt
jārēķinās, ka arī vietējais tirgus ir rūkošs.
Tāpat svarīga ir arī tranzīta nozares attīstība, kura diemžēl sarūk ģeopolitisko iemeslu dēļ, jo samazinās kravu plūsma no Krievijas. Ir jau labi svinīgi sagaidīt vilcienu no Ķīnas un priecāties, ka tas beidzot atkūlies no tālās valsts arī līdz mums. Taču daudz labāk būtu, ja kravu vagoni uz Latvijas ostām brauktu bez krāšņu runu pavadības, bet ar noteiktu periodiskumu. Taču 2017.gads varētu būt daudz labvēlīgāks tirdzniecībai. Pieaugumam savu artavu noteikti dos minimālās algas palielinājums par 10 eiro un citu pabalstu kaut neliels, bet tomēr pieaugums, kā arī algu palielinājums, piemēram, policistiem un skolotājiem. Tāpat, nav izslēgts, ka līdz ar ES naudas ienākšanu Latvijā visdrīzāk augs arī pieprasījums pēc darbiniekiem un, ņemot vērā visai ierobežotos resursus, lai dabūtu sev labākos, būs vien jāceļ darba samaksa. Ir eksperti, kuri saka, ka šogad vidēji atalgojums varētu palielināties par 5%. Lielākas algas nozīmē arī lielākus tēriņus veikalā.
Tas, kas nepriecē
Pērn ir sarucis tiešo ārvalstu investīciju apjoms Latvijā – ja salīdzina 2015.gada nogali ar 2016.gada 3.ceturksni, tad no Latvijas „aizgājušas” investīcijas teju 190 miljonu eiro apmērā. Tas patiešām nepriecē. Diemžēl šajā gadījumā nevar precīzi pateikt, vai tā ir tikai mūsu vaina (neizdarītie darbi), vai tomēr tam ir daudz lielāks – ģeopolitiskais konteksts. Lai izdarītu šādus secinājumus, tam vajadzīgs ilgāks laiks. Proti,
ja investīciju plūsma nepagriezīsies uz mūsu pusi arī šogad, tā stagnēs vai arī ārvalstu investori turpinās pamest mūsu valsti,
turklāt, ja līdzīgi vērojumi būs arī Lietuvā un Igaunijā, - diemžēl atliks tikai nopūsties un teikt, ka tāds nu ir mūsu ģeopolitiskais liktenis. Izeja – pašiem vairāk sākt investēt savu naudu ekonomikas attīstībā. Tas nozīmē, ka attīstīsimies, bet diemžēl lēnāk.
Tiesa, šos secinājums precīzi varēsim izdarīt tikai tad, kad būs izdarīta virkne citu darbu, kuri saistīti pirmkārt jau ar tiesiskās vides uzlabošanu valstī. Maksātnespējas reforma ir viena no lietām, kuras nepieciešamību ārvalstu investori uzsver jau gadiem. Nē, ar tām izmaiņām, kas veiktas gan maksātnespējas administratoru statusā, gan pašā likumā pērn, nepietiek. Šis darbs ir jāturpina. Ja šī nozare netiek sakārtota, tad diemžēl nāksies atzīt, ka šauru interešu vārdā esam ziedojuši iespēju palielināt labklājību vairumam Latvijas iedzīvotāju.
Pagaidām grūti iedomāties tos notikumus, kas Latvijai šogad liktu kļūt pievilcīgākai jaunu, šeit vēl nestrādājošu ārvalstu investoru acīs. Būtu labi, ja vismaz lielākas investīcijas spētu ieguldīt jau šeit strādājošie uzņēmēji, atbalstu saņemot kaut vai no ES fondiem. Turklāt gan jau vietējās komercbankas arī sasparosies un daudz aktīvāk izsniegs kredītus investīciju projektu realizācijai.
Taču, ja vismaz pāris turpmākos gadus vēl mēs „izbrauksim” uz ES naudas, tad uz jautājumu – kas būs pēc tam - ne tikai nav atbilžu, lāgā pat vēl diskusija nav sākusies.
Pārāk maz investīciju ekonomikā, tā ir tikai daļa no bēdas. Vēl viena nepatīkama ziņa ir mūsu demogrāfiskā situācija un tas, ka darbaspējīgo cilvēku skaits sarūk. Izskatās, ka tikai ar tradicionālajām metodēm demogrāfijas uzlabošanai var nepietikt. Tā kā apturēt tautiešu aizbraukšanu īsti neizdodas, jo Latvijā joprojām ir ļoti augsts to iedzīvotāju skaits, kas saņem mazas algas, un investīciju apmērs būtiski nepieaug, lai strauji augtu produktivitāte, tad viens no problēmas risinājuma ceļiem ir lēta darbaspēka imports. Ja tik ļoti negribas importēt lētu darbaspēku, tad ir pienācis pēdējais brīdis reāli mainīt ekonomikas struktūra – no lētu produktu ražošanas uz augstu produktivitāti un dārgiem produktiem. Protams, pašapkalpošanās kases lielveikalā arī palīdz atbrīvot darbaspēka resursus, taču diemžēl ne vienmēr tādus, kuri spēj saražot augstu pievienoto vērtību. Kādi būtu pirmie soļi struktūras maiņai? Izglītības sistēmas reforma, tai skaitā arī augstskolu, un atbalsts tiem uzņēmējiem, kas spēj radīt šādus produktus (labi, ka ir pieņemts jaunuzņēmumu likums!), tāpat arī labvēlīgi nosacījumi gudru speciālistu piesaistīšanai no ārvalstīm.
Reformas un cita domāšana
Valdība ir solījusi līdz šī gada pavasarim pabeigt vēl divas būtiskas lietas. Pirmā - piedāvāt jaunu atbalsta sistēmu biznesa uzsācējiem un tā saucamajiem dzīvesstila uzņēmumiem. Tam teorētiski vajadzētu stāties kroplās mikrouzņēmumu nodokļa sistēmas vietā. Otrā – izvētīt un sakārtot atbilstoši tautsaimniecības (un nevis budžeta izpildes!) vajadzībām fiskālo politiku. Šis piedāvājums taps, skatoties Pasaules Bankas ieteikumus, kurus jau atsevišķi politiķi paspējuši nodēvēt par nepareiziem un neatbilstošiem mūsu „unikālajai” situācijai. Lai vai kā –
ir skaidrs, ka šogad „cepšanās” par nodokļiem vēl tikai priekšā
un tas būs gan pirmajā, gan otrajā gadījumā.
Taču diemžēl var izrādīties, ka nekādu pozitīvu ilgtermiņa ietekmi šīs pārmaiņas var arī nedot viena iemesla dēļ - jo ekonomika mums apkārt mainās pārāk strauji un ne politiķi, ne Valsts ieņēmumu dienests nemaz netiek šīm pārmaiņām īsti līdzi. Mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji un nespēja atšķirt shēmotājus no „īstajiem”, iespēja daļai uzņēmēju oficiāli dzīvot daudz vieglākā nodokļu režīmā un tāpat saņemt visus sociālos labumus, dzīvesstila un sociālie uzņēmumi, interneta tirdzniecības iespējas un nespēja to izkontrolēt, nespēja jau gadiem izsekot līdzi cilvēkiem, kur tie reāli dzīvo, strādā un maksā nodokļus, globālās tendences, piemēram, dalīšanās ekonomikas iedīgļi beidzot arī Latvijā – tam visam vajadzētu likt uz tik ierasto nodokļu politiku paskatīties nedaudz citām acīm.
Neceru uz tūlītēju brīnumu un reālu rīcību, bet
būtu vismaz labi sākt diskusiju par to, kādā veidā nākotnē no mūsu ekonomikas valsts „paņems” nodokļus vairākuma sabiedrības interešu nodrošināšanai.
Tas, ka daudzas lietas vairs nedarbojas un represijas par nodokļu nemaksāšanu raisa tikai cilvēku sašutumu, varbūt nemaz neliecina par sabiedrības neizglītotību šajā jautājumā. Varbūt cilvēki visu zina un pat pārāk labi, tikai viņiem ir mainījusies ienākumu gūšanas forma, bet valsts to visu mēģina administrēt ar vecām metodēm, turklāt ne īpaši sekmīgi.
