Аўтарская версія па-беларуску — тут
Авторская версия на русском — здесь
Es par to domāju katru reizi, kad eju pa Rīgas ielām ar skaistiem un jēgpilniem nosaukumiem, aiz katra no tiem ir vēsture. Lasot plāksnītes pie ēkām, es izrunāju uzrakstus skaļi, viļājot skaņas mutē, gluži kā gludas ledenes ar jaunu garšu, mēģinot iegaumēt man pagaidām ne līdz galam saprotamos latviešu vārdus.
Bet mēs taču esam kaimiņu tautas, un mūs gadsimtiem ilgi daudz kas vieno. Izrādījās, ka pētīt vēsturi, kas ir kopīga baltkrieviem un latviešiem, ir interesanti ne tikai man. Latvijas baltkrievu biedrība "Supolka" ("Суполка"– no baltkrievu: kopiena ) izveidojusi interaktīvo karti ar baltkrievu vietām Rīgā un aicina ar to iepazīties visus interesentus. Bet par visu pēc kārtas.
"Esi kā visi, neizlec"
Pēcpadomju ideoloģija, kas Baltkrievijā tiek ieviesta pēdējos trīsdesmit gadus, mums atņem individualitāti, vēsturisko atmiņu, dzimto valodu. Padara mūs par paklausīgām skrūvītēm totalitārajā sistēmā. Vēl pirms pāris gadiem es nekad nebūtu domājusi, ka šī banālā frāze kļūs par ikdienas realitāti, kurā dzīvo baltkrievu tauta. Agrā jaunībā man bija absolūti vienalga, kādā valodā runāt, kāds nosaukums ir ielai, kurā dzīvoju, kādu profesiju izvēlēties. Personīgu vēlmju un centienu, domu par nākotni man nebija. Es mācījos ar teicamām sekmēm tikai tādēļ, ka tā pieņemts, tā vajag un lai mamma nesatrauktos. Es paklausīgi piekritu viedoklim, kāds bija vecākajiem – maniem vecākiem, audzinātājiem bērnudārzā, skolotājiem, kā arī galvām, kas runāja televizorā. Viņi labāk zina, kā man dzīvot, viņi ir gudrāki.
Lūzums apziņā notika, kad vecāki teica: "Kādēļ tev stāties universitātē? Strādāsi, tāpat kā mēs, rūpnīcā, mēs tevi iekārtosim. Un kāpēc tev vajadzīga tā baltkrievu valoda? Esi kā visi, neizlec."
Bet es sapratu, ka gribu kļūt par rakstnieci un radīt tieši dzimtajā valodā, kas dzīvoja manā galvā, lai gan man to neviens nebija mācījis un es nesapratu, kā tā ir iznācis, ka šo valodu zinu.
Un vēl es sapratu – ja aizcērt koku, atņem tam saknes, tas sabruks. Un es ieinteresējos par to, kas notiek visapkārt, un sāku uzdot sev un apkārtējiem "neērtus" jautājums par savas valsts vēsturi.
Izdzēst no tautas atmiņas ielu nosaukumus
"Kā zvēri, kas klīst pa gāršu, kopš dzimšanas zina savas slēptuves; kā putni, kas lido gaisā, atceras savas ligzdas; kā zivis, kas peld jūrā un upēs, jūt savus atvarus; un kā bites aizsargā savu stropus – tā arī cilvēki pret vietu, kur dzimuši un audzināti Dievā, jūt lielu mīlestību,"
1519. gadā rakstīja izdevējs un apgaismotājs Francisks Skarina, kurš iztulkoja Bībeli vecbaltkrievu valodā un nodrukāja to Prāgā. Viņš, dzimis Baltkrievijas pilsētā Polockā, cilvēks ar Rietumeiropā gūtu augstāko izglītību, kura portrets joprojām atrodas Padujas Universitātē, izdarīja apzinātu izvēli par labu kalpošanai savai tautai. Viņš ir Baltkrievijas lepnums, pirmais grāmatu iespiedējs Austrumeiropas zemēs.
No 1991. gada Franciska Skarinas vārdā bija nosaukts galvenais prospekts manā dzimtajā pilsētā Minskā. Bet 2005. gadā to pārdēvēja par Neatkarības prospektu. Kā gan totalitārajam režīmam traucēja Francisks Skarina? Viņš atgādināja baltkrieviem par nacionālo pašcieņu, par vēsturiskajiem sasniegumiem slavas pilnajā pagātnē Rietumeiropas tautu vidū. Savukārt režīma ideoloģija noteic, ka nav nekādas pagātnes, izņemot komunistisko.
Nonākuši trimdā pēc 2020. gada notikumiem Baltkrievijā, aktīvisti, kas dzīvo Latvijā, sāka veidot savu identitāti no jauna. Ar kopīgām pūlēm baltkrievu diaspora pamazām atgriežas pie savas vēstures izpratnes.
Baltkrievijas Tautas Republika, baltsarkanbaltais karogs un Baltkrievu komiteja Rīgā
Baltkrievijas Tautas Republika (BTR), kas tika pasludināta 1918. gada 25. martā, un turpmākais BTR valdības trimdā darbības liktenis ir visinteresantākā un vienlaikus traģiskākā baltkrievu vēstures lappuse. Baltkrievu nacionālie simboli – ģerbonis "Pahoņa" ("Пагоня" – no baltkrievu val.: vajāšana) un baltsarkanbaltais karogs (pašreizējais režīms tos atzinis par "ekstrēmistiskiem") – tika deklarēti par valsts simboliem tieši šajā periodā.
Mūsdienu baltkrievu diasporas entuziasti (vārdus mēs nenosaucam: atcerieties, ka visiem Baltkrievijā ir radinieki), veica rūpīgu darbu Latvijas arhīvos, konsultējās ar speciālistiem, vietējiem un baltkrievu, un pa kripatiņai sāka atjaunot BTR darbinieku dzīves un darba Rīgā vēsturi. (Interaktīvā karte, ko sagatavojusi Latvijas baltkrievu "Supolka", ir šeit)
Aktīvisti arī izstrādā plānu ekskursijai pa baltkrievu vietām Rīgā, kurā pašlaik ir 12 ģeogrāfiskie punkti. Saraksts tiek papildināts katru dienu, un tas ir iespaidīgs.
Piemēram, 1919. gada 26. septembrī Rīgā sāka darbu BTR konsulāts. Tā atklāšanas dienā Rīgā pirmo reizi tika pacelts baltkrievu karogs:
"Vakar Mazajā Pils ielā 3 (tagad Mazajā Pils ielā 1-5 – J.K.) pie mājas, kurā atrodas baltkrievu pārstāvis Rīgā, tika pacelts Rīgai jaunais baltkrievu nacionālais karogs, kuru veido trīs paralēlas joslas baltā, sarkanā un baltā krāsā,"
rakstīja avīze "Segodņa" ("Сегодня") 1919. gada 27. septembrī.
Uzmanīgi izpētot karti, mēs uzzinām, ka pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Rīgā darbojās: Baltkrievu organizācijas komiteja, BTR militāri diplomātiskā misija, Baltkrievu jaunatnes biedrība, Baltkrievu teātra biedrības birojs, kultūras un izglītības biedrība "Backauščina"(""Бацькаўшчына","Tēvzeme"), biedrība "Ruņ"("Рунь"), Baltkrievu izdevniecība Latvijā, 1. un 2. baltkrievu pamatskolas, baltkrievu vakara ģimnāzija, Baltkrievu skolotāju biedrība. Iznāca drukātie izdevumi, kas bija veltīti baltkrieviem un viņu dzīvei Latvijā.
Izpētot manu tautiešu un draugu izveidoto karti, es saprotu:
manā priekšā paveras vesela pasaule – var teikt, vecā jaunā pasaule, kurā tu jau neesi bēglis, kas saņēmis patvērumu svešā valstī,
bet cilvēks, kuram, pateicoties viesmīlīgajai Latvijai, ir iespēja ataudzēt savas saknes. Un Latvija kļūst savējāka un tuvāka.
