Anotācijā par filmu rakstīts šādi: "Tokalovs ieved skatītāju savu tuvinieku – Latvijas krievvalodīgo kopienas – ikdienā Purvciemā četru gadu garumā. Kopā ar operatoru un līdzscenāristu Valdi Celmiņu režisors ir radījis godīgu dokumentālo tuvplānu – tā savā ziņā ir "ideāla vēsturiska melodrāma" par viņa dzimtu, Latvijas etnisko sašķeltību un krievvalodīgās sabiedrības piederību pēdējos 30 gadus. Bez apsolījumiem, ka "viss būs labi", tā šķetina valstiski nozīmīgus jautājumus par integrāciju, vēsturisko atmiņu, propagandu un identitāšu karu. To, kas kartē mūsu apziņu un izvēles." Filmas centrā ir režisora vecmāmiņa – Otrā pasaules kara veterāne, un māte, kurai ar pieticīgām latviešu valodas zināšanām ir grūti integrēties sabiedrībā un darba vidē. Fonā ir dzīve ar Krievijas informatīvās telpas ietekmi, un nedaudz ieskicējas arī Staņislava un viņa māsas mēģinājumi no šādas dzīves un pieredzes izvairīties, vienlaikus nezaudējot saikni ar ģimeni. Filma beidzas ar brīdi, kad Uzvaras parkā Rīgā tiek nogāzts padomju armijai veltītais piemineklis.
Kad 2023. gadā filma tika izrādīta dažādos kino festivālos un arī kinoteātros Latvijā, tās seansi bija labi apmeklēti, saņēmām jautājumus un aicinājumus parādīt filmu arī LTV ēterā. Latvijā veidota dokumentālā kino izrādīšana plašai auditorijai ir arī sabiedriskā medija uzdevums, taču tobrīd lēmām to vēl nedarīt. LTV programma tiek veidota vairākus mēnešus uz priekšu, atbilstoši aktualitātēm un tendencēm atlasot gan spēlfilmas, gan seriālus, gan dokumentālās filmas. Tobrīd vēl nešķita, ka ir pienācis īstais laiks filmai "Viss būs labi".
Kopš tā laika "Viss būs labi" saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, un,
sekojot vēlmei izrādīt labāko Latvijā ražoto saturu, pirms pāris mēnešiem nolēmām filmu iekļaut otrdienas dokumentālo filmu slejā. Maija beigās – šķietami neitrālā datumā.
Tas ir sakritis ar brīdi, kad Latvijas Televīzija saņem pārmetumus par to, ka šķeļam sabiedrību, kad saņemam aicinājumus slēgt mazākumtautību multimediju platformu un vairs neuzrunāt to sabiedrības daļu, kas ikdienā lieto krievu valodu.
"Manam darbam ir kā nazim jāgriež tie sāpīgie jautājumi vaļā, jāizraisa emocijas skatītājam, liekot aizdomāties. [..] Zinātniskais darbs ir vērtīgāks jebkurā gadījumā, tas balstās uz faktiem, bet es kā autors varu sajust un mazliet tālāk aiziet ar kaut kādu subjektīvo skatījumu uz to notikumu. Es nebūšu tik bargi sodīts par vēsturiskām kļūdām, ja es noķeršu to būtību. Tas ir mans uzdevums kā māksliniekam," pirms dažām nedēļām intervijā Gundaram Rēderam raidījumā "Viens pret vienu" sacīja režisors.
Iespējams, filmas izrādīšanu šovakar pavadīs pārmetumi (jā, filmā runā krieviski), tomēr to vajag noskatīties. Ļaut sev ieskatīties pasaulē, kas daudziem šķiet paralēla, bet tomēr arvien ir pavisam reāla daudziem cilvēkiem Latvijā. Filma ir tieši tāda, kā režisors to raksturo – dokumentāla, emocionāla un vienas ģimenes pieredzi atkailināti rādoša.
Tā jāredz. Dažādībai.
Viedoklis jau katram būs pašam savs.
