Ekonomista Mortena Hansena sleja
Mortens Hansens: "Ceru sniegt neatkarīgu analīzi par ekonomikas jautājumiem, kas ir svarīgi Latvijai. Neatkarīgu, jo neesmu ne uzņēmējs, ne politiķis, ne baņķieris – un pat ne Latvijas pilsonis, jo man ir Dānijas pase. Bet esmu Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs un esmu nodzīvojis šeit trīsdesmit gadus, vērojot valsts ekonomiku un attīstību."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs, šajā amatā strādā kopš 2005. gada.
- Pirmais darbs šeit bija Latvijas Universitātes Eirofakultātē, kur bija lektors, bet Rīgas Ekonomikas augstskolā sāka strādāt 1997. gadā.
- Bijis arī Fiskālās disciplīnas padomes loceklis (2014-2022).
-
Galvenokārt interesē fiskālā un monetārā politika, kā arī faktori, kas ietekmē un veicina Latvijas ilgtermiņa izaugsmi un labklājību.
Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) publicē makroekonomikas statistiku par 196 valstīm, un starp šiem datiem ir arī statistika par valdības ieņēmumiem, kas precīzi neatspoguļo nodokļu ieņēmumus vai nodokļu slogu (piemēram, valdības gūst ieņēmumus arī no valstij piederošajiem uzņēmumiem), bet Latvijas un gandrīz visu šajā rakstā pieminēto valstu gadījumā tas ir pietiekami tuvu.
No šīm 196 valstīm Latvijā ir 56. augstākie valdības ieņēmumi – 2022. gadā tie bija 36,5% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), līdz ar to Latvija ir gandrīz top-25% pasaulē (Igaunija ir 49. vietā un Lietuva ir 58. pozīcijā).
Daži teiks, ka tas pierāda, ka nodokļi Latvijā ir augsti, taču man ir cits viedoklis.
Šī saraksta apakšā ar valdības ieņēmumiem tikai 6–7% no IKP mēs atrodam tādas valstis kā Venecuēla, Haiti, Libāna un Somālija – rīcībnespējīgas valstis, kurām neizdodas panākt, lai tām būtu kaut vai minimāli funkcionējoša nodokļu sistēma. Tās būtu grūti nosaukt par valstīm, kurās vairākums no mums sapņotu dzīvot.
Tikai tad, kad Latviju salīdzina ar tai līdzīgām valstīm, kļūst redzams relatīvi zemais nodokļu slogs.
1. grafikā ir 2022. gada dati (tas ir nesenākais gads, kas ir beidzies) par Eiropas Savienības (ES) valstīm, kā arī Norvēģiju un Islandi (lai būtu pārstāvētas visas Ziemeļvalstis), tāpat arī par Lielbritāniju un ASV.
ASV ir slavena/bēdīgi slavena ar to, ka tā ir ļoti bagāta valsts, bet ar relatīvi zemiem nodokļiem, savukārt ES dalībvalstij Rumānijai nodokļu īpatsvars IKP ir vēl mazāks. Norvēģijā ļoti augsto īpatsvaru izkropļo ļoti lieli valsts ieņēmumi no naftas un gāzes sektora, bet citādi mēs redzam, ka valdības nodokļu slogs augstāks ir Rietumeiropā, savukārt Austrumeiropas valstīs nodokļu slogs parasti ir būtiski mazāks, un starp tām ir Latvija ar 36,5% no IKP, un starp ES valstīm šis rādītājs ir mazāks tikai Lietuvā, Maltā un Rumānijā. Starp sev līdzīgām Latvija ir zemu nodokļu valsts, vai jums tas patīk vai ne.
Bijušais Igaunijas premjerministrs Tāvi Reivass reiz raksturoja Baltijas valstis kā "jaunās Ziemeļvalstis". Taču, kā redzams, tā tas nav nodokļu jomā.
Šajā ziņā Baltijas valstis labāk raksturot kā anglosakšu tipa ekonomikas ar zemu nodokļu slogu, līdzīgi kā tas ir Lielbritānijā un ASV.
Šī relatīvi zemā nodokļu sloga negatīvā puse, protams, ir relatīvi mazais sabiedriskais sektors, kas nāk kopā ar to. 2. grafiks ir ļoti līdzīgs 1. grafikam – tajā ir tās pašas valstis, bet šoreiz sarindotas pēc kopējiem sabiedriskā sektora izdevumiem kā daļas no IKP.
Savstarpējā saistība starp abiem grafikiem ir ļoti liela; valstis ar augstiem nodokļiem parasti uzņemas lielāku atbildību par iedzīvotāju labklājību.
Latvija ir valsts ar relatīvi zemiem nodokļiem (1. grafiks), bet valsts arī uzņemas relatīvi mazu atbildību par iedzīvotāju labklājību (2. grafiks).
Tikai norvēģiem ir tik ļoti paveicies, ka viņi dabas resursus var izmantot labklājības veidošanai, bet, pirms sākt sapņot par iespējamo naftas un gāzes ieguvi Latvijā, lūdzu, padomājiet, cik daudz valstu izniekojušas šo iespēju: Venecuēla, Nigērija, Krievija utt.
Drīzāk, ar abām kājām stabili stāvot uz zemes, ir interesanti izteikt pieņēmumus par Latvijas ekonomiku šajā kontekstā. Vai Latvijas valsts centīsies būt ziemeļnieciskāka un uzņemsies lielāku atbildību par iedzīvotāju labklājību? Ja tā, nodokļu slogam būs jāpieaug. Vai arī valsts centīsies turpināt sliekties uz anglosakšu modeļa pusi? Atgriežoties pie jautājuma šī raksta sākumā, – pašlaik acīmredzami tiek īstenots otrais variants, bet kas zina, kā būs pēc divdesmit trīsdesmit gadiem?
