Pilnīgi skaidrs ir tikai viens – SOK oficiāli neielūgs Krieviju un Baltkrieviju piedalīties spēlēs. Šāds oficiālais SOK paziņojums izskanēja jūlija sākumā – tieši gadu pirms spēlēm rīkotāji izsūta visām dalībvalstīm uzaicinājumu piedalīties nākamajās spēlēs. Pieņemtais lēmums, tikai virspusēji skatoties, ir skaidrs un saprotams. Tas izslēdz iespēju agresorvalstij un tās lielākajai atbalstītājai oficiāli piedalīties ar savu delegāciju un karogu, faktiski liedzot iespēju startēt komandu sporta veidos. Viss tālāk ir daudzpunkte…
Arvien aicinot nejaukt sportu ar politiku, SOK paver iespēju daudzos veidos Krievijas un Baltkrievijas sportistiem piedalīties individuāli neitrālā statusā. Līdzīgi kā Tokijā un dažās spēlēs pirms tam, kas vairāk bija saistīts ar dopingu un tā piesegšanu no valsts varas puses. Tokijā vien Krievijas pārstāvji tika pie 71 medaļas – trešais labākais rādītājs aiz ASV un Ķīnas. Īsti tāda nosodījuma tolaik par Krimas aneksiju nebija, bet kopš pērnā gada kara sākuma šīs būs pirmās olimpiskās spēles. SOK jau neiebilda pret Krievijas un Baltkrievijas atlētu startu Handžou pilsētā Āzijas spēlēs neitrālā statusā, kas arī ir kvalifikācija olimpiskajām spēlēm.
SOK grib, lai visu izlemj starptautiskās federācijas pašas, taču olimpiskās spēles ir tik globāls pasākums, ka te galavārds tāpat jāsaka SOK, nevis federācijām vai rīkotājvalsts organizācijas komitejai.
Tiesa, var iejaukties pati rīkotājvalsts un neakceptēt agresorvalstu sportistu ielaišanu valstī, taču tas jau būtu pret olimpisko hartu un tiktu uzskatīts par politisku iejaukšanos.
Dažkārt paši ukraiņi ir atsacījušies startēt vienos mačos ar agresoru pārstāvjiem, tādējādi sev mazinot kvalifikācijas iespējas.
Ir daudz sporta veidu un dažāda attieksme. Visstriktāk pret Krieviju un Baltkrieviju no lielajām federācijām nostājas futbols un vieglatlētika. Futbolā nav iespējama šo valstu līdzdalība, un arī Sebastjans Ko kā starptautiskās vieglatlētikas (IAAF) šefs ir attieksmē nelokāms. Pilnīgi pretēji Starptautiskā Vingrošanas federācija nupat nolēmusi, ka šo divu valstu atlēti neitrālā statusā nākamgad var piedalīties visos pasākumos un krāt kvalifikācijas punktus Parīzei. Tenisā arī var piedalīties neitrālā statusā, un savu aizliegumu šogad atcēla pat Vimbldonas rīkotāji, baidoties no tiesas prāvām. Ir gan viena nianse – tenisā tas neattiecas uz izlašu spēlēm Billijas Džīnas Kingas un Deivisa kausa izcīņā, tur Krievija un Baltkrievija netiek pielaistas. Tas ir obligāts nosacījums, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm. Otrs – ieņemtā vieta reitingā nākamvasar. Savulaik jau nespēlēšanas izlasē dēļ uz spēlēm netika slavenā francūziete Mariona Bartoli.
Ja šo punktu ievēros, tad Krievijas un Baltkrievijas tenisistiem nebūs iespēju spēlēt Parīzē. Līdzīgi kā tenisā ir riteņbraukšanā – visi var braukt profesionālajās komandās un atlase ir pēc reitinga, toties te vairs nav jāpiedalās komandu mačos izlasēs.
Jā, visos veidos var būt savi izņēmumi, ja kāds izrāda klaju atbalstu Putina režīmam, slavē to sociālos tīklos utt.
Krievu un baltkrievu profesionālie sportisti šo ābeci tagad labi apguvuši – neko lieku nerunā, visi ir pret karu kā tādu, bet neko konkrēti…
Baltkrievijas topa sportiste pasaules līmenī tenisiste Arina Sabaļenka pat atsakās preses konferencēs atbildēt par politiku, paust savu nostāju. Esot vienreiz pateikusi un punkts. Tas attiecas uz daudziem, visi klusē kā partizāni. Ja atbalstoša nostāja par Putinu un viņa politiku būtu, uzreiz kļūtu skaidrs gan starptautisko federāciju, gan profesionālo komandu un arī SOK lēmums. Visi klusē, jo, ja nav pieķerts, nav zaglis.
Taču ir kāds nopietns arguments – vismaz trīs ceturtdaļas Tokijas spēļu medaļu ieguvēju šajās valstīs pārstāvēja armijas klubus, tāpat iekšlietu vai drošības struktūras. No šīm organizācijām saņēma naudu, formas tērpos gozējās starmešu gaismās sveikšanas ceremonijās dzimtenē. Ir daudz piemēru, ko var apstiprināt dokumentāli un, ja vēl SOK uz to piever acis, tad jau pati šī iestāde ir sevi izsmēlusi. Protams, var un vajag diskutēt par atsevišķu sportistu startiem profesionālajā sacīkstēs, par līdzdalību profesionālajās komandās. Visi jau nav vainīgi, sen dzīvo ārzemēs, turklāt dažiem, piemēram, tenisistei Darjai Kasatkinai un nu jau bijušajai vieglatlētei Darjai Klišinai ir arī izteikti krasa nostāja pret savas valsts vadību un faktiski tādēļ nav iespējams atgriezties dzimtenē.
Tas viss ir skaidrs un saprotams, bet olimpiskajās spēlēs tomēr jābūt kādiem principiem. Profesionālie sportisti bez tām nenomirs; mazāk populāros veidos, kur faktiski ir viens liels uznāciens četros gados – jā, tur būs lielāka skāde. Bet tāda ir dzīve, karā ir daudz lielākas ciešanas. Nevar visu gribēt vienlaicīgi un uzreiz.
Prasīt no katra pretendenta startam neitrālā statusā Parīzē publisku paziņojumu par savu politisko nostāju nebūs reāli.
Pirmkārt, daudzi uz to neparakstīsies, zinot par iespējamām sekām pašiem un tuviniekiem, otrkārt, tas jau būs politisks spiediens, kas atkal ir pretrunā ar olimpisko hartu.
Beigās nonākam pie viena un tā paša – jāizlemj tomēr ir SOK kopā ar rīkotājvalsti un starptautiskajām federācijām, bet vispirms jau pašai SOK, kas ir spēļu pamatrīkotāja.
SOK vadība vilcinās ar skaidru paziņojumu, tās prezidents Tomass Bahs nupat pateicis vien to, ka gala lēmums tiks pieņemts līdz kārtējai SOK sesijai oktobra vidū.
Bahs par reālu termiņu nosauc septembra beigas – oktobra sākumu. Spēļu organizācijas komiteja šajā gadījumā neko īpaši nevar noteikt, vienalga kādas būtu tās vadītāja Tonija Estangē vai citu domas. Tas pats attiecas uz Francijas Sporta ministriju. Francijas valdība var noteikt ieceļošanas ierobežojumus, bet tas būtu pretrunā ar olimpisko hartu un šo kārti tur azotē SOK. Vārdu sakot, laipošana turpinās.
