"Sports ir ārpus politikas, sportisti nedrīkst būt atkarīgi no valsts varas. Pasaulē pašlaik notiek 28 dažādi kari un militāri konflikti, tad jau nevienas šīs valsts pārstāvji nedrīkstētu piedalīties olimpiskajās spēlēs," tāds ir SOK prezidenta Tomasa Baha un viņa vadītās organizācijas arguments. Nav gluži korekti salīdzināt lokālus karus un konfliktus, kas bija un būs, ar tik milzīgas kodolvalsts kā Krievija iebrukšanu citā valstī, jo te ir pavisam cits mērogs un sekas. Reāli domājoši cilvēki to saprot, SOK un tās prezidents Tomass Bahs paliek pie sava – formāli sportu ar politiku nedrīkstot jaukt.
Tā dēvētā sportistu neatkarība no valsts varas Krievijā bija labi redzama arī iepriekš, gozējoties kopā ar varas augstāko ešelonu, saņemot prēmijas un apbalvojumus, tiražējot to arī sociālajos medijos. Nemaz nerunājot par ikdienas saistību armijas (CSKA un SKA) un iekšlietu sistēmas ("Dinamo") klubos. Protams, absolūti visi Krievijas sportisti nav tādi – atcerēsimies agrāk vieglatlēti Darju Klišinu un tagad tenisisti Darju Kasatkinu, taču kopaina ir tāda.
Šonedēļ Saeimā bija divu atbildīgo komisiju kopsēde, taču lēmums par Latvijas sportistu dalību vēl joprojām nav pieņemts.
Pagaidām ir aicinājums uz visiem uz vienotu nostāju pret SOK lēmumu ļaut neitrālā statusā Parīzē startēt arī atsevišķiem Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Latvija ir to astoņu valstu skaitā līdzās citām Baltijas valstīm, Ukrainai, Dānijai, Zviedrijai, Somijai un Norvēģijai, kuras prasa atsaukt SOK lēmumu. Pagaidām nav oficiāla sprieduma, un viss būs atkarīgs no visvairāk cietušās valsts Ukrainas lēmuma. Ukraiņi rīkošoties tā, kā izlems paši viņu sportisti.
Situācija ir kutelīga – vai nu mēs, vai viņi, jo Olimpiskā harta paredz dažādus sodus un ierobežojumus valstīm, kas ir uzaicinātas startēt olimpiskajās spēlēs, bet to nedara. Šāda nianse, ko piemin arī Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), var novest pie nacionālo olimpisko komiteju darbības apturēšanas, un nākotnē šo valstu sportistiem pašiem var nākties startēt spēlēs neitrālā statusā, tātad faktiski vienādos apstākļos ar neitrālajiem Krievijas un Baltkrievijas atlētiem. Skaidrs, ka
astoņas valstis uz kopējā fona nav pārāk daudz, lielāks svars šajā savienībā būtu kopā ar patiesām sporta un politiskām lielvalstīm, tāpat profesionālā sporta megazvaigznēm.
Mūsu olimpiskie čempioni 3x3 basketbolā jau publiski izteikušies, ka nestartēs Parīzē, ja tur kaut neitrālā statusā būs pielaisti agresorvalstu pārstāvji. LOK atlētu komisijas vadītāja Gunta Vaičule uzskata, ka spēlēs jāpiedalās gan Ukrainai, gan Latvijai, tajā pašā laikā mudinot SOK, lai rūpīgi sekotu neitrālo sportistu kritēriju ievērošanai. Pēc viņas vārdiem, Ukrainas atlētu komisija pašlaik neizskatot jautājumu par spēļu boikotu.
Vēl viens arguments ir mēģināt ietekmēt SOK ar lielo sponsoru starpniecību, līdzīgi kā to nesen izdarīja "Škoda" ar Starptautisko Ledus hokeja federāciju (IIHF). Tika uzstādīts ultimāts – vai nu atbalsts un nauda, vai ar Krieviju un bez atbalsta. Federācijai tas līdzēja izšķirties pavisam ātri.
Pašlaik SOK ir 14 lielie pasaules partneri, bet diezin vai tie visi kā viens pieņems vienotu nostāju.
Viena vai divu sponsoru aiziešana nebūtu tik iedarbīga, vismaz attiecībā uz tik bagātu veidojumu kā SOK. Vēl ir televīzijas raidtiesību turētāji, kas daudzmiljonu valstīs samaksājuši daudzus miljonus dolāru. Arī viņi varētu boikotēt spēles, bet diez vai juridiski spētu dabūt savu jau samaksāto naudu atpakaļ, un tad trieciens būtu vien pa pašu, ne SOK maciņu.
Teikšu, kā ir, – ikviens lēmums būs sāpīgs, ja vien SOK neizmanīs savu nostāju vai paši Krievijas un Baltkrievijas sportisti neatteiksies piedalīties Parīzes olimpiskajās spēlēs. Otrs variants ir vairāk ticams – pēc jaunākā SOK precizējuma tiesības startēt pašlaik ir sešiem Krievijas un pieciem Baltkrievijas sportistiem. Peldētāji Jevgēņijs Rilovs un Kliments Koļesņikovs jau paziņojuši, ka nestartēs Parīzē. To pašu pateikusi mākslas vingrošanas federācijas prezidente Irina Vinere, jo tas viņiem esot apkaunojums. Patiesībā būtu labi, ja tā izlemtu visi viņu sportisti, un tad atkritu šīs dilemmas. Pārāk daudz šādu atlētu nemaz nevarētu būt, un tas ir pilnīgi izslēgts komandu spēlēs, tomēr gan jau viss būs atkarīgs no viņu vadoņa lielās politikas.
Vladimirs Putins ir izteicies par olimpiskajām spēlēm Parīzē un iespējamu Krievijas neitrālo sportistu dalību, taču pagaidām ļoti nekonkrēti.
Esot jāapdomā, jāizsver utt. Starp citu, Krievijas neitrālajiem sportistiem pēc dalības Parīzē nebūs ļauts piedalīties savas valsts čempionātos un sadraudzības valstu, arī BRICS valstu spēlēs.
Pašreizējais lēmums esot sāpīgs, taču taisnīgs, tā publiski teica viens no SOK viceprezidentiem Huans Antonio Samarančs juniors. Starp citu, viens no pretendentiem uz nākamā SOK prezidenta amatu, jo formāli Tomasam Baham otrais pilnvaru termiņš (astoņi gadi bija pirmais termiņš un otrais – četri gadi) beigsies 2025. gada martā. Mūsdienās ilgāks prezidentūras termiņš nav paredzēts, taču, kas nav iespējams šodien, var kļūt iespējams rīt. Tik vien, ka jāpieņem izmaiņas nolikumā un Olimpiskajā hartā.
Nupat jau izskanēja vairāku augstu SOK amatpersonu ierosinājums izdarīt izmaiņas nākamgad, un tad Bahs varētu vēl uz četriem gadiem kandidēt uz augstāko olimpisko amatu.
Opozīcijā Baham un pašreizējās SOK vadības idejām ir bijušais pasaules klases vieglatlēts un tagad vieglatlētikas organizācijas "World Athletics" prezidents anglis Sebastjans Ko. Viņš ietur ļoti stingru pozīciju pret krievu sportistiem, un Parīzē nav iespējama agresoru dalība vieglatlētikā. Sebastjanam Ko 2026. gada septembrī paliks 70 gadi, un tieši tālab šī ir viņa pēdējā iespēja olimpiskajā vidē, jo vismaz mūsdienās SOK valdē vairs nevar ievēlēt pēc 70 gadu vecuma. Vai līdzšinējā mašinērija pieļaus Ko kļūšanu par SOK prezidentu, ir stipri apšaubāms.
Tāpat kā vairumā valstu, arī SOK daudz ko noteic augstākā ierēdniecība, un daudzi negribēs riskēt ar iesildītu vietiņu, kas paredz krietnu atalgojumu, ceļošanu pa pasauli gluži vai augstāko valsts amatpersonu statusā, olimpiskajās spēlēs luksusa viesnīcas un karalisku uzņemšanu. Bahs gan publiski pagaidām nav izteicies par savu nākotni SOK, tikpat labi par prezidentu varētu virzīt kādu no viņa komandas, bez Samaranča juniora arī Nikoli Hovertišu no Arubas vai Zimbabves sporta ministri, bijušo peldētāju Kirstiju Koventriju, kura nupat ievēlēta 15 personu SOK izpildvaldē līdz 2027. gadam.
Parīzes spēļu organizācijas komitejas šefs Tonijs Estangē arī pūš stabuli SOK ansamblī – viņi respektējot SOK lēmumu, ikviens sportists tikšot sveikts un mīļi sagaidīts Parīzē.
Protams, neitrālajiem atlētiem bez himnas, karoga un oficiālās delegācijas, bet pārējās privilēģijas tādas pašas kā citiem. Grūts izšķiršanās laiks, jo nevienam negribas palikt zaudētājos, bet startēt kopā ar Krievijas sportistiem arī nav morāli pieņemami, īpaši jau pašiem ukraiņiem. To visu varēja novērst SOK, bet neuzdrīkstējās, jo vēl ne tik sen daļa sponsoru naudas nāca tieši no Krievijas.
