Jūlija Kaļada. Valodu kauja Latvijā: saglabāt nedrīkst aizliegt

Reiz, kad es, baltkrievu bēgle, braucu elektrovilcienā no Rīgas uz Tukumu, kas divos gados, ko esmu nodzīvojusi Latvijā, kļuvis par savējo,  vagonā pie manis pienāca vecāka gadagājuma sieviete. Viņa, vienkārši ģērbusies, ar puķainu lakatu galvā, man atgādināja manu vecmāmiņu no tēva puses, kas dzimusi Voroņežas apgabalā. Viens pret vienu. Viņa pienāca un mēģināja man kaut ko pajautāt… angliski! 

Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.

Es ļoti izbrīnījos un atbildēju viņai krieviski: "Ko jums pateikt?" Jautājums bija atrisināts, bet es sāku domāt – tā iznācis, ka es protu vairākas valodas, tās mierīgi pastāv līdzās cita citai manā galvā, bet dzimtā tomēr ir viena – baltkrievu. Un kāpēc sieviete vērsās pie manis angliski, ja mēs abas acīmredzami saprotam krievu valodu?

Viss būs labi — vai "Всё будет хорошо"?

Bez šaubām, labākais, kas ar mani dzīvē noticis, ir Latvija, kas mani neapšaubāmi pieņēma un kļuva par manu patvērumu. Visu laiku, ko šeit dzīvoju, personīgi man ne reizi nav gadījies, ka man veikalā neatbildētu uz jautājumu vai nepalīdzētu kādā iestādē. Lai arī aktīvi mācos latviešu valodu, pusotra gada laikā esmu nokārtojusi pārbaudījumus B1 līmenī, tomēr joprojām runāju slikti un pāreju uz man ērtāko angļu vai krievu valodu. Biežāk krievu, jo baltkrievu valodu šeit nesaprot. (Ar ukraiņiem mēs katrs runājam savā dzimtajā valodā un lieliski saprotam viens otru.)

Daudz emociju un atmiņu manī uzjundīja Danutas Dembovskas autorraidieraksts ""Sabiedrības iekšienē ir sasmacis gaiss". Eksperti: kur ir vieta krievu valodai un kultūrai Latvijā?", kurā piedalās Aleksejs Jevdokimovs un Deniss Hanovs.

Man patiesi gribētos, lai tas, ka mana dzimtā valoda ir baltkrievu, reiz pārstātu būt politisks instruments, tāpat kā jebkura cita valoda jebkuram citam kādas nācijas pārstāvim.

Lai dzīvesveids, dzimtā valoda un idejiskie uzskati katram būtu brīva izvēle. Uz to arī tiecas demokrātiska sabiedrība. Taču manā personīgajā gadījumā nostrādāja patiesība – ja tu nenodarbojies ar politiku, tad drīz politika nodarbosies ar tevi. Ja tu neinteresējies par dzimto kultūru un valodu, tad diezgan ātri sveša valoda un sveša kultūra pārņems tevi. Mums to rāda okupēto Austrumukrainas teritoriju iedzīvotāju piemērs. Turklāt diktatoriskā režīma gandrīz 30 gados es vēroju, kā mana Baltkrievija zaudē sevi "lielā brāļa" skavās, un mana sirds plīst pušu no tā, ka es nekādi nespēju to atbrīvot no šī dzelzs tvēriena.

Pretrunīgus iespaidus manī radīja dokumentālās filmas par Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem "Viss būs labi" noskatīšanās, bet īpaši – saruna ar šīs lentes režisoru Staņislavu Tokalovu nepiespiestā atmosfērā, kas ļāva mums brīvi diskutēt. Konceptuālu konfliktu Latvijas sabiedrībā, pretējās attieksmes pret padomju pagātni būtību pilnīgi atšķirīgos kultūrkodos, dažādās valodās Staņislavs rāda, izmantojot savas ģimenes piemēru: trīs sieviešu paaudzes – vecmāmiņas, mātes un māsas. Pēc filmas noskatīšanās es sapratu, ka vietējiem iedzīvotājiem ideoloģisko barikāžu pretējās pusēs tomēr ir iespēja samierināties. Bet tātad režisora mērķis sasniegt cilvēkus ar dažādu savas kopīgās dzimtenes – Latvijas – nākotnes redzējumu un palīdzēt viņiem spert soļus pretī cits citam – ir izpildāms.   

Personīgā izvēle – dzīves kults pret nāves kultu

Bērnībā man nebija izvēles, kādā valodā runāt un kādus pasākumus apmeklēt. Viss bija izlemts ilgi pirms manas piedzimšanas, jo es piedzimu Baltkrievijas PSR. Sākumā biju tikai krievu kultūras cilvēks vienkārši tāpēc, ka piekļuves citai kultūrai nebija. Man nebija aizdomu, ka pastāv kaut kas cits. Tajā pašā laikā, mācoties skolas sākumklasēs, es pilnīgi nesapratu, kāpēc mums jāsoļo ierindā un jābūt praktiski vienādi ģērbtiem 9. maijā.

Mana skola atradās Minskas Uzvaras laukumā, līdzās piemineklim. Mūs atbrīvoja no stundām, lai mēs varētu piedalīties mēģinājumos, un mēs nostājāmies gar galveno prospektu, radot masu skatu karaspēka parādē. Stāvējām kā zaldātiņi, visas pogas bija aizpogātas, svelmainajā saulē vairākas stundas no vietas. Reizēm es jutu, kā poga iegraužas man kaklā, un vienkāršās sarkanās neļķītes, šķiet, kūst manās rokās.

Vecmāmiņa, atgriezusies no gūsta, nekad man nestāstīja par karu un vispār par savu pagātni. Viņa tikai klusēja, stingri sakniebjot lūpas, kad televizorā rādīja kara hronikas kadrus. Tas bija aizliegums sāpēm, atmiņām par pārdzīvotajām šausmām. Jau tad es instinktīvi sapratu, ka dzīvības kults ir svarīgāks par nāves kultu.  

Ar saknēm izrautie – iemīlēt dzimto, saglabāt savējo

Mana māte, 17 gadu vecumā pārcēlusies no laukiem uz pilsētu, visvisādi noliedza savas saknes, jo

krievu valoda bija "pilsētas", bet dzimtā baltkrievu valoda – "lauku", kolhoza". "Pāķu". Izveidojies stereotips (jo mēs taču zinām, no kurienes aug kājas – no padomju laika valsts ideoloģijas) ietekmējis manu tautu tik ļoti, ka daudzi cilvēki vēl līdz šim kaunas no savas izcelsmes.

Kāpēc gan lai būtu slikti būt zemes cilvēkam? Esmu pārliecināta, ka latviešiem (šajā gadījumā domāju visus Latvijas iedzīvotājus bez izņēmuma) šis stāsts ir ļoti pazīstams.

Un, ja nebūtu nejaušas asiņu balss, kad par manu mūžā pirmo izlasīto grāmatu kļuva no plaukta paņemtā "Baltkrievu tautas pasakas", mans liktenis būtu veidojies pavisam citādi. Es ilgi nevarēju iemācīties lasīt, neko nesapratu no krievu alfabēta. Patiešām centos, taču neizdevās. Māte niknojās, es raudāju. Reiz es vienkārši paņēmu citu grāmatu, atvēru un sāku to lasīt. Tajā bija līdz sirdssāpēm pazīstami vārdi, kuri manī atskanēja gluži kā atbalss. No kurienes man tie bija pazīstami, es nesapratu. Vienkārši man tie bija patīkami kā mūzika.

Jau vēlāk, kad bija pagājuši gadi, kad biju pieaugusi, kļuvusi par filoloģi, uzzināju, ka mana dzimtā valoda iekļauta UNESCO Sarkanajā grāmatā kā izzūdoša. Mana. Valoda. Izzūd. Tas nepārsteidz – skolās to māca pēc svešvalodas metodikas, it kā baltkrievu bērniem tā būtu sveša.       

Dziesmu un deju svētki – dziedi un dzīvo, Latvija!

Mazām tautām to cilvēku skaits, kas runā dzimtajā valodā, iegūst kolosālu nozīmi, jo tas ir jautājums par nācijas kā tādas saglabāšanu. Runājot ar lielu nāciju pārstāvjiem, piemēram, ar Latīņamerikas iedzīvotājiem, esmu saskārusies ar viņu pārsteigumu un jautājumu: "Kāpēc jums tik svarīgi saglabāt savu valodu, kāpēc jūs to nēsājat kā karogu un par to cīnāties kā lauvas? Mums viss kontinents runā spāniski, tā nav nekāda problēma un nav sociālo konfliktu cēlonis."

Mana atbilde bija vienkārša – mūsu ir maz.

Dzimtā valoda ir praktiski vienīgais elements, kas cementē mūsu nāciju. Bez tās lielākā tauta mūs aprīs. Norīs, aplaizīsies un pat nepamanīs mūsu pazušanu.

Un, jo mazāka nācija, jo lielāku nozīmi tai iegūst tradicionālā kultūra, tautas ticējumi un valoda. Tā ir izdzīvošanas un uzplaukuma ķīla.

Tieši tādēļ es šogad ar milzīgu interesi vēroju, kā norisinās Dziesmu un deju svētki, vēl jo vairāk tāpēc, ka apmeklēju tos pirmo reizi. Dalībnieku vienotība, solidaritāte un monolītums, kad daudzu tūkstošu dziedātāju un skatītāju koris pārvēršas vienā kopīgā balsī, rada neviltotu sajūsmu. Latvieši tā spēj, bet mēs, baltkrievi, pagaidām tā neprotam. Dziedi un dejo, Latvija! Un zini, ka tu esi man piemērs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti