«To vēlētos Ita Kozakēviča». Poļi Rīgas barikādēs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pirms mēneša lietuvieši un latvieši atzīmēja kārtējo, lai gan ne apaļo, barikāžu gadadienu — nozīmīgu notikumu, kas noveda pie Baltijas republiku pilnīgas neatkarības atgūšanas. 1991. gada janvārī gan Lietuva, gan Latvija jau formāli bija pasludinājušas savu neatkarību, kas tomēr netika starptautiski atzīta. Maskavas valdība joprojām cerēja sagraut neatkarības kustību pie Baltijas jūras. 1991. gada ziema Viļņā un Rīgā nebija bez cilvēku upuriem. Laba ziņa ir tikai tāda, ka tie upuri nebija velti — 1991. gada septembrī Baltijas valstis iestājās Apvienoto Nāciju Organizācijā, kā arī tās atzina jau gandrīz sabrukusī Padomju Savienība.

Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.

Tulkojums krieviski pieejams šeit.

1991. gada janvārī Viļņā, aizsargājot televīzijas torni no padomju karaspēka, bojā gāja četrpadsmit cilvēki (slavenākais upuris bija Loreta Asanavičiūte (Loreta Asanavičiūtė)). Atrodoties Lietuvā, padomju karaspēks tomēr neuzdrošinājās uzbrukt Lietuvas Augstākajai padomei, kuru joprojām vadīja priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis (Vytautas Landsbergis). Lietuviešiem izdevās saglabāt savu neatkarību. Savukārt Latvijā barikādes ilga periodā no 13. līdz 27. janvārim; tad arī bija bojāgājušie, taču arī padomju varai (pateicoties dažādu tautību iedzīvotāju apņēmībai) nekas neizdevās.

Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.  

Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J.Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.

Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013.gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis. 

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J.Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.

" Viļņas barikādēm galvenokārt bija morāla, nevis militāra nozīme, tās parādīja, ka tauta ir gatava aizstāvēt savas vērtības," sarunā ar ziņu portālu LSM atcerējās Romualds Mečkovskis (Romuald Mieczkowski), poļu dzejnieks un kultūras aktīvists, 1989. gadā pirmā Padomju Savienības privātā laikraksta (ar neatkarību atbalstošu programmu) "Znad Wilii" ("Pie Vilijas") dibinātājs.

Ne visi poļi tolaik atbalstīja Lietuvas neatkarību. Kad 1990. gada martā Augstākajā padomē notika balsošana, seši Polijas pārstāvji no balsošanas atturējās, un tikai trīs nobalsoja par.

"Mēs toreiz bijām Augstākās padomes ēkā, kur mani ielaida, kā žurnālistu. Ēkas aizsardzībai priekšā tika uzcelti betona bloki," stāsta Mečkovskis, kurš kopā ar citiem poļiem stāvējis uz barikādēm Viļņā. Bija daudz baltisarkano karogu, arī tāpēc, ka ieradās atbalstītāji no Polijas. 

Pēc gadiem Mečkovskis atzina, ka poļu dalība šajā pasākumā tomēr varētu būt aktīvāka. – " Laikraksta "Znad Wilii" redaktori saviem spēkiem izgatavoja baltisarkanus karogus, kurus izdalījām mītiņu dalībniekiem pie Augstākās padomes 11. un 12. janvārī. Palīdzēja arī mans desmitgadīgais dēls Matvejs Mečkovskis (Maciek Mieczkowski). Un, lai gan izdevniecību, kurā tika izdots "Znad Wilii", sagrāba padomju armija, nākamais laikraksta numurs bez kavējuma tika izdots Ukmerģes "aizvietotājizdevniecībā". Tā pirmajā lapā bija galvenā redaktora raksts ar nosaukumu "Neatkarīgā Lietuva turpinās," šādas Mečkovska atmiņas joprojām ir atrodamas "Znad Wilii" mājaslapā.

Viļņā barikādēs piedalījās Romualds Giečevskis (Romuald Gieczewski) — bijušais politieslodzītais, Deportēto poļu asociācijas (Stowarzyszenie Polaków Zesłańców) Lietuvā prezidents, kurš pirms diviem gadiem stāvējis Baltijas ceļā Molotova-Ribentropa pakta gadadienā. Iesaistījas arī pazīstamais poļu žurnālists Ježijs Survilo (Jerzy Surwiło).

"Galu galā barikādēm pievienojās Lietuvas Poļu savienības Viļņas nodaļa, reģionos situācija bija pavisam cita, tur vairs nebija viennozīmīgas attieksmes pret Lietuvas neatkarību," stāsta Mečkovskis.

Daudz aktīvāk poļi piedalījās Rīgas barikādēs, uzticoties Itas Kozakevičas idejām, kura pazina Mečkovski un atbalstīja viņa uzskatus par Baltijas poļu nepieciešamību atbalstīt savu valstu neatkarību. "Varētu teikt, ka mēs bijām uz barikādēm Itas vietā, kura mirstot pameta mūs dažas nedēļas iepriekš," atcerējās Ježijs Bejnarovičs.

"Poļu dalību barikādēs neorganizēja Latvijas Poļu savienība, kas tolaik bija vairāk kultūras organizācija, mēs visi gājām tautas iniciatīvas ietvaros," piebilda Rišards Bondzinskis.

(Ryszard Bondziński) pirmais Rīgas poļu skolas (atjaunotas pēc vairākiem gadu desmitiem 1991. gadā) direktors, barikāžu dalībnieks (dežurējis pie Latvijas Ministru padomes). Izņemot Rišardu, šajos pasākumos piedalījās Zbigņevs Meškovskis (Zbigniew Mieszkowski), jau pieminētais Ježijs Bejnarovičs, Rišards Šklenniks (Ryszard Szklennik), Leopolds Šavdins (Leopold Szawdyn), Roberts Seliška (Robert Seliszka) un Viktors Bageņskis (Wiktor Bagieński). "Mēs visi pulcējāmies tolaika Revolūcijas muzejā, tagadējā Kara muzejā, kur strādāja mūsu draugs Mihals Lao (Michał Lao)," stāstīja Bondzinskis. Tur varēja sasildīties, atpūsties, paēst, padzerties tēju.

"Es gāju tur pēc darba gatavot sviestmaizes. Kādu vakaru uz Pulvertorni pat atnesu katlu ar siltu gulašu," līdz mūsdienām atcerējās Danuta Šavdine (Danuta Szawdyn), Rīgas poļu sabiedrībā pazīstamās skautu aktīvistes Janīnas Gloveckas (Janina Głowecka) meita. Danutas vīrs dežurēja katru otro nakti un pēc tam devās taisni uz darbu. "Ne visi varēja dežūrēt dienas laikā, tas bija atkarīgs no atmosfēras darbā. Es strādāju dienā un vakarus pavadīju uz barikādēm, bet mājās gaidīja bērni, labi vēl, ka bija vecmāmiņa," piebilda Šavdine.

"Kad stāvējām uz Augstākās padomes ēkas kāpnēm Vecrīgā, mums līdzi vienmēr bija Polijas karogs," atcerējās Bejnarovičs.

Sakarā ar to pat gadījās jocīgi momenti, jo kādā brīdī poļi sāka jokot, ka viņi pārstāv Monako (šo valstu karogiem ir līdzīgas krāsas). "Taču patiesībā neviens tad nesmējās, neviens nespēja paredzēt, kā beigsies barikādes. Neviens pat necerēja, ka Latvija kļūs neatkarīga jau pēc dažiem mēnešiem," sacīja Bejnarovičs.

Ar barikādēm, kas ilga no 13. līdz 27. janvārim, ir saistīta kāda interesanta politiskā situācija. 20. janvārī Rīgu apmeklēja toreizējais Polijas Senāta maršals Andžejs Stelmahovskis (Andrzej Stelmachowski). Viesnīcā "Rīdzene" notika tikšanās ar Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, kurā piedalījās arī toreizējais Latvijas Poļu savienības priekšsēdētājs Roberts Seļiška (Robert Seliszka), šajā amatā ievēlēts pēc Itas Kozakevičas traģiskās nāves, kā arī Augstākās padomes poļu darbinieks Andžejs Drozdovskis (Andrzej Drozdowski), inženieris, kuram bija jātulko divu parlamentu priekšsēdētāju sēde. Pēkšņi atskanēja šāvieni, viesnīca bija apdraudēta. "Maršals Stelmahovskis nemaz nebija nobijies, lai gan daži sanāksmes dalībnieki jau bija apgūlušies uz grīdas. Viņš pateica: esmu kā zirgs, kad šauj, tad man jādzer. Un pasūtīja vēl vienu konjaka glāzi," ar smaidu atcerējās Halīna Drozdovska (Halina Drozdowska), bijušā Latvijas Poļu savienības Rīgas nodaļas vadītāja, kā arī Andžeja māsa, kurš trīs gadu desmitus darbojās Latvijas Saeimā. Kādā brīdī Drozdovska iniciēja poļu piedalīšanos barikādēs, apgalvojot, ka "to vēlētos Ita". Šodien viņa vēl atcerējās zvanu no Radio Brīvā Eiropa, kas vēlējās, lai poļi atbalstītu Latvijas neatkarību. Pretēji poļiem Lietuvā.

"Ja notiktu kaut kas galīgi šausmīgs, mums visiem būtu jāmeklē patvērums Sāpju Dievmātes baznīcā," teica Rišards Bondzinskis. Barikāžu rezultātā necieta neviens polis, un daži pat tika pagodināti ar Latvijas ordeņiem. Šodien daudzi poļu barikāžu dalībnieki jau ir miruši. 2005. gadā traģiski gāja bojā Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks Rišards Šklenniks. Leopolds Šavdins mūžībā aizgāja gadu iepriekš. Zbigņevs Meškovskis, bioloģijas zinātņu doktors, nomira 2021. gadā.

Tomēr pastāv atmiņa par tiem cilvēkiem, par to laika periodu. Par to, ka

izšķirošajā brīdī poļi nostājās par Latvijas neatkarību. Tieši tā, kā to vēlējās Ita Kozakeviča.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti