Kā ECB lemj par augstākām procentlikmēm. Ekonomista Mortena Hansena sleja

Ekonomista Mortena Hansena sleja

Mortens Hansens: "Ceru sniegt neatkarīgu analīzi par ekonomikas jautājumiem, kas ir svarīgi Latvijai. Neatkarīgu, jo neesmu ne uzņēmējs, ne politiķis, ne baņķieris – un pat ne Latvijas pilsonis, jo man ir Dānijas pase. Bet esmu Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs un esmu nodzīvojis šeit trīsdesmit gadus, vērojot valsts ekonomiku un attīstību."

Biogrāfijas pieturzīmes:

• Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs, šajā amatā strādā kopš 2005. gada.
• Pirmais darbs šeit bija Latvijas Universitātes Eirofakultātē, kur bija lektors, bet Rīgas Ekonomikas augstskolā sāka strādāt 1997. gadā.
• Bijis arī Fiskālās disciplīnas padomes loceklis (2014-2022).

• Galvenokārt interesē fiskālā un monetārā politika, kā arī faktori, kas ietekmē un veicina Latvijas ilgtermiņa izaugsmi un labklājību.

1. Eirozona sastāv no 20 valstīm. Austrija, Beļģija, Francija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija un Vācija ir sākotnējās dalībvalstis kopš 1999. gada, Grieķija pievienojās 2001. gadā, Slovēnija – 2007. gadā, Kipra un Malta – 2008. gadā, Igaunija – 2011. gadā, Latvija – 2014. gadā, Lietuva – 2015. gadā un Horvātija – 2023. gadā.
2. Eiro kā savu valūtu lieto vēl sešas valstis – mikrovalstis Andora, Monako, Sanmarīno un Vatikāns, kas iepriekš izmantoja Francijas franku vai Itālijas liru, kā arī Kosova un Melnkalne. Tomēr neviena no šīm sešām nav eirozonā, un tas nozīmē, ka tās nepiedalās eirozonas monetārās politikas noteikšanā.
3. Eirozonas centrālā banka ir Eiropas Centrālā banka (ECB), kas atrodas Vācijas pilsētā Frankfurtē pie Mainas.
4. Katrā eirozonas valstī joprojām pastāv sava centrālā banka, to vidū ir Latvijas Banka. Šīs centrālās bankas vairs nepieņem monetārās politikas lēmumus, bet, analizējot un pētot ekonomisko situāciju savā valstī, tās palīdz ECB iegūt informāciju, lai tā varētu pieņemt monetārās politikas lēmumus. Tām ir arī citi uzdevumi, piemēram, gādāt par finanšu sektora stabilitāti.      
5. Monetārās politikas galvenais mērķis – viennozīmīgi primārais mērķis, kā teikts līgumā, – ir cenu stabilitāte, kas definēta kā eirozonas inflācijas līmenis tuvu 2% gadā "vidējā termiņā", t.i., apmēram divu gadu laikā. Taču pēdējos divos gados inflācija bijusi būtiski augstāka par 2% mērķrādītāju, un tas ir licis ECB reaģēt ar augstākām procentlikmēm. Ņemiet vērā, ka šis mērķis ir visai eirozonai – inflācijas līmenis Latvijā ir tikai maza daļa no kopējās ainas, ievērojot, ka šī valsts ir tikai maza daļa no eirozonas.
6. Monetārās politikas lēmumus (pirmām kārtām nosakot procentlikmes, ar kādām komercbankas var vai nu aizņemties naudu no ECB, vai arī noguldīt to ECB) pieņem ECB padome.
7. Padome sastāv no valdes, kurā ir seši locekļi, kā arī no 20 nacionālo centrālo banku prezidentiem (tādējādi Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks ir padomes loceklis, tāpat kā viņa kolēģi no pārējām 19 nacionālajām centrālajām bankām).
8. Sešiem cilvēkiem valdē jābūt a) eirozonas valstu pilsoņiem un b) labi jāsaprot monetārās vai banku lietas. Valdes loceklis nevarēs būt harismātisks basketbolists vai zviedru ekonomists, jo Zviedrija nav eirozonā. Valdes locekļi tiek iecelti uz astoņiem gadiem, taču tikai uz vienu termiņu, lai nodrošinātu neatkarīgu lēmumu pieņemšanu. Tas tāpēc, lai viņiem nebūtu jādomā, kā izdarīt kaut ko kādam pa prātam, lai tiktu ievēlēti šajā amatā atkārtoti. Diezgan atšķirīgi salīdzinājumā ar politiķiem dažās valstīs. Līdz ar to viņi var koncentrēties uz to, lai panāktu, ka inflācija ir tuvu 2% līmenim, pat ja tas padara viņus nepopulārus, kā tas pašlaik ir iespējams daudzās valstīs…
9. Kopš eiro darbības sākuma 1999. gadā seši valdes locekļi vienmēr bijuši no sešām dažādām valstīm, un trīs lielākās Eiropas Savienības (ES) ekonomikas vienmēr ir bijušas pārstāvētas. Spānija bijusi bieži pārstāvēta, savukārt atlikušās divas trīs vietas parasti tiek mazākām valstīm (pašlaik tās ir Nīderlande un Īrija). Līdz šim neviens valdes loceklis nav bijis no valstīm, kas pievienojās eirozonai pēc 2001. gada.
10. Tas nozīmē, ka mazākām valstīm ir lielāka pārstāvniecība nekā tam būtu jābūt atbilstoši to iedzīvotāju skaitam, nedaudz līdzīgi kā Eiropas Parlamentā. No Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas ir tikpat daudz padomes locekļu kā no Vācijas un Francijas, lai gan šo četru valstu iedzīvotāju skaits ir daudz mazāks. 

11. Neliela īpatnība: No 26 cilvēkiem padomē tikai 24 vienlaikus piedalās sanāksmēs, lai padarītu lēmumu pieņemšanu gludāku. Divi locekļi, kas nepiedalās, tiek noteikti rotācijas kārtībā, taču ir neliela diskriminācija attiecībā pret mazajām valstīm.
12. Padomes sanāksmes parasti notiek divreiz mēnesī, taču monetārās politikas lēmumus tā pieņem reizi sešās nedēļās; šie lēmumi tiek publiskoti preses konferencē.
13. Tomēr stenogrammas pēc padomes sēdēm netiek publiskotas, tāpēc mēs nezinām, kurš balsoja par augstākām procentikmēm un kurš tās neatbalstīja (ja vispār kāds neatbalstīja).
14. Vācija tipiski tiek uzskatīta par visstingrākās līnijas piekritēju jautājumos par cīņu pret inflāciju (un līdz ar to augstāku procentlikmju noteikšanā nolūkā cīnīties pret inflāciju), un eiro sākumposmā tika uzskatīts, ka Vācija parasti panāks savu. Tomēr izrādījies, ka tā nav, un to apliecina tas, ka vismaz trīs Vācijas pārstāvji pirms termiņa atkāpušies no valdes locekļa amata, norādot, ka, viņuprāt, monetārā politika inflācijas jautājumos ir nepietiekami stingra.
15. Laikā no 2022. gada jūlija līdz 2023. gada oktobrim ECB palielinājusi procentlikmes desmit reizes.

Bez padomes locekļiem tikai muša uz sienas var zināt, kurš balsojis par, bet kurš – pret. Esmu visai drošs, ka daudzos gadījumos, pieņemot lēmumus par likmju paaugstināšanu, nav bijis strīdu, ņemot vērā straujo inflācijas kāpumu 2022. gadā.

Bet vai visos gadījumos? Varu tikai izteikt pieņēmumus, tomēr man ir trīs argumenti, kāpēc Baltijas valstu pārstāvji balsojuši par augstākām likmēm.

• Eirozonā bieži var vērot šķelšanos starp Ziemeļu un Dienvidu valstīm, un Dienvidu valstīm ir mazāk stingra nostāja monetārās politikas jautājumos.
• Latvija līdz ar Igauniju, Lietuvu, Somiju, Nīderlandi, Īriju un divām ārpus eirozonas esošajām valstīm Dāniju un Zviedriju veido tā dēvēto jauno Hanzas savienību – neformālu grupu, kurai ir stingrāki uzskati daudzos ES politikas jautājumos, arī par eirozonu.
• Inflācija skāra Baltijas valstis smagāk, tāpēc apņēmība cīnīties pret inflāciju šeit varētu būt bijusi lielāka.

Tomēr, lūdzu, paturiet prātā, ka tie ir mani pieņēmumi. Būtu bijis jauki, ja es varētu būt bijis muša uz sienas ECB padomes sēdēs Frankfurtē, tomēr es tāda nebiju…