Mana pirmā reakcija uz to bija "ak, nē, ne atkal!" Gadu gaitā šo frāzi dažādos formulējumos esmu redzējis un dzirdējis daudzreiz, bet īstenībā tā ir diezgan nelietderīga. Steigšu piebilst, ka ziņojums to zināmā mērā kompensē 5. lappusē, bet to vajadzēja formulēt citādi. Ļaujiet man atklāt formulējumu, kam dodu priekšroku, šī raksta beigās, lai saglabātu intrigu (!).
Pievienotā vērtība ir vēl viens apzīmējums produkcijai jeb izlaidei, jeb, kā mums, ekonomistiem, to patīk saukt vislabāk, iekšzemes kopproduktam (IKP). Līdz ar to aicināt uz augstāku pievienoto vērtību ir tas pats, kas iestāties par ekonomikas izaugsmi, un tas nav nekas jauns vai revolucionārs.
Pievienotā vērtība Latvijā 2023. gadā ir apmēram 40 miljardi eiro (skaitļi par ceturto ceturksni vēl nav publiskoti, bet ap 40 miljardiem būs). Vidējais nodarbināto skaits 2023. gadā bija 888 000, tātad pievienotā vērtība jeb IKP 40 miljardu eiro apmērā nozīmē, ka šie 888 000 cilvēku, katrs strādājot savā darbavietā, radīja preces un pakalpojumus 40 000 000 000 eiro vērtībā jeb 45 000 eiro vērtībā, rēķinot uz vienu nodarbināto.
Pievienotā vērtība var arī tikt izmantota, lai izmērītu visus ienākumus, kas tiek radīti sabiedrībā. Preces un pakalpojumi 40 miljardu eiro vērtībā tika saražoti un (lielākoties) pārdoti, ieņēmumi no šīs pārdošanas nodrošina darba samaksu un peļņu sabiedrībā. Ierasta mērvienība, lai salīdzinātu ienākumus dažādās valstīs, ir ienākumi uz vienu cilvēku jeb, kā mums patīk teikt, IKP uz vienu iedzīvotāju.
Eiropas Savienības kontekstā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir viens no zemākajiem, padarot Latviju par vienu no nabadzīgākajām ES valstīm. Bet domājiet pozitīvi: tā ir zināmā mērā nabadzīgāka salīdzinājumā ar dažām no bagātākajām pasaules valstīm.
Varbūt interesantāks būs Latvijas salīdzinājums ar citām Austrumeiropas zemēm. Tas attēlots 1. grafikā. Redzam, ka Latvija ir virs vidējā līmeņa, krietni priekšā vairākām valstīm, taču būtiski atpaliek no abām Baltijas kaimiņvalstīm. Domāju, ka šis fakts ir līdz sāpēm labi zināms gandrīz mums visiem. Savukārt Lietuva ir izcilniece…
1. grafiks. IKP uz vienu iedzīvotāju, Austrumeiropas valstis, 2023, ASV dolāros, koriģēts atbilstoši dažādiem cenu līmeņiem.
Avots: SVF "World Economic Outlook" datubāze, 2023. gada oktobris (tātad provizorisks novērtējums par 2023. gadu)
Ņemot vērā šo fonu, nav nemaz tik dīvaini, ka Amerikas Tirdzniecības palāta Latvijā aicina "pāriet uz ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību". Bet kā to izdarīt? Ļaujiet man tiem, kuriem IKP un produktivitāte nav labi zināmas lietas, sniegt pāris vienkāršus, taču diezgan labus, praktiskus piemērus.
Lielveikalos svītrkodu ieviešana bija pāreja uz ekonomiku ar augstāku pievienoto vērtību. Kasiere varēja apkalpot daudz vairāk klientu nekā iepriekš, tādēļ viņas produktivitāte pieauga: vairāk preču un vairāk klientu stundā, tātad augstāka pievienotā vērtība uz vienu strādājošo. Produktivitātes kāpums ir vēl lielāks, ja mums pašiem ļauj noskenēt preču svītrkodus un samaksāt pašapkalpošanās kasēs – tam pašam apgrozījumam "Rimi" vai "Maxima" vajag vēl mazāk darbinieku. Labi veikalu tīkliem, labi ekonomikai, jo strādājošie var tikt nodarbināti citos ekonomikas sektoros. Bet nez vai par to domāja Amerikas Tirdzniecības palāta Latvijā.
Dažās nozarēs šāda mehanizācija nav iespējama – iedomājieties, piemēram, frizieri. Bet šajā nozarē pievienoto vērtību var palielināt, izmantojot sarežģītāku aprīkojumu, šampūnus un ko tik vēl ne. Un es noteikti negribētu, lai ārsti kļūst produktīvāki, veicot ķirurģiskas operācijas ātrāk, taču viņi rada lielāku pievienoto vērtību, izmantojot jaunas tehnoloģijas operācijām un tamlīdzīgi. Bet šie piemēri nav tas, kas ir prātā Amerikas Tirdzniecības palātai Latvijā.
Drīzāk tai ir prātā augsto tehnoloģiju uzņēmumi, tādi kā "MikroTik". Uzņēmumi, kas izmanto sarežģītu tehnoloģiju, lai ražotu augsta līmeņa preces, kas ir konkurētspējīgas visā pasaulē un var tikt pārdotas par lielu cenu, tādējādi radot augstu pievienoto vērtību.
Amerikas Tirdzniecības palāta argumentē (un pareizi), ka ir vajadzīga laba izglītība, lai potenciālie darbinieki iegūtu šādam darbam vajadzīgās prasmes.
Taču tai būtu jāiet vēl tālāk un jājautā: bet kāpēc mums nav pietiekami daudz šādas izglītības? Tā arī varētu jautāt: kāpēc Latvija nepiesaista vairāk tādu uzņēmumu kā "MikroTik"? Vai tas ir tikai potenciālā darbaspēka nepietiekamas apmācības dēļ? Vai arī varētu būt tā, ka investīcijas mūsu valstī negaida gluži silta uzņemšana? Citi faktori?
Tāpēc Amerikas Tirdzniecības palātas aicinājuma "pāriet uz ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību" vietā daudz labāk iederētos šie jautājumi: Kādēļ pēc gandrīz 33 neatkarības gadiem tas vēl nav noticis?
Kas neļauj Latvijai virzīties uz priekšu? Un – izšķirošais jautājums – ko gan tie lietuvieši dara tādu, kas viņus padara par izcilniekiem? Kamēr mēs aizvien vairāk atpaliekam…
