Kāpēc nāve ir svarīga?
Auditorija, ja vien seko notikumiem, nevar izvairīties no dokumentālām nāves ainām, no nāves draudiem, emocionālām traumām, ko rada vardarbības piedzīvošana un vērošana. Arī žurnālisti, kas veic informācijas atlasi un analīzi, nav gatavi pastāvīgi tik ciešā pietuvinājumā sekot ar cilvēku bojāeju saistītiem notikumiem. Tāpēc īpaša vieta mediju pētījumos ir datiem par žurnālistu posttraumatiskā stresa sindromu, ja viņi ilgstoši strādājuši kara un konfliktu zonās.
Mediju sagatavotās ziņas par nāvi redz un dzird daudzi. Kā bērniem stāstīt par pēkšņu, regulāru, vardarbīgu un nežēlīgu cilvēku nāvi, tādu, kādu to redzam medijos? Par to domāju, skatoties, ka kara ainas Izraēlā un Gazā ir daļa no ikdienas ziņām bērniem Islandes sabiedriskajā medijā RUV. Šīs ziņas tiek gatavotas katru dienu un ietver visus svarīgākos notikumus. Par tām ar bērniem sarunājas izglītības speciālisti bērnudārzos un skolu jaunākajās klasēs.
Šokējoši stāsti par bērnu nāvi tepat Latvijā un pasaulē liek skumjās un neizpratnē novērsties. Lsm.lv rakstā "Lielais N vārds jeb grāmatu ieteikumi sarunām ar bērnu par nāvi" autore atklāti saka, ka nāve šobrīd ir tik klātesoša kā, iespējams, nekad agrāk. Ziņu sižetos pavīd mirušo statistika, daudzām ģimenēm nākas sastapties ar ļoti sāpīgu un skarbu realitāti – cilvēka dzīvība ir tik trausla, un neviens no mums nav mūžīgs.
2011. gadā Parīzē tika atklāta Nāves izstāde (The death salon!), kas tika pieteikta kā profesionālas mākslas tēma līdztekus auto un šokolādes izstādēm. Izstādes mērķis bija ļaut Rietumu sabiedrībai, kurā nāve ir tabu, nebaidīties runāt par nāvi, lai dzīvotu labāk. Izstāde veicināja nāves tēmas atgriešanos publiskajā telpā, un nāves attēlu pārraidīšana tīmeklī parāda, ka robeža starp pieļaujamo un nepieļaujamo pakāpeniski tiek nojaukta. Tomēr pārspīlēti būtu teikt, ka nāve ir kļuvusi par ikdienu. Tā joprojām ir tabu tēma. Parasti tā nav mūsu, bet citu cilvēku nāve, par to runā trešajā personā (Florea & Rabatel, 2011). Mediji var atspoguļot vai nu mirušā dzīvi tepat blakus ielā (nekrologs, bēres televīzijā), vai neparastu parādību izraisītu nāvi (incidenti, kari, katastrofas utt.). Pētījumos parasti pievērsta uzmanība, kā žurnālisti ataino nāvi medijos kara laikā un vardarbīgu nāvi pilsoniskajā vidē, bet "ikdienas nāves" gadījumiem ir pievērsta mazāka uzmanība (Morse, 2014).
Samazināt kaitējumu: ētikas izaicinājumi nāves žurnālistikā
Pieņemot lēmumus, vai un kā runāt par nāvi, medijiem ir jārisina dilemma starp indivīdu un sabiedrības interesēm. Tajā viena no svarīgākajām vērtībām ir cieņa. Tā attiecināma gan uz mirušo, gan viņa tuviniekiem, kuri bēdās un šoka situācijā ir viegli ievainojami un, sastopoties ar lielu mediju interesi, ne vienmēr spējīgi novērtēt, kā informācijas sniegšana viņus ietekmēs.
Nesen Latvijas sabiedrība uzzināja traģisku ziņu par Latvijas brīvprātīgā karavīra bojāeju Ukrainā. Vienlaikus tika respektēts ģimenes lūgums nepubliskot sava tuvinieka vārdu. Cieņa bija svarīgāka par detalizāciju un ziņkārību, tā kļuva par notikuma kontekstu.
Ziņošana par nāves gadījumiem un traumām, kuros iesaistīti parasti cilvēki, var radīt nelabvēlīgas sekas, ja žurnālisti kļūdās. Tomēr precīzi, godīgi un iejūtīgi izstāstīti, šie stāsti atbilst sabiedrības interesēm. Ētisks atspoguļojums paredz arī traģēdijā nonākušajiem paust savu viedokli par savu zaudējumu (Newton, Duncan, 2021). Žurnālisti, atzīstot skumjas un zaudējumus, pauž cieņu pret mirušajiem.
Akadēmiskajā literatūrā nāves atspoguļošana medijos tiek saistīta ar tās sociālo lomu un ietekmi, proti, mērķi, veicināt kādas izmaiņas sabiedrībā, celt trauksmi, redzot aizdomīgas situācijas. Piemēram gadījums, kad Ogrē no narkotiku pārdozēšanas miris pusaudzis; policija izmeklē citu jauniešu sniegto palīdzību. Vēl viens traģisks piemērs, kad, iespējams, jaunieša nāve bija pagrieziena punkts, lai mainītu elektroskūteru lietošanas noteikumus un ieviestu grozījumus Ceļu satiksmes likumā.
Ētikas kodeksi ietver iepriekšējo pieredzi, tie sniedz žurnālistiem norādījumus, kā risināt ētiskas dilemmas, piemēram, Latvijas sabiedrisko mediju ētikas vadlīnijas nosaka, ka sabiedriskie mediji izturas ar īpašu cieņu un takta sajūtu, ziņojot par krīzes situācijām un nāvi. Informējot par noziegumiem un traģiskiem notikumiem, jāizvairās no nepamatotiem vardarbības un fizisku izkropļojumu aprakstiem un attēliem. Jāizvairās tuvplānā rādīt bezpalīdzīgā stāvoklī esošu cilvēku seju, kailumu, asinis uz ķermeņa u.tml. detaļas. Par nepatīkamiem kadriem skatītāji ir iepriekš jābrīdina. Atainojot, jo īpaši filmējot un fotografējot kriminālnotikumus vai traģiskus negadījumus, jāizvairās publiskot detaļas, kas ļautu identificēt cietušos un vairotu viņu sāpes.
Nāves tēma atbilst vienam no Amerikas Profesionālo žurnālistu biedrības (The Society of Professional Journalists) Ētikas kodeksa principiem – samazināt kaitējumu. Kodekss aicina būt atbildīgiem un izrādīt līdzjūtību tiem, kurus ziņu atspoguļojums var negatīvi ietekmēt; būt iejūtīgiem, meklējot vai izmantojot traģēdijas vai bēdu skarto personu intervijas vai fotogrāfijas; apzināties, ka informācijas vākšana un ziņošana var radīt kaitējumu vai diskomfortu, kā arī apzināties, ka privātpersonām ir lielākas tiesības kontrolēt informāciju par sevi nekā amatpersonām. Un pēdējais princips aicina būt inteliģentam žurnālistam – demonstrējiet labu gaumi; izvairieties no sekošanas trakai zinātkārei (SPJ Ethics Committee, n.d.).
Nāves atspoguļojums – sarežģītākais temats žurnālistikā
Kādēļ mediji publicē informāciju par cilvēku nāvi? Nāves notikumu ziņu vērtība ir saistīta ar to sabiedrisko nozīmi, kas pieaug līdz ar notikuma iespējamo ietekmi un cilvēku skaitu, kas tajā iesaistīti. (Mäenpää, 2022). Žurnālistu pienākums ir skaidrot nāves cēloņus un iemeslus, atklāt patiesību par miršanas gadījumu, vērst uzmanību uz apstākļiem, kas mazinātu nāves gadījumus vai traumas, kā arī novērst visas baumas vai aizdomas par nāvi (IPSO, n.d.).
Daudzi būtiski notikumi pasaulē ir saistīti ar nāvi, līdz ar to tie tiek izcelti ziņās (Morse, 2014). Mediju uzmanību pievērsīs gadījumi, kad cilvēks miris neparastos apstākļos, nāve ir pēkšņa, negaidīta, ja nāve ir īpaši ietekmējusi kādu kopienu.
Zviedrijā veiktā pētījumā par žurnālistu ētikas izaicinājumiem, intervējot cietušos, ja, piemēram, zaudēts tuvinieks, secināts, ka ētikas kodekss nav pilnvērtīgs un nesniedz pietiekamu informāciju (Forsberg, 2019). Žurnālisti pētījumā uzskata, ka svarīgi ir nodrošināt sabiedrības interesēm atbilstošu informāciju, atzīstot, ka iesaistīto pieredzei piešķir zemāku prioritāti, reizēm izvairoties no sarežģītām ētiskām diskusijām par neaizsargātām un cietušām personām.
Nāves ainas fotogrāfijās parāda aculiecinieka klātbūtni un notikuma dokumentālo raksturu, tās ir kā pierādījums stāsta patiesumam (Mäenpää, 2022). Skumjas raisoši attēli pastiprina žurnālistikas emocionālo ietekmi un var iedvesmot darbībai, tie var izraisīt arī satraukumu. Nav vienprātības, vai jāizmanto šokējoši attēli, kas pievērš uzmanību medija saturam un kalpo medija mārketinga interesēm, vai tomēr šokējoši attēli var tikt izmantoti, lai labāk atklātu notikumu un izglītotu sabiedrību. Nāves attēli vēsta noteiktu patiesību, taču to uztveri bieži nosaka medija lietojuma nodoms un skatītāju mediju saturam piešķirtās nozīmes (Trotter, Stroud, 2020).
Pasaules mediju pieredzē ir gadījumi, kad, sastopoties ar masveida nāves gadījumiem (Morse, 2014), aktualizēts jautājums, vai ir korekti atklāti vēstīt par nāvi. Profesionāļi diskutē, vai medijiem jāatspoguļo realitāte, kalpojot sabiedrības tiesībām uzzināt par šausminošajiem notikumiem, vai tomēr mirušo ķermeņu attēlojums vairāk līdzinās vuārismam, procesam, kas saistīts ar skatīšanos pa atslēgas caurumu cita privātajā telpā un nav saistīts ar sabiedrības interesēm (Morse, 2014). Šis jautājums kļuva par galveno diskusijā, kad 2012. gadā kāds cilvēks nolēma izdarīt pašnāvību, uzkāpjot un pēc tam nolecot no Vanšu tilta smailes, un medijiem bija iespēja to fiksēt.
Nāves žurnālistikā pastāv ētiski izaicinājumi, kurus nevar novērst vai mazināt pat labi žurnālisti (Forsberg, 2019). Tomēr ir labā ziņa – profesionālā ētika piedāvā paņēmienus un risinājumus, kā stāstīt par vienu no sarežģītākajiem jautājumiem žurnālistikā.
Atsauces un avoti:
Forsberg, A. (2019). Violated or Comforted - and Then Abandoned: Ethical Dimensions of Relationships Between Journalists and Vulnerable News Sources, Journal of Media Ethics, 34:4, 193-204, DOI: 10.1080/23736992.2019.1673756
In Trifonova Price L., Sanders K., Wyatt, W.,N. (ed., 2021). The Routledge Companion to Journalism Ethics. London: Routledge.
IPSO (n.d.). Press reporting on a death Information for the public. Pieejams šeit.
Mäenpää, J. (2022). Distributing ethics: Filtering images of death at three news photo desks. Journalism, 23(10), 2230–2248. Pieejams šeit.
Florea, M.L., Rabatel, A. (2011). Media Representations of Death and the Issues Involved in the Construction of the Event. Questions de communication. Pieejams šeit.
Morse, T. (2014). Covering the dead. Journalism Studies, 15 (1). pp. 98-113.
Newton, Duncan (2021). Ethical approaches to reporting death and trauma affecting ordinary people.
Niederkrotenthaler T, Fu K-W, Yip P, et al. (2012) Changes in suicide rates following media reports on celebrity suicide: A meta-analysis. Journal of Epidemiology and Community Health 66: 1037–1042.
Pirkis J, Currier D, Too LS, et al. (2020). Suicides in Australia following media reports of the death of Robin Williams. Australian & New Zealand Journal of Psychiatry. 54(1):99-104. doi:10.1177/0004867419888297
SPJ Ethics Committee, (n.d.). Reporting on Grief, Tragedy and Victims. Pieejams šeit.
Trotter, Park-Ozee, Stroud (2020). CASE STUDY: Journalism and the Ethics of Using the Dead. Media Ethics Initiative Center for Media Engagement, University of Texas at Austin April 2, 2020. Pieejams šeit.
