Sigurds Siliņš: (Smejas.) Labrīt! Šis, šķiet, ir visbiežākais vārds, ko es Latvijas Televīzijā pasaku gan kolēģiem, gan skatītājiem. Mazs vārdiņš, bet ietver ļoti daudz – tu ne tikai sasveicinies ar cilvēku, bet dod arī tādu pozitīvu virzienu visai dienai. Vārdiņš, kas mums visiem nāk no bērnības – kaut kas ļoti latvisks un patiess ir tajā.
Dace Leimane: Un uzreiz otrs jautājums par vārdiem: kas tev tas par retu vārdu pašam – Sigurds?
Jā, es nemaz šo jautājumu neesmu vecākiem prasījis. Esmu otrais bērns ģimenē, manu māsu sauc Asnate – kas arī ir diezgan rets, vai ne? Jaunākais brālis Rihards gan ticis pie tradicionālāka vārda. Bet, jā, – man bija liels pārsteigums, kad skolas laikā ar šo vārdu satikos vēstures grāmatās, lasot par Skandināviju un par vikingu laikmetu. Esmu arī papētījis, cik to Sigurdu Latvijā ir, un tas skaitlis ir ap 100. Pats zinu vienu tikai.
Mana vienīgā satikšanās ar Sigurdu savulaik bija kādā Latvijas Televīzijas iestudējumā – Uldis Dumpis spēlēja brīnišķīgu romantisku varoni Sigurdu, pārī ar Mirdzu Martinsoni –, un tam bija skandināvu autors, ko vairs neatceros, bet arhīvā šis iestudējums joprojām ir. Tev jāpaskatās!
Labprāt! Interesanti, ka ārzemēs mani bieži notur par skandināvu, pat nezinot manu vārdu. Tas varbūt arī mana garā auguma dēļ, taču tas ir savādi savā ziņā. Man pašam ar vārdu vienmēr ir bijis labi sadzīvot, bet citi it bieži grib to izrunāt dažādos veidos – Zigurds, Sigvards –, bet, nē, nē, es esmu Sigurds! (Smaida.)
Jā, otra problēma, ar ko tev arī dzīvē ir sanācis saskarties, ir uzvārds: tavs tētis ir sabiedrībā zināms Siliņš…
No otras puses, Siliņš ir diezgan izplatīts uzvārds, Siliņu ir diezgan daudz. Skolas laikā – jā, tēvs bija publiski zināms, rektors Latvijas Kultūras akadēmijā, bet nekādu spiedienu neizjutu. No bērnības tikai atceros vienu gadījumu, kad mani atpazina bez mana nopelna: ar tēti braucām no Jūrmalas gala, no Priedaines ar vilcienu līdz Rīgai, jo no bērnības dzīvojām, var teikt, laukos. Izkāpjot no vilciena Rīgā, devāmies uz Franču liceju, kur mācījos. Un pa ceļam uz 17. trolejbusu, kāds cilvēks tēvam teica: "O, es ieraudzīju jauno Siliņu un tad tūlīt sapratu: tēvs arī kaut kur ir!" Toreiz, savos 7 vai 8 gados, es sajutu tādu lepnumu: redz, mani atzīmēja kā pirmo Siliņu. (Smejas.) Mans tēvs, starp citu, arī joprojām to atceras…
Vai pastāstīsi par savu bērnību vairāk?
Esmu dzimis Rīgā, bet visu dzīvi esmu dzīvojis ārpus Rīgas, Salas pagastā, manu senču īpašumā, un vecāki dzīvo tur joprojām, bet mēs, visi trīs bērni, gan esam Rīgā. Bet tur ir viss, kas vajadzīgs, – upe, pļava, mežs. Un bērnībā bija lielisks balanss starp pilsētu un laukiem: tu aizbrauc uz skolu, arī mūzikas skolu, un pēc tam atgriezies, kur ir daba, dārza darbi… It kā tikai 30 km no Rīgas, bet sajūta kā pilnīgos laukos. Lielupes krastā tur ir tikai trīs mājas. Kaimiņi, kas arī tur dzīvo no seniem laikiem, visi esam savstarpēji pazīstami.
Agrāk mums esot bijuši arī lopi, bet kūts esot nodegusi. Manā laikā bija tikai vistas, un kaimiņiem bija cūkas. Bet griezt krūmus, pļaut zāli – tas ir veids, kā es atpūšos joprojām. Daba man dod enerģiju, un arī ceļojumos es meklēju tādu iespēju. Citkārt cilvēki jautā – kas gan tur ir tik īpašs pie tās jūras? Bet vajag aiziet un izjust: tevi neviens netraucē, tu esi viens ar sevi, kādu putnu, bet vairāk neko, un domas kārtojas pavisam citādāk… Bet vispār – es vienlīdz labi jūtos arī pilsētā – mani netraucē ne cilvēku masas, ne sablīvētie transporti lielajās pilsētās, arī tajā ir burvība.
Kas bija cilvēks, ar ko tu biji kopā no pašas bērnības?
Ar mums dzīvoja arī tēta mamma, bet – mana mamma, protams. Tā kā mēs viens pēc otra sadzimām, tad mamma nolēma aiziet no darba, viņa ir bijusi vienmēr klātesoša. Tētis mājas solī arī vienmēr bija blakus.
Tad tu esi nācis no tādas ļoti laimīgas vides?
Jā, to es patiešām novērtēju, un ģimene joprojām man ir pirmā prioritāte. Bērnībā daudz braucām arī pie draugiem, vecāki mūs visur ņēma līdz.
Vai tu atceries televizoru savā bērnībā?
Tu zini, tas ir interesanti: es atceros "Panorāmas" laiku – nepateikšu, no kura vecuma sākot, bet atceros, ka sēdēju un skatījos.
Pag, kurā gadā tu esi dzimis?
1989. gadā. Un 1997. gadā sāku iet pirmajā klasē. Televizoru tajā laikā skatījās visi. Gan oma, gan mamma, gan tētis, ja viņš jau bija mājās – visi skatījās ziņas. Un kādā brīdī man bija interesanti arī, ko tas diktors tur dara un kā, jo bija tā saprašana arī, ka tās ziņas tiek lasītas pašreizējā brīdī.
Televizors kā centrs, ap ko ģimenei pulcēties? (Smejas.)
Jā, jā. Un zini, prese arī! Mums bija tādi avīžu kalni, ar ko pēc tam varēja vasarā logus mājās tīrīt, jo avīzes ir labākais, ar ko tos labi notīrīt! (Smejas.) Bet nekad nebija tā, ka kāds lika lasīt vai skatīties ziņas, nekad! Tas bija dabiski, ka arī mēs, bērni, sekojām līdzi tam, kas notika.
Bērnu raidījumus arī atceries?
Ne tik daudz! Jo mēs arī daudz dzīvojāmies ārā.
Savukārt tā pirmā televīzijas pieredze tev pašam saistās ar "Kultūras ziņām", ja?
Jā, mēs korī "Sola" dziedam kopā ar LTV Kultūras ziņu žurnālisti Madaru Rudzīti, un kādus četrus sižetus es uztaisīju. Ak, jā – pirms tam man vēl bija raidījuma vadītāja pieredze projektā "Latvji, brauciet jūriņā!", jo viņiem nebija variantu, viņiem steidzami vajadzēja cilvēku, kas varēja to izdarīt, un tā es "ielecu" un vairākas sezonas to arī darīju. Tas jau bija pēc augstskolas…
Un tava augstskola bija?
Esmu bioloģijas bakalaurs.
Nopietni? Tu esi biologs? To es nekad neiedomātos!
(Smejas.) Jā, jā. Mani skolā ļoti piesaistīja eksaktās zinātnes, es biju matemātikas klasē, un bioloģija šķita ļoti interesanta, – un tā es domāju joprojām! Vidusskolā man radās doma, ka es varētu iet pretēji humanitārajam virzienam, kā man ģimenē ir pieņemts. Vēl pakonsultējos ar tēti, un viņš arī manu izvēli novērtēja atzinīgi, un tā es izmācījos. Kolkā veselu mēnesi pavadīju praksē, staigājot dabā, pētot gan augus, gan dzīvniekus, visu, kas ir pieejams dabā, bet tomēr man neradās dzinulis iet uz maģistriem un turpināt šo visai dzīvei. Paralēli es tiku ievilkts kādos māsas vai tēva radošajos projektos, jo ģimenes faktors ir tas, kas dod iespēju uzticēties, vai ne?
Pilnīgi drošu pārliecību, ka izdarīsi?
Jā, tēvs mani ņēma kā asistentu, kā palīgu, zinot, ka es izdarīšu. Un es arī, manuprāt, esmu cilvēks, uz ko var paļauties, arī attiecībā uz tagadējo darbu.
Bet televīzija tev joprojām neizgāja no prāta, kaut tur vairs neko nedarīji, ja?
Jā, man šķita ļoti aizraujoša daudzpusība, ka tev jāgatavo gan saturs, gan jāspēj prezentēt teksts, gan jāsaprot vairākas lietas vienlaicīgi, pie tam – ļoti ātri. Respektīvi, mani interesēja ne tik daudz popularitāte, bet iespēja sevi attīstīt, tāpat arī tikpat ļoti darbs kadrā, kā aizkadrā.
Un mani draugi pēc raidījuma "Latvji, brauciet jūriņā!" nez kāpēc man arī teica: mēģini vēl tikt televīzijā, ej un meklē vēl iespējas. Un tā 2019. gadā, ieraugot vakanci uz "Rīta Panorāmas" vadītāja vietu, es sacakināju savu CV un motivācijas vēstuli, un aizsūtīju ar domu "būs – būs, nebūs – nebūs". Sludinājumā bija arī rakstīts, ka sazināsies tikai ar tiem, kas tiks izvēlēti turpmākai atlasei. Bija pagājušas jau divas nedēļas pēc konkursa noslēgšanās datuma, un es pie sevis nospriedu, ka tātad nav! Un nolēmu meklēt citas iespējas. Tomēr pēc tām divām nedēļām piektdienā, pulksten sešos vakarā man piezvanīja no Latvijas Televīzijas personāldaļas ar jautājumu – "Vai jūs vēlaties atnākt uz interviju?" Es biju šokā: "Kā tad tā? Termiņš jau ir beidzies!" Pie tam tajā pašā dienā publiski tika paziņots par LNT slēgšanu, un es savā prātā spriedu, kur gan vēl labāka iespēja Latvijas Televīzijai, kā paņemt tikko atlaistos citas televīzijas profesionāļus, kas taču, palikuši bez darba, būs gatavi strādāt! Jo es taču neesmu mācījies žurnālistiku, nespēju ar viņiem konkurēt!
Un kas notika tavā prātā, kad tevi tomēr uzrunāja?
Es sapratu, ka man jābūt ļoti pārliecinošam. Es nevienam neteicu, neviens to nezināja. Septembra beigās man sākās intervijas un pēc tam proves, man bija ļoti grūti to no ģimenes noslēpt…
Tādā emocionālā ziņā?
Jā. Mums bija arī paredzēts novembra beigās ģimenes brauciens uz Berlīni, televīzija nāca pretī maniem plāniem, un pēc tā es spriedu, ka ir interese par mani tomēr. Un īsi pirms brauciena man to apstiprināja, ka 30. decembrī būs mans pirmais ēters, un tad gan es sapratu – tas ir nopietni, un tas tagad ir mans darbs! Un tad es pateicu māsai. Viņa bija ļoti priecīga! Savukārt ģimenei es pateicu Ziemassvētkos!
Pat Berlīnes ceļojuma laikā nē?
Nē!
Jo?
Jo man bija ļoti interesanti, cik ilgi es varēšu noturēties. Bet Ziemassvētku vakars mums vienmēr ir ārkārtīgi skaists brīdis – visi esam kopā. Tāpēc man šķita, ka ir laiks to paziņot visiem. Tas bija tieši nedēļu pirms 30. decembra, un vecāki bija ļoti priecīgi. Uzreiz bija saruna par to visu. Jo mēs esam tādi, ka mēs ļoti atbalstām viens otru, bet mēs arī vienmēr ļoti diskutējam par visu – reizēm varam riktīgi izstrīdēties, saruna var būt augstos toņos, pat pārkliedzot viens otru, un tas ierasti notiek vakariņās, ēdot pie galda, taču vienmēr mēs nonākam pie kāda kopsaucēja. Tā bija arī toreiz, un es viņiem lūdzu – jums izstāstīju, bet, lūdzu, nesakiet to nevienam! Un viņiem arī izdevās neizpaust manu noslēpumu.
Un kas notika 30. decembrī, tavā pirmajā ētera dienā?
Nu tad man sāka birt apsveikumi un ziņas no draugiem un paziņām: "Nevar būt, nevar būt!" (Smejas.)
Un tava sajūta šobrīd?
Šobrīd darbs man ļoti patīk, es to arī izbaudu!
Un agrie rīti?
Agrie rīti ir brīnišķīgi!
Patiešām? Arī tik agri rīti kā "Rīta Panorāmas" veidotājiem? (Smaids.)
Protams, iespēja nogurt ir liela. Vēl jo vairāk tāpēc, ka darbs turpinās arī pēc raidījuma – vakarā es gatavojos intervijām, rakstu pieteikumus, anotācijas. Lielāko daļu satura paši arī gatavojam. Un visam jābūt gramatiski pareizam, labā latviešu valodā. Respektīvi, darbs ir arī dienas noslēgumā, un rīts sākas jau 4:45, kas ilgstoši nevar būt patīkami nevienam. Bet, ja man ir katra otrā nedēļa brīva, tad pieturos pie tā, ka darba nedēļā neplānoju neko ļoti nozīmīgu.
Vai pa dienu nemaz nepaguli?
Kādas pāris stundas, aizeju mājās un ap pulksten 11 nosnaužos.
Jā, tu teici, ka jūs paši gatavojat arī saturu, ne tikai nolasāt svešu tekstu no špikermašīnas. Patiesībā jums jāapvieno gan kadra cilvēka, gan žurnālista prasmes, bet tas ir pats vērtīgākais, un skatītājs iegūst daudz vairāk.
Jā, protams, īpaši intervijas – ja tu pats esi izpētījis tēmu, tad jau arī sarunai ir pavisam cits svars.
Cita jauda, vai ne? Un vai nav, Sigurd, tā, ka žurnālistika ir veids, kā mēs skatāmies uz dzīvi? Te ir jautājums: vai ir svarīgāk, ka tu esi beidzis žurnālistus? Vai, ka tu nāc no radošas, diskutēt radušas vides – kāda ir tava ģimene, kā es sapratu no stāsta par Ziemassvētkiem, kas ietver aktīvu interesi gan par procesiem, gan vērību un cieņu pret cilvēkiem?
Un zini, es teiktu, ka cieņa ir primārais, jo bez tās saruna nesanāk. Pat ja tu uzdod kompromitējošu jautājumu vai pat ja tev atbild agresīvi, ir jābūt cieņai uzklausīt. Tu, protams, vari pārtraukt kādā brīdī, bet saglabājot cienošu attieksmi. Un tas man bērnībā ir iemācīts.
Arī ar kolēģiem esam tik dažādi, bet mēs esam komanda. Un galvenais, ko es mēģinu atcerēties, ka esmu tāds pats cilvēks, kā tas, kas sēž kadra otrā pusē un uz mani skatās. Man, tāpat kā viņam, ir savas vērtības, un ir ļoti svarīgi blakus saturam, ko mēs paužam, nepazaudēt sevi – savu optimismu, cilvēcīgumu, vērtības. Un man arī vairs nav uztraukuma par to, cik liela ranga personība ieradīsies uz interviju.
Jo arī viņš ir cilvēks ar savām vērtībām un raksturu, tāpat kā ikviens no mums.
Vai tev ir bijusi zvaigžņu slimība kādā brīdī?
Nē, man nav, un, šķiet, ka tas būtu muļķīgākais, ko piedzīvot. Lai nerodas iespaids, ka es nomainu to Sigurdu, kāds esmu bijis līdz šim, pret kādu citu.
Vai ir kāda lieta, ko tu gribētu auditorijai īpaši pateikt?
Varbūt vienīgi – ļoti uzmanīgi izvēlēties avotus, ko lasīt, pirms izdarīt secinājumus.
