Raksts krieviski pieejams šeit.
Raksts baltkrieviski pieejams šeit.
Ļizas šausmīgā nāve izraisīja lielu rezonansi sabiedrībā. 3. martā Polijas tieslietu ministra vietniece Marija Eiharte paziņoja, ka Polijas kriminālkodeksā tiks mainīta izvarošanas definīcija, lai tā atbilstu Stambulas konvencijai, kuras dalībniece ir šī valsts. Varšavā 6. martā notika gājiens pret vardarbību "Viņu sauca Ļiza". Cik, cik daudz vēl vajag traģēdiju, lai dzimumu vienlīdzība kļūtu par ikdienas reālo realitāti, bet nevis vienkārši par deklaratīvām rindiņām oficiālo dokumentu lappusēs? Kāda ir situācija ar sieviešu tiesībām pēcpadomju valstīs? Un ko par Starptautisko sieviešu dienu domā pašas sievietes?
Es par to visu aprunājos ar bēglēm no Baltkrievijas un Ukrainas, kuras dzīvo Latvijā un Lietuvā.
"Man tas vairāk saistās ar sieviešu pazemošanu, nevis svētkiem"
Vai uzskatāt 8. martu par svētkiem, kas plaši jāatzīmē valsts līmenī?
Oksana, ukrainiete, dzīvo Tukumā: Nē, ne 23. februāri, ne 8. martu. Man tas ir tikai atgādinājums par Padomju Savienību. Neizjūtu neko īpašu šajā dienā. Sievietes, sākoties pavasarim, atplaukst neatkarīgi no oficiālajiem datumiem. Iestājoties siltajam laikam, parādās viegls apģērbs, pievilcīga makijāža, gaiši tēli. Daiļā dzimuma pārstāves ir tā vērtas, lai viņām dāvinātu ziedu pušķus katru dienu. Bet šī nebūt ne pievilcīgākā PSRS palieka… Nesaprotu šo neīstumu – 8. martā tu esi sieviete un tev dāvina tulpes, bet 9. martā vairs ne – tu esi asfalta licēja un tevi var vienkārši tāpat apvainot?!
Аļaksandra, baltkrieviete, dzīvo Viļņā: Domāju, ka svinēt var, bet ne tā, kā Baltkrievijā, un nepavisam neesmu pārliecināta, ka vajadzīga svētku brīvdiena. Taču, kas attiecas uz iestādēm, kurās ir bērni, – bērnudārziem, skolām, universitātēm, – dažādā bērnu attīstības līmenī, es, protams, ar viņiem runātu par sieviešu tiesībām. Bet vēl uzņēmumos šajās dienās būtu labi atcerēties 8. martu – saistībā ar Starptautisko sociālistisko sieviešu konferenci, kas notika Kopenhāgenā 1910. gadā. Viens no tās mērķiem bija cīņa par sieviešu tiesībām vēlēt. Tātad tā ir diena, kad sieviešu sasniegumiem jābūt redzamiem, un, protams, lai tiktu atzīta viņu kompetence.
Sievietes ir nevis kolektīva rota, bet savas lietas profesionāles, kuras diemžēl ne tikai Baltkrievijā, bet arī visā pasaulē (vienkārši Baltkrievijā tas ir daudz pamanāmāk) saskaras ar diskrimināciju saistībā ar uzdevumu skaitu, zemu darba algu, apvainojumiem un dažādiem nepatīkamiem momentiem, kādi nemēdz būt grupās, kurās ir tikai vīrieši. Esmu strādājusi daudzās vietās, arī lielā korporācijā, tāpēc zinu, par ko runāju…
Bet tajā veidā, kādā 8. marts oficiāli tiek svinēts Baltkrievijā… Tās ir vienkārši šausmas, vienkārši "aizvāc un nekad neatceries", jo man tas vairāk saistās ar sieviešu pazemošanu, nevis svētkiem.
Volha, baltkrieviete, dzīvo Rīgā: Nē, neuzskatu par svētkiem un nesvinu jau daudzus gadus, tāpat kā 23. februāri. Apsveicu tikai vecākus – viņi visu mūžu nodzīvojuši ar šiem svētkiem un gaida apsveikumus. Man svētki ir Mātes diena, piemēram… Un mīļoto sievieti var apsveikt katru dienu! Ar ziediem, ar laba vēlējumiem…
Bet kā 8. martu svin tajā valstī, kurā jūs dzīvojāt agrāk vai kurā jūs dzīvojat tagad?
Оksana: Ukrainā tie ir valsts svētki, un, ja nebūtu karš, tie tiktu atzīmēti. Būtu oficiāla brīvdiena… Taču šodien Ukrainā visi iet uz darbu, bet sievietes apsveic ar konfekšu kārbu un ziedu pušķi.
Аļaksandra: Lietuvā? Ja godīgi, nezinu, jo strādāju attālināti mājās ar starptautiskiem projektiem. Taču, ņemot vērā, ka Lietuvas valsts vadībā ir daudz mūsdienīgu sieviešu, domāju, ka ne viss ir tik bēdīgi kā Baltkrievijā. Tomēr, domāju, svin. Marta sākumā veikalos sākas atlaides kosmētikai – skaistuma dienas, meitenes staigā pa pilsētu ar ziediem. Jā, īpašnieks mājai, kuras pusi es īrēju, 8. martā man atnesa ziedu pušķi. Taču viņš nekad manā klātbūtnē neatļaujas apvainojoši izteikties par sievietēm un sarokojas ar mani.
Volha: Neesmu redzējusi, ka latvieši to svinētu. Drīzāk tie, kuri domās joprojām ir PSRS… bet tas jau ir cits stāsts.
Vai jūsu tēvs apsveica jūsu māti 8. martā?
Аļaksandra: Jā, apsveica. Bet esmu no ļoti patriarhālas ģimenes, un lielu daļu šīs novecojušās hierarhijas radīja mana māte. Šķiet, ka viņš dāvināja ziedus. Bet kaut kā mierīgi, bez samākslotības. Bet es zinu, ka māte uzskata šo dienu par saviem svētkiem tāpēc, ka "vismaz vienu dienu gadā viņa var justies kā vājā sieviete", jo visas pārējās dienas viņa vada visus procesus mājās, visu mūžu daudz strādā, gatavo ēst un nodarbojas ar mājas lietām.
Volha: Man bija sarežģīta bērnība… jā, tāpat kā visi, viņš kaut ko dāvināja 8. martā, droši vien… neatceros. Toties atceros, kā skolā, vēl PSRS laikā, mēs vācām naudu dāvanām zēniem 23. februārī, bet skolotājām – 8. martā…
"Ne velti 2020. gada Baltkrievijas revolūcijā bija tik daudz sieviešu…"
Vai jūs gribētu, lai jūs šajos svētkos apsveic katru gadu?
Оksana: Nē. Es dotu priekšroku tam, lai cilvēki, kas ir manā tuvākajā lokā, man vistuvākie, katru dienu atcerētos, ka esmu sieviete. Un vēl… Latvijā tā nav, bet reizēm Ukrainā un bieži Krievijā uz ielas vai rindā veikalā var saskarties ar sīku, sadzīvisku rupjību pret sievietēm no vīriešu puses. Būtu labi, ja sociumā situācija kļūtu taisnīgāka attiecībā pret sievietēm.
Аļaksandra: Parasti man nav izvēles – mana dzimšanas diena ir 7. martā, tāpēc apsveikumi, protams, ir komplektā ar vārdiem "vēlu tev skaistumu, maigumu, vieglumu, labu vīru un visu šajā pavasara dienā". Un zināt ko?
Mani tas tracina, lai gan man patīk būt skaistai, maigai un es pilnīgi neesmu pret "labu vīru" feministu. Un vēl man patīk skaisti ziedi un kleitas, bet neieredzu šo patriarhālo neīstumu, ar ko piesūcies 8. marts.
Sievietes strādā daudz vairāk par vīriešiem, saņem mazāk, audzinot uz viņām tiek izdarīts spiediens – tu esi sieviete, tāpēc nevari būt gudra, tev jāklausa gados vecākie, tev vienmēr jābūt laipnai un skaistai, un ar šādu redzējumu viņas nāk uz mācībām, darbu, kur var būt aizskaroša izturēšanās, vardarbība, viss kas var būt. Es zinu, par ko runāju, esmu strādājusi dažādās vietās. Un esmu pārliecināta, ka ar to, ko nosaucu, saskārušās absolūti visas sievietes.
Bet vēl, tā kā mana dzimšanas diena ir 7. martā, ciest nevaru šo vīriešu neīstumu. Reiz stāvēju milzīgā rindā kopā ar vīriešiem, kas pirka tortes ar rozēm savām kolēģēm birojā, un visiem bija nospļauties uz "jaukajām dāmām" rindā. Man šķiet, ka ne velti Baltkrievijas 2020. gada revolūcijā bija tik daudz sieviešu, īpaši tās, kuras vecākas par piecdesmit gadiem, viņām tomēr bija piegriezies! Bet man tie tomēr bija neīstu cilvēku svētki mūsdienu Baltkrievijā, kad sievietes saņem zemas algas, bet daudzbērnu mātes – mazus pabalstus, politieslodzītās sievietes sēž cietumā šausmīgos apstākļos, oficiāli viņu it kā šobrīd ir 190…
Volha: Vispār nē. Man pietiek ar to, ka mani apsveic dzimšanas dienā.
"Nevienai sievietei nav jābūt upurim"
Pēc jūsu domām, kāda vispār ir šo svētku jēga, un vai tie šodien ir vajadzīgi?
Oksana: Pasaule īstenībā nestāv uz vietas un mainās tajā virzienā, kurā sievietes jūtas līdztiesīgas sabiedrībā, taču es neliktu lielas cerības uz 8. martu, uz oficiālo datumu. Neredzu, ka tam būtu kāda ietekme uz dzimumu līdztiesību, uz cīņu par sieviešu vienlīdzību. Tas tiek risināts ar citiem instrumentiem, manuprāt. Man liekas, ka šodien joprojām ir netaisnīga atbildības sadale starp vīrieti un sievieti gan ģimenē, gan sabiedrībā. Un daudzas sievietes cieš no tā, ka viņām nav iespējas veidot karjeru, piemēram. Pamazām šis jautājums atrisinās. Bet 8. martu ierosinu aizmirst kā padomju pagātnes palieku. Kā ķirzaka nomet asti, tā jāizmet no mūsu apziņas šie, manuprāt, nevajadzīgie svētki.
Аļaksandra: Man šo svētku būtība ir parādīt sievietes nozīmīgumu sabiedrībā, viņas vienlīdzību, izvēles brīvību – no lidojuma kosmosā līdz cieņai pret daudzbērnu māti. Runājiet par sievietēm, par viņu vajadzībām, vēlmēm, par to, ka mēs esam stipras un skaistas ar savu prātu, sasniegumiem, kādā interesantā, svarīgā pasaulē mums ir iespējas, cik daudz labā mēs varam radīt, par atbalstu un solidaritāti.
Un, protams, mūsdienu pasaulē, kad ir tik daudz vardarbības, jārunā par obligātiem sieviešu aizsardzības likumiem valsts līmenī. Kā tagad ar gados jauno baltkrievu sievieti Ļizu, kuru nogalinājis varmāka Varšavas centrā. Lielpilsētās vienmēr atradīsies trakie, īpaši, kad mūsu reģions slīkst vardarbībā, bet neviena sieviete, lai kā viņa neatgrieztos mājās, kādā apģērbā un stāvoklī, nedrīkst būt upuris, viņai jātiek aizstāvētai. Sievietes, kuras piedzīvojušas vardarbību, nedrīkst par to baidīties stāstīt vīriešiem, bet vīrieši nedrīkst paiet garām vardarbībai, prātojot "nekas, tā ir viņu darīšana.. vai vīrietim bija taisnība… viņa pati ir vainīga…" Un, starp citu, cik spēcīgu, vismaz manā pasaulē, dzimumu nevienlīdzību es redzu vīriešu komentāros sociālajos tīklos, kad notiek vardarbība pret sievietēm. Tur ne tikai nav dzimumu vienlīdzības, tur vienkārši nav cilvēciskas līdzjūtības!
Volha: Nu, man vienkārši nepatīk šie svētki. Kaut vai tāpēc, ka tos izdomāja Klāra Cetkina un Roza Luksemburga un tie pilnīgi atgādina par padomju laikiem. Negribu ne-ko, kas saistīs ar Pē-eS-eR-eS. Lai mums ir daudz svētku – tas ir brīnišķīgi! Bet lai tie ir saistīti ar mīļotās Baltkrievijas vēsturi un notikumiem. Lūk, kā Дзень Волi (Brīvības diena)!
* * *
Interesanti, ka, gatavojot šo rakstu, es pajautāju savam mīļotajam cilvēkam, kurš dzimis, audzis un visu mūžu dzīvojis Itālijā, vai viņš var kaut ko pastāstīt par 8. marta svinēšanu savā zemē. Viņa atbilde bija lakoniska: "Reizēm vīrieši, ja viņi vēlas, šajā dienā dāvina sievietēm mimozas, tomēr tie netiek uzskatīti par svētkiem, un mēs vispār nepievēršam daudz uzmanības šim datumam. Parasta diena, pat nav nekā, ko par to stāstīt."
Vispār, godīgi sakot, priecājos, ka šogad esmu sagaidījusi 8. martu bez jebkādas ideoloģijas, kāda bija manā zemē, bet vienkārši sildījos ilgi gaidītajā Rīgas saulītē. Un vēl es uz visiem laikiem atcerēšos šīs skumjās 2024. gada pavasara dienas, un ka manu tautieti, arī politisko bēgli, jaunu, skaistu sievieti, sauca Ļiza.
