Tobrīd LR ēterā skanēja ziņu sižets, kura mērķis bija noskaidrot, vai un kā pēc padomju armijas pieminekļu aizvākšanas un turpinoties karam Ukrainā ir mainījusies tās Latvijas krievu sabiedrības attieksme, kas agrāk 9. maijā mūsu valstī svinēja tā saukto "Uzvaras dienu". Lai atspoguļotu šo tematu, LR žurnāliste bija izdarījusi to, ko, saņemot šādu uzdevumu, žurnālistam ir jādara – viņa intervēja cilvēkus, kas agrāk 9. maijā pulcējās pie padomju armiju slavinošiem pieminekļiem. Lai viņus sastaptu, žurnāliste jau 8. maijā bija devusies uz Lāčupes brāļu kapiem, jo viņai bija zināms, ka daļa kādreizējo "svinētāju" tur pulcēsies.
Viens no kapos satiktajiem un intervētajiem cilvēkiem līdztekus nožēlai par okupācijas armijas pieminekļa aizvākšanu Pārdaugavā pauda aizspriedumainus izteikumus par Latvijas valsts augstākajām amatpersonām un aizrunājās līdz Vladimiram Putinam un Ukrainai:
Putins vispār, kad uz viņu paskatās, dvēseles dziļumos ir labs cilvēks. Es pat pievērsu uzmanību – vienreiz, kad pieminēja kritušos, viņam asaras sāka tecēt. Viņš ir labs cilvēks, tāpēc arī ar Ukrainu velk tādu gumiju, jo viņam vienkārši ir žēl cilvēku. Lai kā arī nebūtu, tur arī mirst bērni un tā. Bet visam ir savas robežas. Tāpēc, jā, banderoviešiem jādara gals, cik ilgi var ciest? Tagad atkal rādīja filmu – ārprāts, ko viņi darīja! Viņi zīdaiņus pienagloja pie galdiem, sacirta veselas ģimenes! Banderovieši!
Šīs sievietes citēšana sižetā tad arī kļuva par Latvijas Radio "noziegumu". To mums publikācijā LSM.lv pārmeta arī Latvijas sabiedrisko mediju ombuds, norādot, ka sievietes garais citāts neattiecas uz sižeta tematu.
Kāpēc Latvijas Radio šo citātu atskaņoja? Mēs uzskatām, ka mūsu pienākums ir darīt publiski zināmu, ka šādi Latvijas drošībai bīstami uzskati sabiedrībā pastāv, un bija piemēroti šādu viedokli atstāt konkrētajā sižetā, jo tas sniedz būtisku raksturojumu par to sabiedrības daļu, kura ir sižeta centrā. Ja mēs izvairīsimies runāt par to, ka šādi vai citi nepieņemami viedokļi eksistē, ir liels risks kādā brīdī attapties greizo spoguļu karaļvalstī, kurā iedomātais nesaskan ar realitāti.
Tieši tajā pašā dienā TV3 ziņu žurnālists reportāžā no Daugavpils bija iekļāvis divu 9. maija "svinētāju" citātus, kuri runāja par to, ka Krievija Ukrainā "sit fašistus" un "Hruščovs viņus nav iznīcinājis, pažēlojis. Banderovieši visādi." Valsts policija uz to reaģēja, sākot kriminālprocesu pret intervētajām personām par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošanu. Lūk, konkrēts rezultāts – žurnālists, publicējot šos citātus, palīdzēja policijai tikt uz pēdām personām, kuras, iespējams, rada draudus mūsu valsts drošībai.
Tiesa, mūsu sižetā ir kāds trūkums. Intervētās sievietes uzskati acīmredzami ir balstīti Kremļa izplatītajā propagandā, aizspriedumos un satur dezinformāciju. Latvijas sabiedrisko mediju kara žurnālistikas vadlīnijas nosaka, ka, pieņemot lēmumu par propagandas vēstījumu iekļaušanu sižetā, ir skaidri jāpasaka, ka tā ir propaganda. Lai arī Radio žurnāliste sarunā ar intervēto personu savos jautājumos un replikās cenšas apšaubīt propagandā balstītos apgalvojumus, jāatzīst, ka propaganda nebija identificēta pietiekami skaidri, paļaujoties, ka klausītājiem tā ir pašsaprotami zināma.
Šis nav vienīgais gadījums, kad saņemam asus pārmetumus par "pretvalstisku" rīcību. Par iemeslu šādiem pārmetumiem var kļūt jebkas, kas neatbilst kāda klausītāja priekšstatam par "pareizu" nostāju. Sašutuma vilni sociālajos medijos ir radījuši LR ēterā izskanējuši atsevišķi vārdi vai jēdzieni, ko Ukrainas kara kontekstā lieto gan ukraiņu, gan Rietumu žurnālisti, taču Latvijā tie tikuši uztverti kā Ukrainai nelojāli. Esmu saņēmusi klausītāju dusmīgas vēstules un augstu amatpersonu jautājumus, kāpēc politisko diskusiju raidījumu dalībnieku vidū ir "Saskaņas" politiķi, kuri mēdz paust no valdošā diskursa atšķirīgus viedokļus.
Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā pastāvīgas kritikas un (arī naida) krustugunīs strādā Latvijas Radio 4 žurnālisti, kuri veido saturu krievu valodā. Viņi ir kļuvuši "sliktie" gan daļai latviešu, gan daļai krievu auditorijas, vieniem tāpēc, ka nav pietiekami latviski, otriem tāpēc, ka nav pietiekami krieviski. Nesen sniedzām paskaidrojumus ombudam pēc sūdzības, kuru, kā varēja saprast no mums pieejamā sūdzības atreferējuma, faktiski bija izraisījuši LR4 diskusiju raidījuma "Atklātā saruna" vadītājas Rīgas mēram Mārtiņam Staķim uzdotie jautājumi par krievu valodas lietojumu publiskajā saziņā, krieviskus nosaukumus nesošo Rīgas ielu pārdēvēšanu un dažādu pieminekļu aizvākšanu.
Minētos jautājumus bija iesūtījuši LR4 klausītāji. Pat ja tie nebūtu klausītāju jautājumi, krievu valodas lietojums publiskajā saziņā un attieksme pret dažādām okupācijas laika zīmēm pilsētvidē ir leģitīms temats, par kuru sparīgi diskutē arī latviešu auditorijā dažādos medijos. Taču pēc tā apspriešanas LR4 ēterā sūdzības iesniedzējs bija izdarījis secinājumu, ka "intonācija un konteksts ir klaji negatīva ar spēcīgu auditorijas noskaņošanu", un jautāja, "vai tā ir tā Latvijas valsts paustā nostāja Radio kanālā jau tā svārstīgajai RU valodas auditorijai, kas veido vienotu nācijas izpratni par vērtībām, okupāciju?"
Vēlos paskaidrot, ka
katrs Latvijas Radio ēterā izskanējušais viedoklis vai jautājums neatspoguļo Latvijas Radio redakcionālo nostāju.
Taču viens no sabiedrisko mediju likumā noteiktajiem uzdevumiem ir nodrošināt viedokļu daudzveidību, un pēc šī kritērija ik gadu mēra mūsu radīto sabiedrisko labumu. Tai skaitā pēc tā, cik daudz cilvēku atzīst, ka sabiedriskie mediji atspoguļo viņu viedokli. Redakcionālajās vadlīnijās papildus ir noteikts, ka "sabiedriskie mediji atspoguļo dažādu sabiedrības grupu viedokļus, arī tādus viedokļus, kas kādam varētu likties nepieņemami". Auditorijas iesaiste un abpusēji cieņpilna saruna ir vēl viens svarīgs redakcionālajās vadlīnijās nostiprināts sabiedrisko mediju princips.
Ar šo nevēlos teikt, ka sabiedriskā medija loma ir vienkārši nekritiski atskaņot viedokļus. Pienākums atspoguļot dažādu sabiedrības grupu viedokļus jāskata kontekstā ar citiem sabiedriskā medija uzdevumiem un profesionālās darbības standartiem. Kādus cilvēkus aicināt uz raidījumiem, kādus viedokļus iekļaut sižetos, kā tos pasniegt un kā uz tiem reaģēt – tas atkarīgs no katra konkrētā raidījuma (vai sižeta) mērķa un formāta. Analītiskā raidījumā žurnālists gādās, lai izskan visi tematam būtiskie argumenti un lai viedokļu sniedzējiem ir atbilstoša kompetence (medicīnas jautājumus neaicināsim skaidrot zvaigžņu pētnieku). Politiskā diskusijā raudzīsim, lai ir pārstāvēti dažāda politiskā spektra pārstāvji, taču ne visas Latvijā eksistējošās partijas, kas fiziski nav iespējams. Informatīvi analītisko raidījumu intervijās amatpersonu – lēmumu pieņēmēju - teikto, visticamāk, apšaubīsim kritiskāk nekā "Brīvā mikrofona" zvanītāju komentārus. Ja redzam, ka viedokļi balstās uz apzināti izplatītu dezinformāciju un viltus ziņām, mūsu uzdevums ir uz to norādīt, nevis šos viedokļus ignorēt. Mēs nevaram izlikties, ka kādā Latvijas sabiedrībā daļā nepastāv citai sabiedrības daļai pilnīgi nepieņemami uzskati.
Mums ir jāspēj sarunāties par visiem jutīgajiem vai "nepatriotiskajiem" jautājumiem, nevis jābāž galva smiltīs.
Krievijas brutālais karš Ukrainā ir saasinājis daudzu jautājumu uztveri, un tas ir saprotams. Taču cīnoties pret varmāku, mums nevajadzētu upurēt demokrātijas fundamentālās vērtības, kuru vidū ir vārda brīvība.
