Arī brīdī, kad Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) lēma apturēt ikmēneša pabalsta izmaksu Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sportistiem Aļonai Ostapenko, Tomam Skujiņam un Kristam Neilandam, kuri ir piedalījušies sacensībās kopā ar Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Gunta kā Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Atlētu komisijas vadītāja iestājās pret absurdo lēmumu, un nu jau ministrija ir mainījusi viedokli un tomēr nodrošinās pilnu finansējumu atlētiem, kuri pilnībā nosodījuši Krievijas agresīvo karu Ukrainā.
Marta sākumā Turcijā Vaičule pārvarēja pirmo kārtu 400 metru skrējienā un Eiropas čempionātā (EČ) telpās nodrošināja dalību pusfinālā, kur vēlāk finālistu skaitā netika un kopvērtējumā ieguva 10. vietu, vēl pirms EČ Nīderlandes sprintere Femke Bola nacionālajā čempionātā telpās laboja 40 gadus vecu pasaules rekordu 400 metru skrējienā – viņas sasniegtais rezultāts – 49,26 sekundes. EČ finālā arī uzvarēja Bola, šoreiz viņas rezultāts 49,85 sekundes. Gunta nepiekrīt viedoklim, ka ziemas sacensībās konkurence būtu vājāka nekā vasaras sezonā.
"Jā, bija spēcīgas meitenes, kuras nestartēja. Es teiktu, varbūt, līdz piecām, bet varbūt trīs, četras. Un viņas nestartēja kaut kādu mikrotraumu dēļ, vienkārši saprotot, to ka ziemas startiem nav tik liels svars, ka svarīgāk ir sadziedēt visas traumas un kvalitatīvi sagatavoties vasaras sezonai, tāpēc tā ziema tiek izlaista. Bet citi iemesli, – nē, es neredzu! Tādēļ visi spēcīgākie startē, ātrākās meitenes tur bija, un šī disciplīna, jāsaka, pēdējos gados ir uzņēmusi ļoti lielus apgriezienus – meitenes skrien ļoti ātri. Nu ir atklātas kaut kādas ļoti darbīgas metodes vai arī tas ir šobrīd tāds talantu laiks – ļoti ātri skrien, jā!"
Gunta piekrīt viedoklim, ka sarežģītākais vieglatlētikā ir pārejas vecums no jauniešiem uz pieaugušo sportu. Lielākoties tas saistīts ar finansējuma trūkumu. Individuālajā sporta veidā pelna vien pasaules vadošie atlēti. Vaičulei izšķiršanās pilns bijis brīdis pirms 2017. gada sezonas, kurā viņa kļuva par Eiropas čempioni 400m distancē U-23 vecuma grupā.
"Sezona pirms 2017. gada vasaras, kas bija veiksmīgākā sezona manā karjerā, bija ārkārtīgi grūta, – morāli, fiziski vienkārši paspēt visu. Sestdien, svētdien man bija maģistrantūras studijas praktiski visu dienu. No pirmdienas līdz piektdienai man bija darbs, pusslodzes, bet tomēr. Es darbojos juridiskajā jomā, darbs bija diezgan stresains un atbildīgs. Tad es nostrādāju, braucu uz treniņu, trenējos jau uz spēku izsīkuma robežas, un kaut kā es to izdzīvoju. Tas bija ļoti smagi! Tad es tajā vasarā domāju – nu labi, man vēl ir U-23, vēl būs pasaules čempionāts, nu es gribu uz turieni aizbraukt un paskatīties, kas notiks. Toreiz pateicu paldies darba devējam un, man liekas, tajā brīdī es tā kā atbrīvoju sevi no lielas nastas un sezona izdevās kolosāla! Ja tas tā nebūtu bijis, es domāju, ka es, visdrīzāk, pateiktu ardievas sportam."
Tieši laikā, kad Gunta aizvadīja savu labāko sezonu karjerā, par Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidenti ievēlēja bijušo tāllēcēju Inetu Radeviču. Vieglatlētika Latvijā sāka jaunu attīstības posmu ar 2010. gada Eiropas čempioni tāllēkšanā Radeviču kā karognesēju. Tomēr 2018. gadā Radeviča atkāpās no LVS prezidentes amata. Tādu lēmumu Radeviča pieņēma, jo pēc atkārtotām Londonas olimpisko spēļu dopinga provju pārbaudēm Inetas analīzēs konstatēja anaboliskā steroīda oksandrolona pēdas un viņai piesprieda diskvalifikāciju.
Matīss Timofejevs: Tas, kas notika ar Inetu Radeviču, tas dopinga stāsts. Viņa tomēr ar savu komandu, no malas vismaz izskatījās, ka ienāk ar jaunu dvesmu, Eiropas, pasaules skatījumu, vai ne? Tas varēja būt vieglatlētikas uzrāviens Latvijā, tavuprāt?
Gunta Vaičule: Tas arī bija kādu brīdi! Tas arī bija, un te jau atkal tā runa, ko es saku – nebija jau Inetas laikā vairāk naudas vai kas, bet viņa vienkārši ar savu personību, ar enerģiju, patiesībā ar brīvprātīgo darbu spēja pacelt vieglatlētiku mazliet tādā skaistākā gaismiņā un pievērst vairāk uzmanību. Nu žēl, ka tas tā sabruka! Ļoti žēl, jo man izskatījās ļoti cerīgi, un bija ļoti patīkami vieglatlētikā būt. Es negribu neko sliktu teikt par šī brīža vadību, bet es to entuziasmu nejūtu, nu nejūtu. Nu tas ir grūti, kur mēs sportā bez entuziasma? Nekur! Un arī vadīt federāciju ir smags sports.
Olimpiskajās spēlēs Vaičule piedalījusies vienu reizi – 2016. gadā Brazīlijā, Riodežaneiro. Toreiz Gunta izcīnīja 45. vietu. Nākamajām olimpiskajām spēlēm Tokijā latgalietei neizdevās kvalificēties. Pēc meitiņas Rūtas laišanas pasaulē viņa spēja atgūt pienācīgu sportisko formu, taču līdz olimpiādei neizdevās aizsniegties. Nākamais mērķis, protams, ir dalība Parīzes spēlēs 2024. gadā. Vaičule gan atzīst, ka uz olimpisko kustību raugās citādi nekā savas debijas laikā.
"Jāsaka, ka pēdējo gadu laikā, it īpaši grūto notikumu laikā, šī vīzija par to, kas ir olimpiskā kustība, – mūsdienu kontekstā šī olimpiskā kustība jau vairs nav tik cēla un tik skaista, kā mēs to visi redzam. Un arī man šobrīd. Jā, es gribu aizbraukt uz Parīzes spēlēm, es gribu tur būt, piedzīvot, bet man nebūt vairs nav tādas sajūtas, kāda tā bija pirms manām debijas spēlēm. Likās, ka tas ir tik, nu tik... – nu sapņa piepildījums. Nu nav vairs šādas sajūtas! Bet sports, zināt, ir tāda lieta, ka tad, kad tas notiek, kad ir tās spēles, mēs to zinām, mēs to piedzīvosim, tad izšķīst viss tas fons! Sportists ir tur un cīnās, tur nāk ārā viss cēlais un skaistais, un labais. Vienkārši jā, šis ceļš un, patiesībā šī mūsdienu sabiedrība – kāda ir tā sabiedrība, tā tas arī izskatās. Visiem gribas pelnīt, visi grib redzēt, lai būtu sponsori, ko jā, ko nē, ko drīkst, ko nedrīkst teikt. Un atkal nonāk līdz tam skaistajam un cēlajam, ko mēs visi gribam redzēt. Nu tad mēs maļamies par šīm lietām, par šiem jautājumiem. Kurš organizēs spēles, ko cels, ko necels, būvēs, nebūvēs, kas pēc tam ar to būs. Visi šie te jautājumi, kas nebūt nav glaimojoši, viņi ir!"
Pēc tam, kad Krievija sāka karu Ukrainā, Gunta Vaičule no pirmās dienas aktīvi atbalstīja Ukrainu. 2022. gada martā viņa piedalījās pasaules čempionātā telpās Serbijā. Viņai pirms starta palūdza no matiem izņemt Ukrainas karoga krāsās krāsotu matu lenti. Viņa to arī izdarīja, kaut bija vīlusies par šādu organizatoru lūgumu. Gunta izteikusies, ka gatava iestāties par mieru pat, ja tas viņai maksās olimpisko sapni. Vaičule ir LOK Atlētu komisijas vadītāja un agresorvalstu pielaišanu sacensībām neuzskata par ētiski pieņemamu rīcību. 400m skrējēja skaļi pauž viedokli, bet apzinās, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) sportistu teikto ne vienmēr sadzird. Vaičule arī izprot, kāpēc ne visi sportisti savu viedokli pauž tikpat skaļi kā viņa.
"SOK ir milzīga, ļoti liela mēroga sporta organizācija, kura pārstāv vairākus kontinentus, un tas, kas šobrīd notiek Eiropā, ir briesmīgi, bet daudzi to vispār neizjūt kā sev saistošu. Daudzi no tā ir tālu, gan fiziski tālu, gan, nerunājot par to, cik iedziļinās vai neiedziļinās tajā. Un vai skatās kādas tam ir sekas ilgtermiņā, kādas ir sekas šobrīd, kādi ir iemesli visam, kas tur notiek. Sportisti vispār ir sabiedrības daļa, kas pat, ja seko līdzi politikai, tomēr pie izdevības centīsies no tā atturēties. Darbības lauks ir pietiekami šaurs katram savā sporta veidā, un tāpēc lielu impulsu no sportistiem nevar dabūt."
Šī gada janvārī arī vieglatlētiem sākusies 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācija. 400m skrējēju pasaules rangā Gunta Vaičule ieņem 59. vietu, kas milzīgās konkurences dēļ ir pietiekami augstvērtīgs rezultāts. Tas ir labs pamats ceļā uz Francijas galvaspilsētu.
