Paulas ceļš: stāstīt, lai dzīvotu
Režisora Andreja Verhoustinska un scenārija autores Henrietas Verhoustinskas filma "Paula un ceļš" ir dziļi personīgs stāsts par jaunas sievietes ceļu, sastopoties ar krūts vēzi. Ideja par filmu radusies, kad tās autori apmeklējuši Paulas Tisenkopfas iniciētu izstādi "Paštrokšni", kurā gana drosmīgi tiek izstāstīts stāsts par cīņu ar slimību un sastapšanos ar sevi pašu.

Lai runātu par to, kāpēc šāds parasti dziļi intīms un no citu acīm noslēpts ceļš jāizgaismo, devos pie Paulas. Filma sākas ar epizodi, kur jaunā sieviete ir tikko pārcēlusies uz jaunām mājām. Šis notikums vēl skaidrāk iezīmē jaunās dzīves sākumu – ne tikai šobrīd uzvarētā cīņa ar slimību, bet arī pašai ar un par sevi. "Šobrīd es dzīvoju savu skaistāko dzīvi, kāda man jebkad ir bijusi," viņa atzīst tā, ka nav šaubu, ka tā patiešām ir.
Kas gan es tāda esmu?

Ideja par filmu radusies kā reakcija uz Paulas pausto vēstījumu jau minētajā izstādē. Viņa tagad spilgti atceras, kā piezvanījusi Henrieta Verhoustinska, kuru ar vīru esot iedvesmojis izstādē pieredzētais stāsts.
"Mēs gribam taisīt par tevi dokumentālo filmu," viņi teikuši.
Un Paula tad teju nokritusi no krēsla. Jo tas uzskaitījums – filmas par Raimondu Paulu, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Birutu Delli un citiem pašai licis domāt – bet kāpēc es? Viņa sākotnēji bijusi skeptiska. "Protams, no vienas puses ir izrādīts liels gods, un tā ir unikāla iespēja, bet no otras puses man tiešām bija tā sajūta – kas es tāda būtu, lai kāds man tādu uzmanību pievērstu?". Taču filmas autori bijuši neatlaidīgi un jau pēc pusstundas ieradušies pie Paulas un pārliecinājuši, ka tas ir jādara.
"Acīmredzot mana dalīšanās ar slimības pieredzi un atklātība kādam ir noderīga," saka Paula. "Un tā, iespējams, arī man pašai ir galvenā motivācija, kāpēc es piekritu filmai – apziņa, ka cilvēkus, kuri iet līdzīgu ceļu šobrīd, šādi pieredzes stāsti ļoti spēcina. Atceros pati sevi pirms diviem ar pusi gadiem, kad saņēmu diagnozi.
Likās, ka man līdzās esošie cilvēki turpina dzīvot savu dzīvi, kamēr man ir šī jaunā realitāte, un īsti nav ar ko parunāt, jo līdz galam jau viņi mani nesapratīs."
Paula tolaik, kad pirms divarpus gadiem atklāja diagnozi, protams, meklēja internetā blogus, klausījās podkāstus par un ap cilvēkiem, kas izgājuši cauri tam, kas viņai bijis vēl priekšā. Un tas ļoti palīdzējis.

Stāsts kā terapija

Jāpiebilst, ka filmā būs lasāmi vairāki stāsti, jo sajūtu un pieredzes fiksēšana nav sākusies vien pirms jau minētā gada, kad dzima ideja par filmu. Paulas slimības ceļš ticis dokumentēts jau no paša sākuma, sākot ar pakāpenisku atvadīšanos no matiem, kur jaunā sieviete izdzīvo dažādus griezumus. Kopā ar operatoru Rolandu Briedi dokumentēts arī laiks, kad Paulai bija jāpieredz arī intensīvais ārstēšanās periods ar staru terapiju un ķīmijterapiju. Toreiz vēl nav bijusi skaidrība, ko ar šo materiālu darīt, bet iekšējā sajūta teikusi – ir jāturpina. Filmā, protams, ir arī režisora Andreja Verhoustinska uzņemtās ainas un papildus tam filmas autori apmācījuši Paulu, kā rīkoties ar "go pro" kameru, un ar to tad viņa braukusi uz Nepālu, uz Alpiem un filmējusi atsevišķas epizodes arī šeit pat Latvijā.
Tā acīmredzot bija mana pašterapija, jo man tas bija ļoti svarīgi," tā Paula pamato, kāpēc vajadzēja dokumentēt un publiskot stāstu, ko daudzi izvēlas paturēt vien sev.
Viņai bijis svarīgi saprast, ko šajā situācijā, kad ārstu konsīlijs ir nozīmējis dažādas manipulācijas un rekomendācijas, kam viņa arī sekojusi, var darīt pati, lai mēģinātu sev palīdzēt.

"Un tad man uznāca tas impulss kaut ko ar tiem matiem darīt. Tik smieklīgi, tik sievišķīgi! Es zināju, ka mati no ķīmijterapijas izkritīs," saka Paula, un tie izkrīt lielākā daļā gadījumu. "Toreiz man nebija doma, ka tā būs izstāde. Pilnīgi nemaz, bet bija sajūta, ka to gribas piefiksēt un laiks rādīs, kā tas tiks izmantots. Taču šajā radošajā projektā man process bija daudz svarīgāks nekā rezultāts. Tas bija ļoti terapeitisks process. Kaut kādā ziņā atbrīvojoties no matiem, pamazām es izdzīvoju tos dažādos bērnības griezumus." Kopumā tie bijuši četri – sākusi ar gariem matiem, tad atgriezusies savā bērnības "karē", pēc tam bērnības "podiņā", tad bijusi "zēngalviņa", kas arī piedzīvota vēl mazai esot un tad visbeidzot matu nodzīšana līdz 9 milimetriem kā tāda simboliska sagatavošanās tam, ka arī tie atlikušie milimetri neizbēgami izkritīs.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Pēc tam jau nākusi apjausma, ka iesāktais ir jāturpina un savākts ir apjomīgs materiāls, kas ir stāsta vērts. Paplašinot projekta radošo komandu, tapa izstāde "Paštrokšņi" par slimības pieredzes stāstu. "No šīs sākotnējās "bez konkrēta nodoma" aktivitātes mēs beigās izveidojām izstādi ar daudz plašāku vēstījumu, kas pāraug mana personīgā stāsta robežas.
Lai arī es biju šīs izstādes galvenā varone, izstāde nebija par mani. Tas bija daudz plašāks vēstījums, kas kaut kādā ziņā attiecas uz mums katru – vai spējam "sadzirdēt" paši sevi, savu iekšējo balsi, ko izstādē esam nodēvējuši par "paštroksni".
Par izstādi viņa tagad ir ļoti lepna. "Es domāju, mēs izdarījām lielu un svētīgu darbu un caur šo projektu iedrošinājām daudzus cilvēkus primāri jau pašiem sev atzīt šīs nevienkāršās, sāpīgās pieredzes," vēl piebilst Paula. Viņai bijis svarīgi destigmatizēt sarunas par vēzi. Ik pa laikam viņa saņemot ziņu no sievietēm, kas iet līdzīgu ceļu, un viņām ir palīdzējis stāsts, ar ko dalījusies Paula. "Jo redzi, es visu laiku apšaubu, vai vajadzēja? Arī par šo filmu. Vai vajag tā dalīties, tik ļoti atkailināties?

Bet katra šāda ziņa, ko es saņemu vai no pazīstama, vai sveša cilvēka, mani iedrošina, vieš ticību, ka tas ir tā vērts. Ka šādi mēs viens otram sniedzam atbalstu."
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Kailums, kas nodod

Klausoties, kā Paula stāsta par matiem, nevar nedomāt par to, kāpēc tie mūsdienu kultūrā aizvien tik svarīgi? Kāpēc tik grūti ir paskatīties uz vēža slimnieku, kurš zaudējis matus?

"Mati nav tikai mati. Tajos ir tik daudz nozīmes iekodētas," saka Paula. "Mums, sievietēm, tā, pirmkārt, ir rota un skaistuma simbols. Ir taču arī labo un slikto "matu dienas". Mati ir daļa no mūsu tēla, no mūsu identitātes, no mūsu būtības. Iedomājies, cilvēkam atliek nomainīt matu krāsu un griezumu, kad, šķiet, viņš nomaina vizuālo identitāti, un viņu uz ielas nevar atpazīt. Matiem esam piešķīruši arī simboliskas nozīmes, piemēram, ir kultūras, kur mati tiek aizsegti vai noskūti.
Tātad matos mēs esam iekodējuši kaut kādu nozīmi. Ko nozīmē, ka tu slēp matus un ko tieši otrādi, ka tu tos atklāj?
Dažādās kultūrās, dažādos kontekstos mati runā paši par sevi," tā Paula.

Viņasprāt, matos ir visa šī sociāli konstruētā simbolika, ko mēs jau nolasām gandrīz neapzināti. "Un vēl, kas ir īpaši sāpīgi tādiem cilvēkiem kā man, kas ir izgājuši cauri ķīmijterapijai, ir, šis pilnīgais bezmatu stāvoklis," piebilst Paula. Ķīmijterapijas posmā bijušas dienas, kad jutusies arī lieliski. Vasara, viņa ir pie jūras, varbūt pat dzer vīnu un jūtas labi, taču tas izskats! "Tas, ka man nav neviena mata nekur, mani nodod. Man nav nekādu iespēju paslēpties. Tas tēls, absolūtais kailums kā tāds rēgs visu laiku mani pavada un principā jau iet pa priekšu." Tas atgādinājis, ka nav ļauts justies labi, pat, ja pati tā nav jutusies.

Ceļš pie sevis

Paula tagad priecājas, ka filmas tapšanas procesā iemācījusies strādāt ar "go pro" kameru. Taču viņas lielākā mācība ir tā, ka viss šis ceļš būtiski ir mainījis pašu.
"Šis gads ir lielais pārmaiņu gads. Pārmaiņas primāri ir dziļi iekšējas – manas attiecības pašai ar sevi, veids, kā es domāju par dzīvi, pasauli, par sevi tajā.
Tagad ar laika distanci var atzīt, ka slimības pieredze mani ir transformējusi, lai cik klišejiski arī tas skan. Es dzīvoju daudz lielākā pateicībā, novērtējot visu labo, kas man ir dots. Esmu pieņēmusi un iemīlējusi sevi, kas nebūt nav pašsaprotami.

Šīs iekšējās pārmaiņas ir novedušas līdz pārmaiņām arī ārējā pasaulē. Tas skar ne tikai mani pašu, bet arī to, kas ir ap mani – attiecības, līdzcilvēkus, notikumus, projektus. Dzīve cauri šai nevienkāršajai pieredzei ir mani aizvedusi tur, kur es ilgstoši esmu gribējusi būt – mīlestībā un priekpilnā būšanā," tā Paula ilustrē savu pēdējo lielo ceļojumu.

Šobrīd viņa turpina ārstēties. Tablete dienā un regulāras pārbaudes, taču smagais terapijas posms ir noslēdzies. Tagad atliek ļoti sekot līdzi veselības stāvoklim.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Es regulāri pa Stradiņiem staigāju. Negribu teikt, ka jūtos tur kā mājās, bet kā savējā gan," viņa smaida.
Tagad ar laika distanci var atzīt, ka slimības pieredze mani ir transformējusi, lai cik
"Skaidrs, ka pakausī kaut kāds satraukums vienmēr būs," Paula vēl piebilst. Un, viņasprāt, tā jau ir instinktīva nolemtība – vajadzība izdzīvot. Taču vienlaikus viņa nedomā par recidīva risku, kas varētu būt iespējami. Izdara, kas jāizdara un aizmirst. "Man ir daudz, par ko citu domāt!" viņa smejas tik sirsnīgi, ka nav iespējams nenoticēt, ka šis Paulai tiešām ir bijis viens skaists gads.