Es esmu skaista
Kļūsti skaista, seksīga, pārliecināta un kārtīga! Cik gan grūti tas varētu būt?
Podkāsta autore ir sieviete, lai gan ne vienmēr tā ir jutusies. Dažus mēnešus pirms savas 40. dzimšanas dienas viņa arvien biežāk internetā sāk pamanīt sievietēm paredzētu saturu un tas uzrunā. Ja nu viņa vēl var pagūt kļūt par īstu un labu sievieti? Ir taču tik daudz kursu, kouču, influenceru un dzīves skolotāju, kas sievietēm var palīdzēt!
Podkāsta autore ir sieviete, lai gan ne vienmēr tā ir jutusies. Dažus mēnešus pirms savas 40. dzimšanas dienas viņa arvien biežāk internetā sāk pamanīt sievietēm paredzētu saturu un tas uzrunā. Ja nu viņa vēl var pagūt kļūt par īstu un labu sievieti? Ir taču tik daudz kursu, kouču, influenceru un dzīves skolotāju, kas sievietēm var palīdzēt!
Podkāsta autore ir Marta Herca. Redaktore ir Justīne Savitska, skaņu un montāžas režisors – Ivo Tauriņš, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa. Dokumentālais stāsts radīts Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs", tā producents ir Filips Lastovskis.
Eksperimenta sākumā nešķirojot sekoju populārākajiem influenceriem sociālajā medijā Instagram, un vairākas stundas dienā skatos saturu, kas paredzēts tieši sievietēm. Lielākoties tās ir tiešraides par vingrošanu, meditāciju, atticībām, skaistumkopšanu vai mājas kārtošanu, bet gadās arī ezotēriskākas sesijas, piemēram, par svārstu un kristālu izmantošanu ikdienas lēmumu pieņemšanā.
Viss kļūst arvien dīvaināk: ir jāiedomājas, ka tev ir aste un jāsaredz sava kakla un dzemdes kakla līdzība.
Viss kļūst arvien dīvaināk: ir jāiedomājas, ka tev ir aste un jāsaredz sava kakla un dzemdes kakla līdzība.
1. epizode "Ar ko lai sāk?"
[Fonā televīzijas raidījums]
Marta: Parādi!
Linda: Skaties, es atslābšu, tu redzēsi, ka man ļoti vajag plakstiņus labot.
Ēriks: Aizver acis.
Kaspars: Ļoti labi sēž.
Ēriks: Nu, vēl ir, kur šļukt.
Marta: Svētdienu vakaros pie mums atnāk draugi, un mēs kopā skatāmies ''Panorāmu''.
Linda: Marta ļoti labi izskatās. Tu, lūdzu, netievē vairāk, es negribētu, lai tu esi tā kā tāda… nu tā kā tāds kārklu zars.
Marta: Beidzot esmu tur, kur ar mani viss ir kārtībā. Es jūtos labi, es izskatos labi, man ir labi draugi, sociāli bagātīga dzīve, foršs darbs, mīlestība, divi jauki bērni. Nu, ir, protams, šis tas, kas būtu jāuzlabo, bet ne tā, ka ļoti. Taču ir viena lieta - man tuvojas 40. Stresu rada pat tas, ka ir jāizrunā šis cipars. Četrdesmit!!! Man jāsāk smieties, it kā tas neattiektos uz mani, it kā tas būtu joks.
[Fonā griež papīru ar šķērēm]
Marta: Reku tieši mocītis. Bet tev ir mocītis?
Annija: Mhm.
Marta: Nē, nu ir lietas, ko tu vari atļauties tad, kad tev ir 20, bet ..
Marta: Te es saminstinos.
Marta: .. bet tad, kad tev ir daudz vairāk, tu nevari to atļauties, tas izskatās pēc pusmūža krīzes.
Marta: Jaunzēlandiešu grupai ''Flight of the Conchords'' ir tāda dziesma..
[Marta dzied] Looking 'round the room, I can tell that you are the most beautiful girl in the room.
Es paskatos un es varu uzreiz pateikt, ka tu esi visskaistākā meitene visā plašajā istabā.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Es nekad neesmu bijusi visskaistākā meitene istabā. Pusaudžu gados attīstījos pārāk lēni, biju kokaina, bikla, mani apsmēja par to, kā es izskatos, kā es eju. Es kaut kā iemācījos atdalīt sevi no ķermeņa, jo ļoti ātri sapratu, ka skaistums un seja nav mans kapitāls.
Instagram video: Cena augs atkal rītdien vēl vairāk, tāpēc mīļās dievietes, es zinu, ka tās, kuras grib atklāt dievieti sevī, uzlabot sevi no visām pusēm, grib kļūt arvien vispusīgākas gan par finansēm, gan par skaistumu, gan par enerģiju un tā tālāk, es zinu, ka tās īstās dievietes pievienosies.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Bet tagad domāju – ja nu es gadījumā gribu pamēģināt kaut ko sevī uzlabot, nu, piemēram, kļūt seksīgāka, – tad varbūt šis ir pēdējais brīdis!
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 1. sērija "Ar ko lai sāk?"
Instagrama tiešraide: Čau, čau visiem, čau! Kamēr pievienojas cilvēki, sveiciens visiem, kas pievienojas.
Marta: Ar ko vispār sākt?
Instagrama tiešraide: Kas mani dzird, uzrakstam, ka dzird mani. Ka mani var redzēt, ka mani var dzirdēt.
Marta: Informācijas ir tik daudz!
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Instagrama tiešraide: Pēdējā reize, augšā, paliekam lejā, augšā lejā, augšā lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, turam, fū, elpojam, stingru vēderu, pleciņi lejā, muguras taisnas, trīs, divi, viens, stop, nākam augšā un kardio pēc izvēles, aiziet, fū.
Instagrama tiešraide: Hm, ka mani var dzirdēt, ka mani var redzēt. Hei, kāds saka hei, dzird, ok, skaidrs. redz arī, nu forši. viss labi, ok.
Marta: To es pamanīju uzreiz, ka sākumā viņas spēlē paslēpes – ku kū, es te, kur tu? Hallo! Atsaucieties! Tas palīdz algoritmiem saprast, ka šī ir svarīga saruna.
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Instagrama tiešraide: Kā es to esmu nosaukusi - lielā kārtošana jeb organizēšana, kas nozīmē, ka mēs mērķtiecīgi veltam laiku, veltam pūles, lai apsēstos un tiktu galā ar to, kas mums pieder, lai mēs tiktu galā ar to savu skapi, lai mēs tiktu galā ar savu virtuvi, ar saviem plauktiņiem. Tas prasa diezgan daudz spēka, tas prasa daudz apzinātas uzmanības.
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Instagrama tiešraide: Līdz ar to tāpat tās negatīvas domas - mēs, līdzko viņas ir, škic prom, mēs viņām sakām. Tā ir tāda viena no metodēm, ko cilvēki ikdienā ir izmantojuši. Bet, līdzko mēs pieslēdzam savu domāšanu, domājam, kas notiek mūsu ikdienā, ir šī apzinātība, jo arī smadzenes daudz labāk strādā mūsu labā.
Marta: Sākumā es vienkārši skatos visu, kas parādās manā uzmanības lokā.
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Instagrama tiešraide: Bet šodien mums ārkārtīgi būtiska tēma tieši arī detox kontekstā, tādēļ ka, mums attīroties, ir jādzer ūdens, un ūdens mums ir jādzer daudz. Jautājums - kādu ūdeni mēs dzeram, galu galā, cik daudz mums viņš ir jādzer, kā ir jādzer, ūdens, tas ir patiesībā tik ārkārtīgi plaša tēma. Es esmu pārliecināta, ka mans šīs dienas sarunubiedrs ūdens someljē ir kompetentākais šajā jomā ne tikai pie mums. Es domāju, mēs šeit runājam par daudz plašāku kontekstu. Labvakar meitenes, labvakar!
Youtube tiešraide: Beidzot, beidzot ir pienākusi tā diena, kad tiekamies Sieviešu festivālā. Šīs dienas virsmērķis - mēs to varam nodēvēt par mieru un veselību, kā jau es teicu, īpaši uzmanība jāpievērš savai iekšējai sajūtai, savai labsajūtai, saviem resursiem, un tieši tā, mēs šo dienu esam veidojuši jums, lai īpaši jūs varat parūpēties par sevi. Jā, būs arī dažādas tehnikas, būs dažādas praktiskas nodarbošanās, kādā veidā mēs sev varam palīdzēt.
Instagrama tiešraide: Tava dzīve nekļūs labāka nejauši, tā mainīsies uz labo tikai tad, kad tu mainīsies pati. Meitenes, uzrakstiet šo teikumu! Nauda nāks un dzīve kļūs labāka tikai tad, ja mainīsies tu pati. Tad, kad tu sevi apgreidosi, tad kad tavs maindsets, kā Tonijs Robins, saka 80 procenti pacelsies uz nākošo līmeni, tad tev sāks nākt ienākumi. Jo to vērtību, ko tu iedosi, tik naudas tu arī saņemsi. Ja tu paskatīsies šobrīd to, cik ir tavā kontā, tā ir vērtība, ko tu iedod sabiedrībai un Visumam.
Marta: Ja agrāk sociālo mediju algoritmi uzskatīja, ka esmu sieviete, kuru interesē jaunākie ziņu virsraksti un kulinārijas brīnumi, pamazām manu laika joslu pārpilda ezotērika un kursiņi par sievišķību.
Youtube tiešraide: Seksuālā maģija ir buršanās ar Visumu, ar Dievu, ar jebko.
Youtube tiešraide: Katrai sievietei būtu jāatrod sev vismaz piecas minūtes laika no rīta un vakarā, un, ja mēs pareizi kopjam ādu, tad tās īpatnības problēmās arī nepārvērtīsies.
Instagram tiešraide: Tālāk strādāsim augstāk – no deguna mutes rievas, masāžas kustība arī būs šāda – ar dūrītēm, bet mēs nedrīkstam burzīt pretējā virzienā, mums vajag izdarīt tā, lai novāktu smagumu no sejas centra. Tas nozīmē, ka šeit jūs iekārtojaties un tagad taisat tādu aplīti, un uzreiz ejat tālāk pa vaigu kaulu līdz pat matu augšanas līnijai. Šādi tas izskatās.
Youtube tiešraide: Varbūt tas mērķis ir jauna sarkana mašīna.
Youtube tiešraide: Un šodien es tik ļoti lielā mērā, tur arī samijas ar manu ceļu, ka vienā brīdī es tur redzēju ļoti lielu problēmu tieši tajā seksualitātes jautājumā, tad šobrīd es tur redzu fantastisku resursu tam, kā mēs varam būt, kā mēs varam dzīvot. Un ar to tēmu, vienalga vai runājot, vai jau ar ķermeņa praksēm strādājot, nu burtiski uzziedam.
Marta: Sieviešu lielkursi ir liels pārsteigums. Tas tāpēc, ka tur piedalās gan mediķi, gan terapeiti, gan astrologi, gan buršanās speciālisti.
[Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Instagrama tiešraide: Ja jūs atnākat mājās un jums nav spēka, tad jau kaut kur jūs esat pārkāpušas pašas savas robežas. Tātad ir jāpieskata, kur ir caurums, kur aizplūda. Mūsos šīs radošās seksuālās enerģijas ir pārpārēm visu laiku. Kur es eju pret savu dabu...
Marta: Varbūt tas ir normāli...
Instagram tiešraide: ...kur es eju pret savu sievišķo resursu...
Marta: ...ka nav spēka pēc garas darbadienas?
Instagrama tiešraide: ...un kur es pārkāpju savas robežas.
[Beidzas strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Youtube tiešraide: Šorīt no rīta tāda spriedze, iekšējs stress, tāpat mēs arī šobrīd dzīvojam stresa apstākļos, un es gribēšu no tevis kādu padomiņu par to, kā tikt galā. Jūtos satraukta, lasot ziņas, sekojot līdzi visiem notikumiem Ukrainā, un, protams, ka tas mani iespaido, es cenšos veidot robežas, bet tas mani iespaido, un šī meditācija mūsu sarunas beigās varētu būt lielisks instruments, ko mēs katra varam šodien paņemt līdzi, un patiesībā, cik es saprotu, izmantot jebkad un jebkur.
Marta: Tas kļūst arvien dīvaināk.
[Sāk skanēt elektroniska mūzika, sintezators]
Instagrama tiešraide: Un atrast savu asti, tā katru dienu būs cita.
Youtube tiešraide: Kaklam un rīklei pat vizuāli ir ļoti liela līdzība ar dzemdes kaklu, un tur ir ļoti spēcīgs konteksts, jo mums ir vairāk kaifs, jo mēs esam skaļākas. Un, ja mēs atveram rīkli, ja mēs dziedam, mēs arī pamodinām apakšiņu.
Instagrama tiešraide: No astes arī atkarīga mana šī autentiskā radošā seksuālā izpausme.
Marta: To, ka man ir aste, es neaizmirsīšu nekad.
Instagrama tiešraide: Tu ļaujies tai līnijai, un te var izmēģināt sajūtas, kādas ir sajūtas, ja es velku no kreisās uz labo vai no labās uz kreiso. Vienkārši šī metode palīdz sajust sevi, iemāca vērot, kā jūtas mans ķermenis, kas notiek manā ķermenī.
[Beidzas elektroniska mūzika, sintezators]
Instagrama tiešraide: Ja agrāk man bija visas tās kaķveidīgās, tad man bija tās pūkainās lapsveidīgās, tad es biju ļoti pārsteigta un priecīga, ka vienā brīdī man ir arī tā ļipa. Es sēžu ar to ļipu, nu priecīga, nu.
Marta: Nē, man šeit ir jāapstājas. Man ir vajadzīgs padoms.
[Skan elektroniska mūzika, sintezators]
Jautāju draugiem, paziņām, studentiem, lai viņi man iesaka influencerus un kursus un pasākumus, kas man varētu palīdzēt. Ieteikumu ir daudz – naudas kouči, garderobes revidentes, stilistes, māju kārtotājas, biznesa un radošuma un pašpārliecinātības veicinātājas, iekšējo ziedu un dieviešu atvērējas. To ir tik daudz, man taču nepietiks laika! Vajadzētu sašaurināt.
Instagrama tiešraide: Un tad uztaisīsim ar mēli savu mīļoto vingrojumu, guļamies zemē. Pievelkam klāt pie sēžas, un pats svarīgākais – iegurni stumjam grīdā. Un aiziet – laiks. Un izbaudām! Kā jums iet ar lietošanu? Es, teiksim, pēc vakuummasāžas lieku to slimming serumu, jums vispār patīk viņš? Nu viņš tā smuki dedzina vēl, turpina to masāžas procesā uzsākto. Un tad vēl es uzbliežu pa virsu anticelulīta krēmu.
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Marta: Turpmākajās nedēļās es vingrošu, taisīšu sejas procedūras, centīšos izrevidēt savu garderobi, krāsošos un mēģināšu saprast, kā es varu celt savu pašapziņu.
Instagrama tiešraide: Stiepjam stiepjam, stiepjam.
Marta: Es skaidri zinu, ka nevēlos katru rītu mērīt savu vidukli vai celties piecos, vai sākt valkāt svārkus 30 dienas no vietas, vai iet uz Uģa Kuģa lēdiju kursiem. Nu, kā lai to pasaka – man kopumā patīk mana dzīve un neko daudz es tajā mainīt nevēlos. Varbūt tas ir pārāk radikāli, ka sieviete tā vispār var runāt.
Jo vairāk klausos šo saturu, jo mazāk pārliecības rodas par sevi. Man likās, ka savīst tikai mans kakls, bet tagad es uzzinu, ka nevar palaist pašplūsmā krūtis un elkoņus. Visas šīs koptās sievietes velta stundas savas sejas aprūpei, bet man ir viens krēms! Ik pa laikam dzeru D vitamīnu un zivju eļļu, bet ir tik daudz dažādu tēju un vitamīnu kompleksu, ko sievietes dzer un izbaro visai ģimenei. Vai es vispār esmu tiesīga teikt, ka rūpējos par savu veselību?
Instagrama tiešraide: Vairākas reizes dienā tas ko es daru, kad man ir visa par daudz un es vairs nespēju, es elpoju – es elpoju uz 4 iekšā un uz 8 izelpoju. [elpo, skan meditatīva mūzika, sitāra] Tieši tik vienkārši, vairākas reizes. Un ko tas dara? Tas aktivizē tavu dzīves enerģiju, tas dod resursus, tas nomierina tavu nervu sistēmu, attiecīgi tu esi labākā resursu stāvokli, lai tiktu galā ar jebkurām problēmām. Pamēģini!
Marta: Lai galīgi neuzvilktos jau pirmajā sērijā, es tagad aiziešu pameditēt, jūs sāciet klausīties nākamo!
[Lēna ieelpa un izelpa, skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Parādi!
Linda: Skaties, es atslābšu, tu redzēsi, ka man ļoti vajag plakstiņus labot.
Ēriks: Aizver acis.
Kaspars: Ļoti labi sēž.
Ēriks: Nu, vēl ir, kur šļukt.
Marta: Svētdienu vakaros pie mums atnāk draugi, un mēs kopā skatāmies ''Panorāmu''.
Linda: Marta ļoti labi izskatās. Tu, lūdzu, netievē vairāk, es negribētu, lai tu esi tā kā tāda… nu tā kā tāds kārklu zars.
Marta: Beidzot esmu tur, kur ar mani viss ir kārtībā. Es jūtos labi, es izskatos labi, man ir labi draugi, sociāli bagātīga dzīve, foršs darbs, mīlestība, divi jauki bērni. Nu, ir, protams, šis tas, kas būtu jāuzlabo, bet ne tā, ka ļoti. Taču ir viena lieta - man tuvojas 40. Stresu rada pat tas, ka ir jāizrunā šis cipars. Četrdesmit!!! Man jāsāk smieties, it kā tas neattiektos uz mani, it kā tas būtu joks.
[Fonā griež papīru ar šķērēm]
Marta: Reku tieši mocītis. Bet tev ir mocītis?
Annija: Mhm.
Marta: Nē, nu ir lietas, ko tu vari atļauties tad, kad tev ir 20, bet ..
Marta: Te es saminstinos.
Marta: .. bet tad, kad tev ir daudz vairāk, tu nevari to atļauties, tas izskatās pēc pusmūža krīzes.
Marta: Jaunzēlandiešu grupai ''Flight of the Conchords'' ir tāda dziesma..
[Marta dzied] Looking 'round the room, I can tell that you are the most beautiful girl in the room.
Es paskatos un es varu uzreiz pateikt, ka tu esi visskaistākā meitene visā plašajā istabā.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Es nekad neesmu bijusi visskaistākā meitene istabā. Pusaudžu gados attīstījos pārāk lēni, biju kokaina, bikla, mani apsmēja par to, kā es izskatos, kā es eju. Es kaut kā iemācījos atdalīt sevi no ķermeņa, jo ļoti ātri sapratu, ka skaistums un seja nav mans kapitāls.
Instagram video: Cena augs atkal rītdien vēl vairāk, tāpēc mīļās dievietes, es zinu, ka tās, kuras grib atklāt dievieti sevī, uzlabot sevi no visām pusēm, grib kļūt arvien vispusīgākas gan par finansēm, gan par skaistumu, gan par enerģiju un tā tālāk, es zinu, ka tās īstās dievietes pievienosies.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Bet tagad domāju – ja nu es gadījumā gribu pamēģināt kaut ko sevī uzlabot, nu, piemēram, kļūt seksīgāka, – tad varbūt šis ir pēdējais brīdis!
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 1. sērija "Ar ko lai sāk?"
Instagrama tiešraide: Čau, čau visiem, čau! Kamēr pievienojas cilvēki, sveiciens visiem, kas pievienojas.
Marta: Ar ko vispār sākt?
Instagrama tiešraide: Kas mani dzird, uzrakstam, ka dzird mani. Ka mani var redzēt, ka mani var dzirdēt.
Marta: Informācijas ir tik daudz!
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Instagrama tiešraide: Pēdējā reize, augšā, paliekam lejā, augšā lejā, augšā lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, turam, fū, elpojam, stingru vēderu, pleciņi lejā, muguras taisnas, trīs, divi, viens, stop, nākam augšā un kardio pēc izvēles, aiziet, fū.
Instagrama tiešraide: Hm, ka mani var dzirdēt, ka mani var redzēt. Hei, kāds saka hei, dzird, ok, skaidrs. redz arī, nu forši. viss labi, ok.
Marta: To es pamanīju uzreiz, ka sākumā viņas spēlē paslēpes – ku kū, es te, kur tu? Hallo! Atsaucieties! Tas palīdz algoritmiem saprast, ka šī ir svarīga saruna.
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Instagrama tiešraide: Kā es to esmu nosaukusi - lielā kārtošana jeb organizēšana, kas nozīmē, ka mēs mērķtiecīgi veltam laiku, veltam pūles, lai apsēstos un tiktu galā ar to, kas mums pieder, lai mēs tiktu galā ar to savu skapi, lai mēs tiktu galā ar savu virtuvi, ar saviem plauktiņiem. Tas prasa diezgan daudz spēka, tas prasa daudz apzinātas uzmanības.
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Instagrama tiešraide: Līdz ar to tāpat tās negatīvas domas - mēs, līdzko viņas ir, škic prom, mēs viņām sakām. Tā ir tāda viena no metodēm, ko cilvēki ikdienā ir izmantojuši. Bet, līdzko mēs pieslēdzam savu domāšanu, domājam, kas notiek mūsu ikdienā, ir šī apzinātība, jo arī smadzenes daudz labāk strādā mūsu labā.
Marta: Sākumā es vienkārši skatos visu, kas parādās manā uzmanības lokā.
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Instagrama tiešraide: Bet šodien mums ārkārtīgi būtiska tēma tieši arī detox kontekstā, tādēļ ka, mums attīroties, ir jādzer ūdens, un ūdens mums ir jādzer daudz. Jautājums - kādu ūdeni mēs dzeram, galu galā, cik daudz mums viņš ir jādzer, kā ir jādzer, ūdens, tas ir patiesībā tik ārkārtīgi plaša tēma. Es esmu pārliecināta, ka mans šīs dienas sarunubiedrs ūdens someljē ir kompetentākais šajā jomā ne tikai pie mums. Es domāju, mēs šeit runājam par daudz plašāku kontekstu. Labvakar meitenes, labvakar!
Youtube tiešraide: Beidzot, beidzot ir pienākusi tā diena, kad tiekamies Sieviešu festivālā. Šīs dienas virsmērķis - mēs to varam nodēvēt par mieru un veselību, kā jau es teicu, īpaši uzmanība jāpievērš savai iekšējai sajūtai, savai labsajūtai, saviem resursiem, un tieši tā, mēs šo dienu esam veidojuši jums, lai īpaši jūs varat parūpēties par sevi. Jā, būs arī dažādas tehnikas, būs dažādas praktiskas nodarbošanās, kādā veidā mēs sev varam palīdzēt.
Instagrama tiešraide: Tava dzīve nekļūs labāka nejauši, tā mainīsies uz labo tikai tad, kad tu mainīsies pati. Meitenes, uzrakstiet šo teikumu! Nauda nāks un dzīve kļūs labāka tikai tad, ja mainīsies tu pati. Tad, kad tu sevi apgreidosi, tad kad tavs maindsets, kā Tonijs Robins, saka 80 procenti pacelsies uz nākošo līmeni, tad tev sāks nākt ienākumi. Jo to vērtību, ko tu iedosi, tik naudas tu arī saņemsi. Ja tu paskatīsies šobrīd to, cik ir tavā kontā, tā ir vērtība, ko tu iedod sabiedrībai un Visumam.
Marta: Ja agrāk sociālo mediju algoritmi uzskatīja, ka esmu sieviete, kuru interesē jaunākie ziņu virsraksti un kulinārijas brīnumi, pamazām manu laika joslu pārpilda ezotērika un kursiņi par sievišķību.
Youtube tiešraide: Seksuālā maģija ir buršanās ar Visumu, ar Dievu, ar jebko.
Youtube tiešraide: Katrai sievietei būtu jāatrod sev vismaz piecas minūtes laika no rīta un vakarā, un, ja mēs pareizi kopjam ādu, tad tās īpatnības problēmās arī nepārvērtīsies.
Instagram tiešraide: Tālāk strādāsim augstāk – no deguna mutes rievas, masāžas kustība arī būs šāda – ar dūrītēm, bet mēs nedrīkstam burzīt pretējā virzienā, mums vajag izdarīt tā, lai novāktu smagumu no sejas centra. Tas nozīmē, ka šeit jūs iekārtojaties un tagad taisat tādu aplīti, un uzreiz ejat tālāk pa vaigu kaulu līdz pat matu augšanas līnijai. Šādi tas izskatās.
Youtube tiešraide: Varbūt tas mērķis ir jauna sarkana mašīna.
Youtube tiešraide: Un šodien es tik ļoti lielā mērā, tur arī samijas ar manu ceļu, ka vienā brīdī es tur redzēju ļoti lielu problēmu tieši tajā seksualitātes jautājumā, tad šobrīd es tur redzu fantastisku resursu tam, kā mēs varam būt, kā mēs varam dzīvot. Un ar to tēmu, vienalga vai runājot, vai jau ar ķermeņa praksēm strādājot, nu burtiski uzziedam.
Marta: Sieviešu lielkursi ir liels pārsteigums. Tas tāpēc, ka tur piedalās gan mediķi, gan terapeiti, gan astrologi, gan buršanās speciālisti.
[Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Instagrama tiešraide: Ja jūs atnākat mājās un jums nav spēka, tad jau kaut kur jūs esat pārkāpušas pašas savas robežas. Tātad ir jāpieskata, kur ir caurums, kur aizplūda. Mūsos šīs radošās seksuālās enerģijas ir pārpārēm visu laiku. Kur es eju pret savu dabu...
Marta: Varbūt tas ir normāli...
Instagram tiešraide: ...kur es eju pret savu sievišķo resursu...
Marta: ...ka nav spēka pēc garas darbadienas?
Instagrama tiešraide: ...un kur es pārkāpju savas robežas.
[Beidzas strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Youtube tiešraide: Šorīt no rīta tāda spriedze, iekšējs stress, tāpat mēs arī šobrīd dzīvojam stresa apstākļos, un es gribēšu no tevis kādu padomiņu par to, kā tikt galā. Jūtos satraukta, lasot ziņas, sekojot līdzi visiem notikumiem Ukrainā, un, protams, ka tas mani iespaido, es cenšos veidot robežas, bet tas mani iespaido, un šī meditācija mūsu sarunas beigās varētu būt lielisks instruments, ko mēs katra varam šodien paņemt līdzi, un patiesībā, cik es saprotu, izmantot jebkad un jebkur.
Marta: Tas kļūst arvien dīvaināk.
[Sāk skanēt elektroniska mūzika, sintezators]
Instagrama tiešraide: Un atrast savu asti, tā katru dienu būs cita.
Youtube tiešraide: Kaklam un rīklei pat vizuāli ir ļoti liela līdzība ar dzemdes kaklu, un tur ir ļoti spēcīgs konteksts, jo mums ir vairāk kaifs, jo mēs esam skaļākas. Un, ja mēs atveram rīkli, ja mēs dziedam, mēs arī pamodinām apakšiņu.
Instagrama tiešraide: No astes arī atkarīga mana šī autentiskā radošā seksuālā izpausme.
Marta: To, ka man ir aste, es neaizmirsīšu nekad.
Instagrama tiešraide: Tu ļaujies tai līnijai, un te var izmēģināt sajūtas, kādas ir sajūtas, ja es velku no kreisās uz labo vai no labās uz kreiso. Vienkārši šī metode palīdz sajust sevi, iemāca vērot, kā jūtas mans ķermenis, kas notiek manā ķermenī.
[Beidzas elektroniska mūzika, sintezators]
Instagrama tiešraide: Ja agrāk man bija visas tās kaķveidīgās, tad man bija tās pūkainās lapsveidīgās, tad es biju ļoti pārsteigta un priecīga, ka vienā brīdī man ir arī tā ļipa. Es sēžu ar to ļipu, nu priecīga, nu.
Marta: Nē, man šeit ir jāapstājas. Man ir vajadzīgs padoms.
[Skan elektroniska mūzika, sintezators]
Jautāju draugiem, paziņām, studentiem, lai viņi man iesaka influencerus un kursus un pasākumus, kas man varētu palīdzēt. Ieteikumu ir daudz – naudas kouči, garderobes revidentes, stilistes, māju kārtotājas, biznesa un radošuma un pašpārliecinātības veicinātājas, iekšējo ziedu un dieviešu atvērējas. To ir tik daudz, man taču nepietiks laika! Vajadzētu sašaurināt.
Instagrama tiešraide: Un tad uztaisīsim ar mēli savu mīļoto vingrojumu, guļamies zemē. Pievelkam klāt pie sēžas, un pats svarīgākais – iegurni stumjam grīdā. Un aiziet – laiks. Un izbaudām! Kā jums iet ar lietošanu? Es, teiksim, pēc vakuummasāžas lieku to slimming serumu, jums vispār patīk viņš? Nu viņš tā smuki dedzina vēl, turpina to masāžas procesā uzsākto. Un tad vēl es uzbliežu pa virsu anticelulīta krēmu.
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Marta: Turpmākajās nedēļās es vingrošu, taisīšu sejas procedūras, centīšos izrevidēt savu garderobi, krāsošos un mēģināšu saprast, kā es varu celt savu pašapziņu.
Instagrama tiešraide: Stiepjam stiepjam, stiepjam.
Marta: Es skaidri zinu, ka nevēlos katru rītu mērīt savu vidukli vai celties piecos, vai sākt valkāt svārkus 30 dienas no vietas, vai iet uz Uģa Kuģa lēdiju kursiem. Nu, kā lai to pasaka – man kopumā patīk mana dzīve un neko daudz es tajā mainīt nevēlos. Varbūt tas ir pārāk radikāli, ka sieviete tā vispār var runāt.
Jo vairāk klausos šo saturu, jo mazāk pārliecības rodas par sevi. Man likās, ka savīst tikai mans kakls, bet tagad es uzzinu, ka nevar palaist pašplūsmā krūtis un elkoņus. Visas šīs koptās sievietes velta stundas savas sejas aprūpei, bet man ir viens krēms! Ik pa laikam dzeru D vitamīnu un zivju eļļu, bet ir tik daudz dažādu tēju un vitamīnu kompleksu, ko sievietes dzer un izbaro visai ģimenei. Vai es vispār esmu tiesīga teikt, ka rūpējos par savu veselību?
Instagrama tiešraide: Vairākas reizes dienā tas ko es daru, kad man ir visa par daudz un es vairs nespēju, es elpoju – es elpoju uz 4 iekšā un uz 8 izelpoju. [elpo, skan meditatīva mūzika, sitāra] Tieši tik vienkārši, vairākas reizes. Un ko tas dara? Tas aktivizē tavu dzīves enerģiju, tas dod resursus, tas nomierina tavu nervu sistēmu, attiecīgi tu esi labākā resursu stāvokli, lai tiktu galā ar jebkurām problēmām. Pamēģini!
Marta: Lai galīgi neuzvilktos jau pirmajā sērijā, es tagad aiziešu pameditēt, jūs sāciet klausīties nākamo!
[Lēna ieelpa un izelpa, skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Lielais informācijas apjoms radījis trauksmi, tādēļ nolemju savas intereses sašaurināt.
Paklausot apkārtējo ieteikumiem, nonāku pie influenceriem, kuri nepārkāpj manas saprāta robežas. Ļaujos šādai idejai: lai cik labās domās es par sevi būtu, ir jomas, kur uzlabojami nepieciešami.
Nospraužu mērķi vairāk nodarboties ar sportu, izrevidēt savu drēbju skapi, iemācīties krāsoties un sarīkot sev fotosesiju. Bet vispirms – visas savas idejas vizualizēju vēlmju kartē.
Paklausot apkārtējo ieteikumiem, nonāku pie influenceriem, kuri nepārkāpj manas saprāta robežas. Ļaujos šādai idejai: lai cik labās domās es par sevi būtu, ir jomas, kur uzlabojami nepieciešami.
Nospraužu mērķi vairāk nodarboties ar sportu, izrevidēt savu drēbju skapi, iemācīties krāsoties un sarīkot sev fotosesiju. Bet vispirms – visas savas idejas vizualizēju vēlmju kartē.
2. sērija "Sākšu ar ārišķībām!"
[Fonā griež papīru ar šķērēm]
Katrīna: O, reku tev kāzu kleita.
Marta: Nē, nu, nē.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Tagad katra diena nāk ar jaunām atklāsmēm. Apgūstu jaunu valodu – zinu, kas ir manifestācijas, kas ir afirmācijas – tās ir visumā, kosmosā vai kur citur nosūtītas vēlēšanās. Bet esiet uzmanīgas! Tās jāizsaka pietiekami uzstājīgi un tādā formā, lai universs to uztvertu nopietni. Piemēram – es esmu skaista, es esmu skaista. ES ESMU SKAISTA. Savibrēties, sarezonēties – tas ir tad, kad tu esi klātesoša kādā noteiktā situācijā un pilnībā to izbaudi. Bet jau tagad zinu, ka svarīgākais, pirms tu vispār sāc savas pārvērtības, ir skaidri zināt, ko tu vēlies, tāpēc ir jāizveido vision board jeb vēlmju karte.
Marta: Ja gadījumā jūs gribat burtiņus zīmēt, tad šeit man ir jāuzraksta tādiem lieliem burtiem, ko es vēlos. Un tie visdrīzāk būs izgriezti burti. Ja jūs redzat jau, nu tieši tādus vārdus.
Marta: Katrīna un Annija ir manas studentes, viņas griež un līmē vēlmju karti. Tas ir tā – mēs šķirstām dažādus žurnālus, izgriežam lietas, līmējam uz papīra, veidojam tādu kā kolāžu. Es dodu norādes. Viņas domā, ka man vajag moci.
Annija: Es varētu iedomāties, kā tu brauc ar moci.
Katrīna: Es arī, ar ādas jaku un saulesbrillēm.
Marta: Jā, es arī, tad es atbraucu un novelku ķiveri, un tad es tā – žik! žik! – uz visām pusēm.
Katrīna: Jā, tieši tā, tieši tā.
Marta: Jā. Man rollerītis pilnībā izpilda šo funkciju, es zinu, ka citi to tā neredz. Bet man pietiek.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Ko es vēlos? Es vēlos apprecēties, sieva man jau ir, tikai nelegāla – mēs Latvijā nevaram salaulāties. Es vēlos nedusmoties uz bērniem, es vēlos labi izskatīties, varbūt smalkākas drēbes, vairāk lasīt grāmatas, doktorgrādu. Bet jāatgriežas pie taustāmām lietām. Varbūt dārgāku pulksteni?
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 2. sērija "Sākšu ar ārišķībām".
Aldis: Jā, sēdieties uz riteņa, paskatīsimies uz augstumu, sākat mīties, paskatīsimies augstumu. Vai iztaisnojas kāja, vai nav par daudz saliekta. Mhm, varētu būt, ka ir ērti, ja?
Marta: Jā, ir ok.
Aldis: Ok, paminieties mazlietiņ ātrāk, lai viņš ieslēdzas. Cikos jūs paēdāt?
Marta: 11.00
Aldis: Minieties, minieties. Vajadzētu visam būt. Mēs tagad skatīsimies pulsu, vadoties pēc jūsu fiziskās sagatavotības, es nekad nemēģinu likt sākumā lielu [slodzi], ja es cilvēku nepazīstu...
Marta: Laika nav daudz, man ir aptuveni divi mēneši. Kamēr taisu bērniem brokastis, es cenšos vingrot mājas apstākļos, cilāju hanteles, pietupstos, bet es nespēju tam nodoties, tāpēc esmu atnākusi uz sporta zāli. Man ir treneris Aldis. Es tēmēju uz svariem, bet Aldis cenšas saprast, ko un cik daudz mana sirds vispār varētu izturēt.
Aldis: Kājas mazlietiņ projām no sevis, – jā, nē, nē, nē, vot šitā te. Mēs varam plecus neraut augšā, bet mums vajag nevis iztaisnot muguru, bet tā kā iekrist, re, šeit mums ir bedre, jā, jā, jā, viss kārtībā, turi, turi, turi; tad, kad paliek grūtāk, tu vari mazlietiņ pie kājām, bet tad tā vēdera prese mazāk būs. Turi, turi, mazliet pamoci sevi.
[Sāk skanēt ritmiska tehno mūzika]
Vēl piecas, četras, trīs, divas, viena, laiks. Ja vajag, aizej padzeries, mēs vēl paņemsim trīs vingrinājumus, ja. Mhm, vēl piecas reizītes ar katru kāju uztaisām, mēģinām turēt rokas vienā līnijā, respektīvi plecu līnijā.
Marta: Aizkrita kāja.
Aldis: Viss kārtībā. Man arī tas pats.
Marta: Uz šito pusi man grūtāk taisīt ir.
Aldis: Tas ir normāli, cilvēkam viena puse vienmēr ir vairāk savilkta nekā otra puse. [Beidz skanēt ritmiska tehno mūzika]
Marta: Tādiem cilvēkiem kā es, ko jūs ieteiktu darīt, cik bieži jānāk ir kustēties.
Aldis: Ja godīgi, cilvēks, kurš neko nav darījis, pa lielam jau ne ar ko neatšķiras no tā, kas dara katru dienu. Vienkārši jāsaprot to, ka tā intensitāte un tie darba svari un pretestības, mums vienkārši ir jāsāk no tā paša mazākā. No otras puses – ja būs tikai divi treniņi, nu tas rezultāts… Nu, ja godīgi, būšu varbūt skarbs, no tiem diviem treniņiem mēs ilgtermiņā to rezultātu nekādu nevaram baigo dabūt. Bet, ja gribat sasniegt kaut kādus procesus, tādus jau arī svaros, nu tad vismaz trīs četri treniņi nedēļā ir vēlami. Bet nevajag tur pa divām stundām tagad strādāt.
Marta: Es rīt varēšu paiet?
Aldis: Protams. Un, ja arī nevarēsiet, tad jebkurā gadījumā ejiet, varbūt uz to slēpošanu, lai ir kaut kas citas, nevis tikai ritenis.
Marta: Es vedu bērnus uz baseinu divreiz nedēļā un peldu arī pati. Mēģinu ieviest grafikā izmaiņas tā, lai varētu atrast vietu vēl dažiem treniņiem. Man neizdodas, treniņš ar Aldi ir mans pirmais un visdrīzāk arī pēdējais. Bet es turpinu peldēt. Man ir mērķis nomest vismaz 10 kilogramus. Es neesmu resna, to es zinu tikpat labi kā to, ka es neesmu skaista pēc kaut kādiem mistiskiem, bet man zināmiem standartiem. Tāpēc tā tievēšana ir koķetēšana, jo es zinu, ka tas būs viegli. Katrā ziņā vieglāk, nekā kļūt skaistai.
Pakāpsimies vienu solīti atpakaļ. Pēc pāris dienu intensīvas instagrama dzīvā ētera skatīšanās... Tas tiešām bija intensīvi, vienu vakaru es aizmiegu klausoties, kā tieva, ar pareizajiem instagrama filtriem uzlabota slavenība stāsta šo.
Instagrama tiešraide: Cilvēki iekrīt šajā manipulatīvajā egregorā. Visas viņu domas un vēlmes griežas ap ideālo ķermeni. Visa uzmanība un laiks tiek veltīts kādai fitnesa vai citai modes tendencei, veidojas jaunas neironu saites, atkarība no kustību laikā izdalītajiem hormoniem. No vēlamajiem apkārtmēra centimetriem, no apkārtējo uzslavām un apbrīna, no paša pārākuma apziņas pārņemtā EGO - redz kāds es malacis, smuks un pareizs.
Marta: Citā vakarā klausījos šo:
Youtube tiešraide: Mūsu ārējais skaistums nav atkarīgs tikai no tā, ko mēs ārēji sev darām, bet kā mēs rūpējamies arī par sevi iekšēji. Kā mēs varam sev palīdzēt, atjaunot iekšējos resursu, kā varam sevi iekšēji, fiziski pabarot, ar kādiem vitamīniem sevi pabarot.
Marta: Vai šo:
Instagrama tiešraide: Caur darbu ar fiziskiem priekšmetiem, caur fizisku kārtošanu, mums patiešām ir iespēja, mums ir iespēja atgūt kontroles sajūtu, jo redzi, kontroles sajūta, tas ir par drošību un drošība ir viena no cilvēka pamatvajadzībām.
Marta: Tātad pēc instagrama izpētes saprotu, ka laimīga sieviete ir skaista, veiksmīga, pašpārliecināta un kārtīga. Ar šo uzstādījumu it kā varētu tikt galā. Jā, es esmu skaista – ne jau, lai būtu televīzijā, noteikti ne uz skatuves, noteikti ne, lai ieietu bārā un tūlīt pat kādu sakoļītu. Bet es esmu skaista! Es esmu?
Marta: Apmēram 8. klasē, kad citām meitenēm parādījās krūtis..
Zēni: Parādi, parādi savu foršo gaitu! Čau princese! O, dēlis nāk.
Marta: Es sāku just nicinājumu no klases zēniem, ka es tā kā nevelku līdzi.
Zēni: Tev forši pupi! Es gribētu ar tevi pārgulēt!
Marta: Tā viņi rakstīja Valentīndienas slepenajā pastā.
Marta: Tad es sāku rakstīt – rokas, īpaši pirksti, kājas, īpaši pēdas un apakšstilbi, apakš-stilbi, pleci, kakls un mati arī man patīk.
Marta: Sarunāju, ka pie manis atnāks influencere Anete Ozoliņa jeb paradimodi. Pirms tam viņa atsūtīja man anketu, kurā jānorāda viss, kas man sevī patīk un nepatīk.
Marta: Tā, zonas, par kurām neesmu pār.. pašpārliecināta un nevēlos izcelt - nu, tā arī jāraksta - vēders, krūtis, dibens, viss, kas paliek pāri – seja. No kā es vislabprātāk tiktu vaļā. Ē, ak Dievs, es atgriežos skolā.
Anete: Nu, jā, tu jau saki, ka tev maz drēbes.
Marta: Jā, man ir maz.
Anete: Tad tu jau māki viņas visas arī kombinēt.
Marta: Man vienkārši ir bikses, un tad es skatos, kas ir tīrs. Šis ir mūsu skapis. Lielākā daļa no tām drēbēm ir..
Anete: O, šitas ir riktīgi forši.
Marta: Es gribu, lai Anete apskatās manu garderobi un iesaka, ko vilkt, ko nevilkt.
Anete: Nē, nu e redzu, es tā kā pilnīgi varu iedomāties, ko tu gribētu – minimālisms, ērts, viegli paņem, uzvelc, nav tur trīsreiz jādomā, kā tur kaut ko izdarīt. Un ka tas ir vienkārši moderni, forši izskatīties, kas ir reizē kā klasiski, bet nav pārāk klasiski, nav nekas varbūt pārāk traks, bet reizē tur varbūt kaut ir kāda odziņa ir. Nu, ka tas nav arī kaut kas pilnīgi tāds.
Marta: Jā, kaut kāda ozdiņa, bet ļoti maziņa.
Anete: Nu, kaut kāds piegriezums interesants.
Marta: Lai nav viss rišās. Tu gribi, lai es uzvelku?
Anete: Nu, uzvelc pāri vismaz, jo to jau var..
Marta: Es velku halātveidīgu kleitu pa virsu biksēm un džemperim, kas man jau ir mugurā.
Marta: Tagad es riktīgi pēc tāda strādnieka izskatos. Es nevaru ar šo iedomāties.
Man praktiski nav nevienas drēbes, ko es būtu nopirkusi pati. Līdz 30 gadu vecumam man krūšturus pirka mamma, bet pēc tam šo pienākumu pārņēma sieva.
Anete: Bet man liekas, ka tas ir labs laiks, lai iztrakotos.
Marta: Es nekad neesmu tā baigi trakojusi. Mani bullijoja skolā, pamatskolā, man liekas, ka tas ir izveidojis manu personību, ka labāk es esmu neredzama, un es noteikti negribu, lai, uz mani skatoties, domātu, ka es esmu tā kā centusies.
Marta: Mēs sēžam virtuvē pie galda, Anete ir izkrāmējusi visus savus pričendāļus. Tagad viņa man māca krāsoties. Nav tā, ka es to neesmu darījusi. Es vienkārši nedomāju, ka man tas būtu jādara katru dienu.
Anete: Tā, par to meikapu. Tu teici to dabīgo, es tev varu parādīt dabīgos meikapus, ko es pati tagad lietoju, un tu teici, ka izlīdzināt toni, šis dorši vien nav tavs precīzais tonis, jo tas ir manējais. [Sāk skanēt mierīga klasiskā mūzika, orķestris] Šitas ir pūderis, šito es kā bronzeri izmantoju, es nopirku tumšāku.
Marta: Es nezinu, kas ir bronza.
Anete: Es tev izstāstīšu, sāksim visu no sākuma. Tāpēc jau es te esmu. Tātad, ja gribas izlīdzināt ādas toni, var izmantot.. Vispār – vēl atkāpsimies. Vai tu zini, kāds tavs ādas tips. Man izskatās vienkārši normāla āda.
Marta: Man arī liekas, ka man ir normāla.
Anete: Ja gribas ilgāk saglabāt jaunavīgo izskatu, tad pēc idejas katru dienu būtu jālietot SPF krēms, jo tā saules radiācija arī caur mākoņiem iziet cauri, pat ja tu sēdi iekšā [telpās], viņa vienkārši paātrina novecošanās ģēlas.
Marta: Labi.
Anete: Nu, tas tā. Ja tu uzliec bronzeri pa perimetru, viņa izskatās mazliet siltāk, viņa izskatās tā kā iesauļojusies.
Marta: Skropsu līnijai otru pusi, ja.
Anete: Jā, jo tev izskatīsies biezākas skropstas.
Marta: Acs gļotāda neizklausās labi.
Anete: Centies trāpīt vairāk zem skropstām, bet starp skropstām. Šitā, arī tikai kaktiņu.
Marta: Tuvāko nedēļu laikā es domāšu par savām skropstām tik daudz un tik bieži kā vēl nekad. Un par ādu. [Beidz skanēt mierīga klasiskā mūzika, orķestris]
Youtube tiešraide: Kādas tad ir visbiežāk sastopamās ādas problēmas sievietēm mūsdienās. Mūsdienās laikam vislielākā problēma būs ikdienas stress [Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris] un līdz ar to nespēja par sevi parūpēties. Sievietes ir skrienošas, viņām daudz rūpju, grib parūpēties par visiem ģimenes locekļiem un bieži vien nostāda sevi pēdējā vietā. Ādas kopšanā tieši vissvarīgākais ir rutīna, tas, ko mēs darām regulāri.
Marta: Man sāk raustīties labās acs plakstiņš katru reizi, kad dzirdu, ka katrai sievietei kaut kas būtu jādara. Es mēģinu saprast, kas mani tik ļoti kaitina. Varbūt tas, kādā balsī ar mani runā sievietēm domātajos forumos, sauc par meitenēm, varbūt tas, ka sieviete ir par visu atbildīga, pat par sava vīrieša spermas kvalitāti, par auglību, par slotām mājās, par veļas pulveriem, par to, kā viņa jūtas un ne tikai – viņa ir atbildīga par to, kā jūtas visa viņas ģimene, viņai labi jāizskatās un ne tikai, labi jāizskatās ir pilnīgi visam un visiem.
[Fonā skan televīzija]
Marta: Redzi, man te uz deguna ir tādas poras, vai ne. Tas nav smuki, tā vismaz citi domā. Es taisīšu sev tādu masku. Varbūt tu arī gribi sev masku?
Jaunākā meita: Nea.
Marta: Izlasīju internetā, ka var no medus un no kanēļa uztaisīt. Paņemšu tavu matu gumiju. Kur mums ir medus?
Jaunākā meita: Marta, man liekas, ka viņš tūlīt kaut kam piezvanīs.
Marta: Tā, paņemsim, es uzsildīšu ūdeni drusku, lai man tas medus nav tik ciets, es vēl satraumēšu savu seju. Tā. Ko tu tur skaties?
Jaunākā meita: Miraculous.
Marta: Tas ir tas pats Ladybug, vai kaut kas cits?
Jaunākā meita: Jā, tas pats.
Marta: Te mums ir maska. Izskatās pēc kakām. Tikai jāuzliek uz sejas, nav tā, ka viņa ļoti labi klājas, viņa ir tāda sausa, krīt gabali lejā. Maigi jāliek, lai nesaskrāpē seju.
Marta: Kopā tās bija 25 minūtes. Tas nav tikai laikietilpīgi, tas ir arī dārgi. Un es tiešām daru minimumu. Krēmiem vien es tērēju aptuveni 20 eiro mēnesī. Bet ja es visu darītu pareizi un regulāri? Ikmēneša vizītes pie kosmetologa, uzlikt skropstas un ietetovēt uzacis un varbūt pavisam drīz jāsāk domāt par botoksa injekcijām. Un cik daudz laika dienā man būtu jāiztērē, ja katru dienu es veiktu vismaz vienu procedūru, [Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris] vienu vingrošanas sesiju, vienu meditāciju, vienu sejas masāžu, ja es lakotu nagus un krāsotos, un fēnotu matus. Kurš to vispār var izdarīt?
Marta: Labi, tagad es slēdzu iekšā to aparātu, tad es viņu turu uz sejas un gaidu, kamēr tur ir kaut kāds signāls. Tur ir tādas speciālas kustības tā kā no sejas vidus uz malu, tu to ādu tā kā bišķi pastiep.
Marta: Es esmu vannasistabā, klausos Virdžīnijas Vulfas grāmatu SAVA ISTABA, skatos spogulī, noziežu seju ar caurspīdīgu gēlu un pār pieri slidinu mūsu jauno grumbu gludināšanas aparātu. Tie ir daudzi mazi elektrošoki tavai ādai. Un es domāju – kur iet mana dzīve?
Automātiskais teksta lasītājs telefonā: "Intellectual freedom depends upon material things. Poetry depends upon intellectual freedom. And women have always been poor, not for two hundred years merely, but from the beginning of time. Women have had less intellectual freedom than the sons of Athenian slaves. Women, then, have not had a dog's chance of writing poetry. That is why I have laid so much stress on money and a room of one's own."
[Tulkojums: "Gara brīvība ir atkarīga no materiālām lietām. Dzeja ir atkarīga no gara brīvības. Un sievietes vienmēr ir bijušas nabadzīgas, ne tikai divsimt gadu, bet jau no laika gala. Sievietēm ir bijis mazāk brīvības nekā Atēnu vergu dēliem. Tātad sievietēm nav bijis ne mazāko izredžu rakstīt dzeju. Tāpēc es esmu likusi tik lielu uzsvaru uz naudu un uz savu istabu." Sava istaba. Atēna, 2002, tulk. Silvija Brice, 125.-126. lpp.]
[Mašīnas salonā]
Tad es saprotu, ka man vairs nav laika nolakot nagus, notīrīju veco caurspīdīgo nagu laku, tad viss, nagi man palika neuzlakoti.
Marta: Kāda jēga no skaistuma, ja tu to nevari parādīt citiem? Tāpēc man jāuztaisa dažas bildes instagramam, un es dodos uz fotosesiju. Varbūt ir pienācis laiks izskaidrot manas ļoti jocīgās attiecības ar ķermeni. Vidusskolā sāku apjaust, ka meitenes man varētu patikt vairāk nekā zēni, un vienlaikus es palēnām pievienojos vietējai kristiešu kopienai. Man šķiet, ka es tādā veidā meklēju glābiņu. Baznīcā mani viss apmierināja – domāsim par debesu, nevis par zemes lietām, nekādu ārišķību, un seksu taupīsim laulībai.
Ralfs: Tev būs jānosēžas tā, tev būs viena kāja jāizvelk cauri tā, tad tu vari vairāk iesēsties, tad tev būs vieta, kur uzlikt rokas, jā, tā. Bet tu neatspiedies, tev nevajag justies ērti, nav tāda doma, ja, panāc bišķi uz priekšu tam krēslam, bet ne tik ļoti, aptuveni tā, jā.
Marta: Fotogrāfs Ralfs teica, lai es uzvelku kaut ko oficiālu – žaketīti, krekliņu, varbūt tev ir kaut kas tāds, kur brīvāki pleci, viņš teica, vai nu uz lencītēm vai kur nav lencīšu. Teicu, ka tādu seksīgu drēbju man nav, bet nu es kaut ko izdomāšu. Neko neatradu. Es izfēnoju matus, iepūtu laku. Uzliku pretnovecošanos tonālo kremu, uzkrāsoju skropstas, nopūderējos.
Ralfs: Tā kā sanāk caur matiem, to kustību, velc cauri matiem, tu vienkārši atkārto to, tu jūti to sajūtu, kā tu glāsti aiz auss, vienkārši paskaties.
Marta: Man jāskatās uz viņu?
Ralfs: Mhm, elpo caur muti. Bet tev nav jāattēlo tas, ko viņa dara.
Marta: Elpo caur muti. Fotosesijas laikā domāju – ja es būtu vīrietis, vai Ralfs man dotu tos pašus uzdevumus? Vīrieši parasti ir varas pozīcijās – rokas paceltas aiz galvas, notiek aktīva darbība – ar rokām agresīvi atglausti mati, viņš ir ar elkoņiem atspiedies pret ceļiem, kājas platas, sakrustotas rokas uz krūtīm, sakrustoti pirksti, skatiens tiešs. Rokas neglāsta seju. Viņi smaida reti.
Ralfs: Tu vari nolikt priekšā rokas, atbalstīties un skaties un mēģini sajust, kā viņa jūtas tajā mirklī.
Ralfs man rāda aktrises Džesikas Časteinas fotogrāfiju un jautā – ko tu redzi. Es saku – iekāri. Viņš prasa – nu, bet kā viņa jūtas, vai tu vari par to padomāt?
Ralfs: Uzgulies virsū bišķi, skaties prom, tur, jā, ļoti skaisti. Mhm. Tu vari mēģināt būt bēdīga.
Marta: Cik daudz fotosesiju, kursiņu vai iedvesmojošu instagrama pārraižu man vajadzētu patērēt, lai es kļūtu par īstu sievieti. Es tagad jūtos daudz sliktāk nekā eksperimenta sākumā. Visas šīs bezgalīgās rūpes man vajadzētu mācēt īstenot ar vieglumu un sievišķīgu šarmu, tikai pavicinot asti, es kļūtu par elegantu biznesa lēdiju. Tas ir tāds b*lšits.
Godīgi sakot, visa tā skaistumkopšana mani garlaiko. Kādu brīdi es jutu prieku no tā, ka es tagad visu ko daru, varu ar to palielīties citiem, saņemt uzslavas un ieteikumus. Es tagad saprotu tos cilvēkus, kas savus noskrietos kilometrus ieliek sociālajos tīklos un ir acīmredzamā ekstāzē par sevi. Es tam pietuvojos, bet ne līdz galam, ne līdz galam. Es vienkārši tam negribu tērēt laiku un naudu. Un kas man vēl ir atlicis?
Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Varbūt laiks patrenēt nevis savus sejas muskuļus, bet galvu? Es tagad palaidīšu šo domu kosmosā, bet jūs klausieties nākamo sēriju.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Es esmu gudra! Es esmu skaista! Es esmu iekārojama. Es esmu dieviete.
Katrīna: O, reku tev kāzu kleita.
Marta: Nē, nu, nē.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Tagad katra diena nāk ar jaunām atklāsmēm. Apgūstu jaunu valodu – zinu, kas ir manifestācijas, kas ir afirmācijas – tās ir visumā, kosmosā vai kur citur nosūtītas vēlēšanās. Bet esiet uzmanīgas! Tās jāizsaka pietiekami uzstājīgi un tādā formā, lai universs to uztvertu nopietni. Piemēram – es esmu skaista, es esmu skaista. ES ESMU SKAISTA. Savibrēties, sarezonēties – tas ir tad, kad tu esi klātesoša kādā noteiktā situācijā un pilnībā to izbaudi. Bet jau tagad zinu, ka svarīgākais, pirms tu vispār sāc savas pārvērtības, ir skaidri zināt, ko tu vēlies, tāpēc ir jāizveido vision board jeb vēlmju karte.
Marta: Ja gadījumā jūs gribat burtiņus zīmēt, tad šeit man ir jāuzraksta tādiem lieliem burtiem, ko es vēlos. Un tie visdrīzāk būs izgriezti burti. Ja jūs redzat jau, nu tieši tādus vārdus.
Marta: Katrīna un Annija ir manas studentes, viņas griež un līmē vēlmju karti. Tas ir tā – mēs šķirstām dažādus žurnālus, izgriežam lietas, līmējam uz papīra, veidojam tādu kā kolāžu. Es dodu norādes. Viņas domā, ka man vajag moci.
Annija: Es varētu iedomāties, kā tu brauc ar moci.
Katrīna: Es arī, ar ādas jaku un saulesbrillēm.
Marta: Jā, es arī, tad es atbraucu un novelku ķiveri, un tad es tā – žik! žik! – uz visām pusēm.
Katrīna: Jā, tieši tā, tieši tā.
Marta: Jā. Man rollerītis pilnībā izpilda šo funkciju, es zinu, ka citi to tā neredz. Bet man pietiek.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Ko es vēlos? Es vēlos apprecēties, sieva man jau ir, tikai nelegāla – mēs Latvijā nevaram salaulāties. Es vēlos nedusmoties uz bērniem, es vēlos labi izskatīties, varbūt smalkākas drēbes, vairāk lasīt grāmatas, doktorgrādu. Bet jāatgriežas pie taustāmām lietām. Varbūt dārgāku pulksteni?
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 2. sērija "Sākšu ar ārišķībām".
Aldis: Jā, sēdieties uz riteņa, paskatīsimies uz augstumu, sākat mīties, paskatīsimies augstumu. Vai iztaisnojas kāja, vai nav par daudz saliekta. Mhm, varētu būt, ka ir ērti, ja?
Marta: Jā, ir ok.
Aldis: Ok, paminieties mazlietiņ ātrāk, lai viņš ieslēdzas. Cikos jūs paēdāt?
Marta: 11.00
Aldis: Minieties, minieties. Vajadzētu visam būt. Mēs tagad skatīsimies pulsu, vadoties pēc jūsu fiziskās sagatavotības, es nekad nemēģinu likt sākumā lielu [slodzi], ja es cilvēku nepazīstu...
Marta: Laika nav daudz, man ir aptuveni divi mēneši. Kamēr taisu bērniem brokastis, es cenšos vingrot mājas apstākļos, cilāju hanteles, pietupstos, bet es nespēju tam nodoties, tāpēc esmu atnākusi uz sporta zāli. Man ir treneris Aldis. Es tēmēju uz svariem, bet Aldis cenšas saprast, ko un cik daudz mana sirds vispār varētu izturēt.
Aldis: Kājas mazlietiņ projām no sevis, – jā, nē, nē, nē, vot šitā te. Mēs varam plecus neraut augšā, bet mums vajag nevis iztaisnot muguru, bet tā kā iekrist, re, šeit mums ir bedre, jā, jā, jā, viss kārtībā, turi, turi, turi; tad, kad paliek grūtāk, tu vari mazlietiņ pie kājām, bet tad tā vēdera prese mazāk būs. Turi, turi, mazliet pamoci sevi.
[Sāk skanēt ritmiska tehno mūzika]
Vēl piecas, četras, trīs, divas, viena, laiks. Ja vajag, aizej padzeries, mēs vēl paņemsim trīs vingrinājumus, ja. Mhm, vēl piecas reizītes ar katru kāju uztaisām, mēģinām turēt rokas vienā līnijā, respektīvi plecu līnijā.
Marta: Aizkrita kāja.
Aldis: Viss kārtībā. Man arī tas pats.
Marta: Uz šito pusi man grūtāk taisīt ir.
Aldis: Tas ir normāli, cilvēkam viena puse vienmēr ir vairāk savilkta nekā otra puse. [Beidz skanēt ritmiska tehno mūzika]
Marta: Tādiem cilvēkiem kā es, ko jūs ieteiktu darīt, cik bieži jānāk ir kustēties.
Aldis: Ja godīgi, cilvēks, kurš neko nav darījis, pa lielam jau ne ar ko neatšķiras no tā, kas dara katru dienu. Vienkārši jāsaprot to, ka tā intensitāte un tie darba svari un pretestības, mums vienkārši ir jāsāk no tā paša mazākā. No otras puses – ja būs tikai divi treniņi, nu tas rezultāts… Nu, ja godīgi, būšu varbūt skarbs, no tiem diviem treniņiem mēs ilgtermiņā to rezultātu nekādu nevaram baigo dabūt. Bet, ja gribat sasniegt kaut kādus procesus, tādus jau arī svaros, nu tad vismaz trīs četri treniņi nedēļā ir vēlami. Bet nevajag tur pa divām stundām tagad strādāt.
Marta: Es rīt varēšu paiet?
Aldis: Protams. Un, ja arī nevarēsiet, tad jebkurā gadījumā ejiet, varbūt uz to slēpošanu, lai ir kaut kas citas, nevis tikai ritenis.
Marta: Es vedu bērnus uz baseinu divreiz nedēļā un peldu arī pati. Mēģinu ieviest grafikā izmaiņas tā, lai varētu atrast vietu vēl dažiem treniņiem. Man neizdodas, treniņš ar Aldi ir mans pirmais un visdrīzāk arī pēdējais. Bet es turpinu peldēt. Man ir mērķis nomest vismaz 10 kilogramus. Es neesmu resna, to es zinu tikpat labi kā to, ka es neesmu skaista pēc kaut kādiem mistiskiem, bet man zināmiem standartiem. Tāpēc tā tievēšana ir koķetēšana, jo es zinu, ka tas būs viegli. Katrā ziņā vieglāk, nekā kļūt skaistai.
Pakāpsimies vienu solīti atpakaļ. Pēc pāris dienu intensīvas instagrama dzīvā ētera skatīšanās... Tas tiešām bija intensīvi, vienu vakaru es aizmiegu klausoties, kā tieva, ar pareizajiem instagrama filtriem uzlabota slavenība stāsta šo.
Instagrama tiešraide: Cilvēki iekrīt šajā manipulatīvajā egregorā. Visas viņu domas un vēlmes griežas ap ideālo ķermeni. Visa uzmanība un laiks tiek veltīts kādai fitnesa vai citai modes tendencei, veidojas jaunas neironu saites, atkarība no kustību laikā izdalītajiem hormoniem. No vēlamajiem apkārtmēra centimetriem, no apkārtējo uzslavām un apbrīna, no paša pārākuma apziņas pārņemtā EGO - redz kāds es malacis, smuks un pareizs.
Marta: Citā vakarā klausījos šo:
Youtube tiešraide: Mūsu ārējais skaistums nav atkarīgs tikai no tā, ko mēs ārēji sev darām, bet kā mēs rūpējamies arī par sevi iekšēji. Kā mēs varam sev palīdzēt, atjaunot iekšējos resursu, kā varam sevi iekšēji, fiziski pabarot, ar kādiem vitamīniem sevi pabarot.
Marta: Vai šo:
Instagrama tiešraide: Caur darbu ar fiziskiem priekšmetiem, caur fizisku kārtošanu, mums patiešām ir iespēja, mums ir iespēja atgūt kontroles sajūtu, jo redzi, kontroles sajūta, tas ir par drošību un drošība ir viena no cilvēka pamatvajadzībām.
Marta: Tātad pēc instagrama izpētes saprotu, ka laimīga sieviete ir skaista, veiksmīga, pašpārliecināta un kārtīga. Ar šo uzstādījumu it kā varētu tikt galā. Jā, es esmu skaista – ne jau, lai būtu televīzijā, noteikti ne uz skatuves, noteikti ne, lai ieietu bārā un tūlīt pat kādu sakoļītu. Bet es esmu skaista! Es esmu?
Marta: Apmēram 8. klasē, kad citām meitenēm parādījās krūtis..
Zēni: Parādi, parādi savu foršo gaitu! Čau princese! O, dēlis nāk.
Marta: Es sāku just nicinājumu no klases zēniem, ka es tā kā nevelku līdzi.
Zēni: Tev forši pupi! Es gribētu ar tevi pārgulēt!
Marta: Tā viņi rakstīja Valentīndienas slepenajā pastā.
Marta: Tad es sāku rakstīt – rokas, īpaši pirksti, kājas, īpaši pēdas un apakšstilbi, apakš-stilbi, pleci, kakls un mati arī man patīk.
Marta: Sarunāju, ka pie manis atnāks influencere Anete Ozoliņa jeb paradimodi. Pirms tam viņa atsūtīja man anketu, kurā jānorāda viss, kas man sevī patīk un nepatīk.
Marta: Tā, zonas, par kurām neesmu pār.. pašpārliecināta un nevēlos izcelt - nu, tā arī jāraksta - vēders, krūtis, dibens, viss, kas paliek pāri – seja. No kā es vislabprātāk tiktu vaļā. Ē, ak Dievs, es atgriežos skolā.
Anete: Nu, jā, tu jau saki, ka tev maz drēbes.
Marta: Jā, man ir maz.
Anete: Tad tu jau māki viņas visas arī kombinēt.
Marta: Man vienkārši ir bikses, un tad es skatos, kas ir tīrs. Šis ir mūsu skapis. Lielākā daļa no tām drēbēm ir..
Anete: O, šitas ir riktīgi forši.
Marta: Es gribu, lai Anete apskatās manu garderobi un iesaka, ko vilkt, ko nevilkt.
Anete: Nē, nu e redzu, es tā kā pilnīgi varu iedomāties, ko tu gribētu – minimālisms, ērts, viegli paņem, uzvelc, nav tur trīsreiz jādomā, kā tur kaut ko izdarīt. Un ka tas ir vienkārši moderni, forši izskatīties, kas ir reizē kā klasiski, bet nav pārāk klasiski, nav nekas varbūt pārāk traks, bet reizē tur varbūt kaut ir kāda odziņa ir. Nu, ka tas nav arī kaut kas pilnīgi tāds.
Marta: Jā, kaut kāda ozdiņa, bet ļoti maziņa.
Anete: Nu, kaut kāds piegriezums interesants.
Marta: Lai nav viss rišās. Tu gribi, lai es uzvelku?
Anete: Nu, uzvelc pāri vismaz, jo to jau var..
Marta: Es velku halātveidīgu kleitu pa virsu biksēm un džemperim, kas man jau ir mugurā.
Marta: Tagad es riktīgi pēc tāda strādnieka izskatos. Es nevaru ar šo iedomāties.
Man praktiski nav nevienas drēbes, ko es būtu nopirkusi pati. Līdz 30 gadu vecumam man krūšturus pirka mamma, bet pēc tam šo pienākumu pārņēma sieva.
Anete: Bet man liekas, ka tas ir labs laiks, lai iztrakotos.
Marta: Es nekad neesmu tā baigi trakojusi. Mani bullijoja skolā, pamatskolā, man liekas, ka tas ir izveidojis manu personību, ka labāk es esmu neredzama, un es noteikti negribu, lai, uz mani skatoties, domātu, ka es esmu tā kā centusies.
Marta: Mēs sēžam virtuvē pie galda, Anete ir izkrāmējusi visus savus pričendāļus. Tagad viņa man māca krāsoties. Nav tā, ka es to neesmu darījusi. Es vienkārši nedomāju, ka man tas būtu jādara katru dienu.
Anete: Tā, par to meikapu. Tu teici to dabīgo, es tev varu parādīt dabīgos meikapus, ko es pati tagad lietoju, un tu teici, ka izlīdzināt toni, šis dorši vien nav tavs precīzais tonis, jo tas ir manējais. [Sāk skanēt mierīga klasiskā mūzika, orķestris] Šitas ir pūderis, šito es kā bronzeri izmantoju, es nopirku tumšāku.
Marta: Es nezinu, kas ir bronza.
Anete: Es tev izstāstīšu, sāksim visu no sākuma. Tāpēc jau es te esmu. Tātad, ja gribas izlīdzināt ādas toni, var izmantot.. Vispār – vēl atkāpsimies. Vai tu zini, kāds tavs ādas tips. Man izskatās vienkārši normāla āda.
Marta: Man arī liekas, ka man ir normāla.
Anete: Ja gribas ilgāk saglabāt jaunavīgo izskatu, tad pēc idejas katru dienu būtu jālietot SPF krēms, jo tā saules radiācija arī caur mākoņiem iziet cauri, pat ja tu sēdi iekšā [telpās], viņa vienkārši paātrina novecošanās ģēlas.
Marta: Labi.
Anete: Nu, tas tā. Ja tu uzliec bronzeri pa perimetru, viņa izskatās mazliet siltāk, viņa izskatās tā kā iesauļojusies.
Marta: Skropsu līnijai otru pusi, ja.
Anete: Jā, jo tev izskatīsies biezākas skropstas.
Marta: Acs gļotāda neizklausās labi.
Anete: Centies trāpīt vairāk zem skropstām, bet starp skropstām. Šitā, arī tikai kaktiņu.
Marta: Tuvāko nedēļu laikā es domāšu par savām skropstām tik daudz un tik bieži kā vēl nekad. Un par ādu. [Beidz skanēt mierīga klasiskā mūzika, orķestris]
Youtube tiešraide: Kādas tad ir visbiežāk sastopamās ādas problēmas sievietēm mūsdienās. Mūsdienās laikam vislielākā problēma būs ikdienas stress [Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris] un līdz ar to nespēja par sevi parūpēties. Sievietes ir skrienošas, viņām daudz rūpju, grib parūpēties par visiem ģimenes locekļiem un bieži vien nostāda sevi pēdējā vietā. Ādas kopšanā tieši vissvarīgākais ir rutīna, tas, ko mēs darām regulāri.
Marta: Man sāk raustīties labās acs plakstiņš katru reizi, kad dzirdu, ka katrai sievietei kaut kas būtu jādara. Es mēģinu saprast, kas mani tik ļoti kaitina. Varbūt tas, kādā balsī ar mani runā sievietēm domātajos forumos, sauc par meitenēm, varbūt tas, ka sieviete ir par visu atbildīga, pat par sava vīrieša spermas kvalitāti, par auglību, par slotām mājās, par veļas pulveriem, par to, kā viņa jūtas un ne tikai – viņa ir atbildīga par to, kā jūtas visa viņas ģimene, viņai labi jāizskatās un ne tikai, labi jāizskatās ir pilnīgi visam un visiem.
[Fonā skan televīzija]
Marta: Redzi, man te uz deguna ir tādas poras, vai ne. Tas nav smuki, tā vismaz citi domā. Es taisīšu sev tādu masku. Varbūt tu arī gribi sev masku?
Jaunākā meita: Nea.
Marta: Izlasīju internetā, ka var no medus un no kanēļa uztaisīt. Paņemšu tavu matu gumiju. Kur mums ir medus?
Jaunākā meita: Marta, man liekas, ka viņš tūlīt kaut kam piezvanīs.
Marta: Tā, paņemsim, es uzsildīšu ūdeni drusku, lai man tas medus nav tik ciets, es vēl satraumēšu savu seju. Tā. Ko tu tur skaties?
Jaunākā meita: Miraculous.
Marta: Tas ir tas pats Ladybug, vai kaut kas cits?
Jaunākā meita: Jā, tas pats.
Marta: Te mums ir maska. Izskatās pēc kakām. Tikai jāuzliek uz sejas, nav tā, ka viņa ļoti labi klājas, viņa ir tāda sausa, krīt gabali lejā. Maigi jāliek, lai nesaskrāpē seju.
Marta: Kopā tās bija 25 minūtes. Tas nav tikai laikietilpīgi, tas ir arī dārgi. Un es tiešām daru minimumu. Krēmiem vien es tērēju aptuveni 20 eiro mēnesī. Bet ja es visu darītu pareizi un regulāri? Ikmēneša vizītes pie kosmetologa, uzlikt skropstas un ietetovēt uzacis un varbūt pavisam drīz jāsāk domāt par botoksa injekcijām. Un cik daudz laika dienā man būtu jāiztērē, ja katru dienu es veiktu vismaz vienu procedūru, [Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris] vienu vingrošanas sesiju, vienu meditāciju, vienu sejas masāžu, ja es lakotu nagus un krāsotos, un fēnotu matus. Kurš to vispār var izdarīt?
Marta: Labi, tagad es slēdzu iekšā to aparātu, tad es viņu turu uz sejas un gaidu, kamēr tur ir kaut kāds signāls. Tur ir tādas speciālas kustības tā kā no sejas vidus uz malu, tu to ādu tā kā bišķi pastiep.
Marta: Es esmu vannasistabā, klausos Virdžīnijas Vulfas grāmatu SAVA ISTABA, skatos spogulī, noziežu seju ar caurspīdīgu gēlu un pār pieri slidinu mūsu jauno grumbu gludināšanas aparātu. Tie ir daudzi mazi elektrošoki tavai ādai. Un es domāju – kur iet mana dzīve?
Automātiskais teksta lasītājs telefonā: "Intellectual freedom depends upon material things. Poetry depends upon intellectual freedom. And women have always been poor, not for two hundred years merely, but from the beginning of time. Women have had less intellectual freedom than the sons of Athenian slaves. Women, then, have not had a dog's chance of writing poetry. That is why I have laid so much stress on money and a room of one's own."
[Tulkojums: "Gara brīvība ir atkarīga no materiālām lietām. Dzeja ir atkarīga no gara brīvības. Un sievietes vienmēr ir bijušas nabadzīgas, ne tikai divsimt gadu, bet jau no laika gala. Sievietēm ir bijis mazāk brīvības nekā Atēnu vergu dēliem. Tātad sievietēm nav bijis ne mazāko izredžu rakstīt dzeju. Tāpēc es esmu likusi tik lielu uzsvaru uz naudu un uz savu istabu." Sava istaba. Atēna, 2002, tulk. Silvija Brice, 125.-126. lpp.]
[Mašīnas salonā]
Tad es saprotu, ka man vairs nav laika nolakot nagus, notīrīju veco caurspīdīgo nagu laku, tad viss, nagi man palika neuzlakoti.
Marta: Kāda jēga no skaistuma, ja tu to nevari parādīt citiem? Tāpēc man jāuztaisa dažas bildes instagramam, un es dodos uz fotosesiju. Varbūt ir pienācis laiks izskaidrot manas ļoti jocīgās attiecības ar ķermeni. Vidusskolā sāku apjaust, ka meitenes man varētu patikt vairāk nekā zēni, un vienlaikus es palēnām pievienojos vietējai kristiešu kopienai. Man šķiet, ka es tādā veidā meklēju glābiņu. Baznīcā mani viss apmierināja – domāsim par debesu, nevis par zemes lietām, nekādu ārišķību, un seksu taupīsim laulībai.
Ralfs: Tev būs jānosēžas tā, tev būs viena kāja jāizvelk cauri tā, tad tu vari vairāk iesēsties, tad tev būs vieta, kur uzlikt rokas, jā, tā. Bet tu neatspiedies, tev nevajag justies ērti, nav tāda doma, ja, panāc bišķi uz priekšu tam krēslam, bet ne tik ļoti, aptuveni tā, jā.
Marta: Fotogrāfs Ralfs teica, lai es uzvelku kaut ko oficiālu – žaketīti, krekliņu, varbūt tev ir kaut kas tāds, kur brīvāki pleci, viņš teica, vai nu uz lencītēm vai kur nav lencīšu. Teicu, ka tādu seksīgu drēbju man nav, bet nu es kaut ko izdomāšu. Neko neatradu. Es izfēnoju matus, iepūtu laku. Uzliku pretnovecošanos tonālo kremu, uzkrāsoju skropstas, nopūderējos.
Ralfs: Tā kā sanāk caur matiem, to kustību, velc cauri matiem, tu vienkārši atkārto to, tu jūti to sajūtu, kā tu glāsti aiz auss, vienkārši paskaties.
Marta: Man jāskatās uz viņu?
Ralfs: Mhm, elpo caur muti. Bet tev nav jāattēlo tas, ko viņa dara.
Marta: Elpo caur muti. Fotosesijas laikā domāju – ja es būtu vīrietis, vai Ralfs man dotu tos pašus uzdevumus? Vīrieši parasti ir varas pozīcijās – rokas paceltas aiz galvas, notiek aktīva darbība – ar rokām agresīvi atglausti mati, viņš ir ar elkoņiem atspiedies pret ceļiem, kājas platas, sakrustotas rokas uz krūtīm, sakrustoti pirksti, skatiens tiešs. Rokas neglāsta seju. Viņi smaida reti.
Ralfs: Tu vari nolikt priekšā rokas, atbalstīties un skaties un mēģini sajust, kā viņa jūtas tajā mirklī.
Ralfs man rāda aktrises Džesikas Časteinas fotogrāfiju un jautā – ko tu redzi. Es saku – iekāri. Viņš prasa – nu, bet kā viņa jūtas, vai tu vari par to padomāt?
Ralfs: Uzgulies virsū bišķi, skaties prom, tur, jā, ļoti skaisti. Mhm. Tu vari mēģināt būt bēdīga.
Marta: Cik daudz fotosesiju, kursiņu vai iedvesmojošu instagrama pārraižu man vajadzētu patērēt, lai es kļūtu par īstu sievieti. Es tagad jūtos daudz sliktāk nekā eksperimenta sākumā. Visas šīs bezgalīgās rūpes man vajadzētu mācēt īstenot ar vieglumu un sievišķīgu šarmu, tikai pavicinot asti, es kļūtu par elegantu biznesa lēdiju. Tas ir tāds b*lšits.
Godīgi sakot, visa tā skaistumkopšana mani garlaiko. Kādu brīdi es jutu prieku no tā, ka es tagad visu ko daru, varu ar to palielīties citiem, saņemt uzslavas un ieteikumus. Es tagad saprotu tos cilvēkus, kas savus noskrietos kilometrus ieliek sociālajos tīklos un ir acīmredzamā ekstāzē par sevi. Es tam pietuvojos, bet ne līdz galam, ne līdz galam. Es vienkārši tam negribu tērēt laiku un naudu. Un kas man vēl ir atlicis?
Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Varbūt laiks patrenēt nevis savus sejas muskuļus, bet galvu? Es tagad palaidīšu šo domu kosmosā, bet jūs klausieties nākamo sēriju.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Es esmu gudra! Es esmu skaista! Es esmu iekārojama. Es esmu dieviete.
Fotosesija podkāsta veidošanas laikā / Ralfs Cimermanis
Ārišķības diezgan ātri mani nogurdinājušas, tāpēc uzdodu sev jautājumus – kas ir veidojis manu priekšstatu par sevi un kuras sievietes mani ietekmējušas visvairāk? Neizbēgami nonāku arī pie neērtiem jautājumiem par bērniem un to dzemdēšanu.
Marta: Pagājušoreiz teici, ka tu vislabāk juties tad, kad vecmamma pie mums ievācās.
Mamma: Tāpēc, ka man bija palīgs, kas man gatavoja ēst, man par to nevajadzēja domāt tik daudz.
Marta: No sievietēm daudz vairāk prasa. Sapratne par to, ka tu esi sieviete un ka tu esi laba sieviete, ir atkarīga no tā, kā tu tās lomas izpildi – cik tev kārtīga māja.
Mamma: Jā, iespējams. Piemēram, sievietei ir jābūt mājai kārtībā. Ir lietas pēc kurām vērtē sievieti – mācēšana ēst gatavot, un mums, piemēram, arī mājas apkārtne – puķes.
Tētis: Un sekss.
Marta: Nu, kas ir ar seksu?
Mamma: Tāpēc, ka man bija palīgs, kas man gatavoja ēst, man par to nevajadzēja domāt tik daudz.
Marta: No sievietēm daudz vairāk prasa. Sapratne par to, ka tu esi sieviete un ka tu esi laba sieviete, ir atkarīga no tā, kā tu tās lomas izpildi – cik tev kārtīga māja.
Mamma: Jā, iespējams. Piemēram, sievietei ir jābūt mājai kārtībā. Ir lietas pēc kurām vērtē sievieti – mācēšana ēst gatavot, un mums, piemēram, arī mājas apkārtne – puķes.
Tētis: Un sekss.
Marta: Nu, kas ir ar seksu?
3.sērija "Kā tu pati sevi redzi?"
[telefona saruna]
Marta: Nu, labi, mam', bet vai tu domā, ka tu esi skaista?
Mamma: Obligāti. Īpaši tagad, kad dzīve iet uz otru pusi. Paskaties bildēs, un tev liekas, ka tu esi skaista bijusi. Nu, katram vecumam savs skaistums. Mēs ar tēti tagad esam skaisti, bet vairs ne jauni. Un īstenībā arī laimīgi.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Lai mazliet atslēgtos un nedomātu par pārmaiņām sabiedrībā, kas patiešām sievietēm būtu vajadzīgas, es sāku domāt par sievietēm, kas mani ir ietekmējušas. Un pirmā, par ko es iedomājos, ir mana mamma. Visbiežāk bērnībā es viņu redzēju, atlaidušos dīvānā un lasot kādu grāmatu. Viņa vienmēr sevi ir intelektuāli nodarbinājusi.
Marta: Jūs esat laimīgi, ja?
Mamma: Jā, mums ir siltumnīca, dārzs, kas jāpļauj.
Un es protams, būtu laimīga, ja tēvs nesmēķētu.
Tētis: Es arī.
Marta: Tie ir mani vecāki – Silvija un Arnis.
Mamma: Es, meitucīt, teikšu tev pilnīgi atklāti, es neesmu tik gudra, lai es ielaistos šādās sarunās. Mana dzīve jau ir nodzīvota, es nezinu, vai es kaut ko jaunu un interesantu tev pateikšu.
Marta: Mēs pagājušoreiz runājām par to, kad tu pati juties vislabāk kā sieviete, vai – es nezinu – kā cilvēks.
Mamma: Tas bija tad, kad man bērni dzima un tad kad mēs dzīvojām 18 kvadrātmetros visi četri. Laime pilnībā. [Sāk skanēt elektroniska mūzika, sintezators]
Tētis: Laime pilnībā bij' tad, kad tu dabūj' mīļoto vīrieti.
Marta: Tēti, tu domā, ka mamma bija vislaimīgākā tad, kad viņa tevi dabūja?
Tētis: Nu, droš' vien, es vismaz tā domāj'.
Marta: Tu arī biji vislaimīgākais tad, kad tu mammu dabūji?
Tētis: Nu bij' savs mīļotais cilvēks, bij', par ko rūpēties, ko apmīļot, ar ko parāties.
[Beidzas elektroniska mūzika, sintezators]
Mamma: Katrā ziņā man tētis iepatikās, viņš arī sportists bija, ''Vulkānā'' spēlēja futbolu, un es vienmēr skrēju un skatījos. Zini, kas ir, viņam bija baigi foršie garie mati, ja tu atceries.
Marta: Jā.
Mamma: Un tāds garš augums, sportisks ļoti, un viņš vienmēr ļoti labi iedega.
Marta: Vai es jau teicu, ka mans tētis ir superseksīgs?
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 3.sērija "Kā tu pati sevi redzi?"
Marta: Pagājušoreiz tu, mamma, teici, ka tu vislabāk juties tad, kad vecmamma pie mums ievācās.
Mamma: Nu, tāpēc, ka man bija palīgs, man bija stabils palīgs, kas man gatavoja ēst, man par to nevajadzēja domāt tik daudz.
Marta: No sievietēm daudz vairāk prasa, no vīriešiem prasa, lai viņi ir, lai viņi nes naudu mājās. Nu, tā sapratne par to, ka tu esi sieviete un ka tu esi laba sieviete, ir atkarīga no tā, kā tu tās lomas izpildi, cik tev kārtīga māja.
Mamma: Jā, iespējams, jā, nu, piemēram, sievietei ir jābūt mājai kārtībā. Ir lietas, pēc kurām vērtē sievieti – mācēšana ēst gatavot, un mums, piemēram, arī mājas apkārtne – puķes, ja.
Tētis: Un sekss.
Marta: Nu, kas ir ar seksu?
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Marta: Šeit tētis sāk runāt par putniem dārzā un kā tie pārojas. Viņš gribēja pateikt, ka sievietei jābūt seksīgai, tādai, ar kuru gribētos pāroties. Iespēja ir ļoti liela, ka tētis pilnīgi jebkuru jautājumu varētu izskaidrot ar putnu piemēru.
Marta: Kā tu domā, mamm, kas ir visvairāk ietekmējis to, kā tu pati sevi redzi.
Mamma: Nu, piemēram, es strādāju no sirds, veicu savus darba pienākumus un iespējams, ka es šo darbu veicu ļoti labi un tās atsauksmes, ja – tu esi tāda, tu to labi izdarīji, tu to labi izdarīji, tas mani motivēja darboties vēl labāk, un tas cēla manu pašapziņu, un es vienkārši tāda biju, nu.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Tava mamma tevi ietekmēja kaut kā?
Mamma: Mamma, mana mamma darba rūķis ar septiņām klasēm. Nē, nu īstenībā, ietekme jau bija, noteikti. Īpaši man tētim ietekme, bet, nu es ar viņu maz ļoti padzīvoju kopā. Bet viņš vienmēr uzsvēra, ka ir jāmācās, tad dzīvē viss būs vaļā.
Marta: Šī saruna man iedeva pāris atbilžu. Manu vecāku laime ir saistīta ar to, ka viņi bez vilcināšanās un precīzi pilda savu lomu. Un es to nepildu, es pildu kaut kā ne tā. Putnu pasaulē tas tā nav paredzēts.
Jaunākā meita: Marta, divi decimetri un divi milimetri ir 22 centi.. milimetri?
Marta: Mhm.
Jaunākā meita: Ā, nu tad tas jau ir viegli.
Marta: Nu, ļoti labi, raušuciņ. [zvana telefons]
Vecākā meita: Kurš kuram zvana?
Sieva: Es.
Jaunākā meita: A 10 decimetri ir cik? Marta, 10 centimetri?
Marta: Nu, ko tu piedāvā?
Jaunākā meita: Ā, 100.
Marta: Nu, ja. Viss pareizi, raušuciņ.
Marta: Man ir divi bērni, kurus es neesmu iznēsājusi, un tāpēc dažreiz ir sajūta, ka esmu apkrāpusi sistēmu. Neesmu pietiekami maksājusi. Es atceros, kā jutos, kad man bērnu nebija. Es viņus ļoti gribēju. Es gribēju apprecēties, bērnus, lai viss ir pareizi. Tagad es noteikti jūtos labāk, iederīgāk.
Marta: Rauši, ļaujiet, lūdzu, man paēst. Man nekut.
Jaunākā meita: Ar zeķi! [Bērni liec kāju]
Marta: Au, au. Sāp taču, nu!
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Anna Auziņa [lasa citātu no grāmatas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"]: 26. novembrī. Šorīt es raudāju, jo gribēju seksu, bet viņš ne. Jāatzīmē, ka parasti ir otrādi,viņam joprojām vajag stipri vairāk seksa nekā man, lai gan teorētiski mūsu vecumā jau vajadzētu darboties bioloģiskajām šķērēm. Reizēm es to atrisinu ar mīlestību, atsūkājot, bet citkārt pametu viņu vienu ar viņa vēlmi, lai tiek galā pats.
Marta: Es šorīt pabeidzu lasīt Annas Auziņas grāmatu "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata." Man liekas, tas ir mēģinājums cilvēkam, kas piedzimis sievietes ķermenī, sarast ar to, saprast, kā tas funkcionē un kā dabūt labāko iespējamo pieredzi. Tur ir tāds ļoti nomierinošs cikliskums – mainās attiecības, ķermeņi, stāvokļi no bezpalīdzības uz briedumu un tad atkal uz bezpalīdzību. Šī grāmata arī raisīja negribētas pārdomas par dzemdēšanu, jo šķiet, ka viņas dzīvē bērnu ieņemšana, iznēsāšana, dzemdēšana un audzināšana ir bijusi ļoti centrāla.
Anna Auziņa [lasa citātu no grāmatas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"]: Es jau rakstīju, cik ļoti baidījos no grūtniecības pēc Gabriēla piedzimšanas, taču pēc trim četriem gadiem grūtības sāka aizmirsties un man sagribējās vēl vienu bērniņu. Es pierunāju U. Izdīcu viņam Esteri.
Marta: Ja nu ir tā, ka bez šīs pieredzes tu tādu pilnīgu un galīgu sievietes sajūtu nevari dabūt?
Anna: Jā, nu kā lai es to komentēju, es tā protams, nedomāju. Tanī pašā laikā es nevaru noliegt, ka es biju tā audzināta, ka tas ir ļoti svarīgi. Man no bērnības bija bail, ka man nebūs bioloģisko bērnu. Es domāju, ka to veicināja arī grāmatā minētie un arī citu sieviešu noteikti dzirdētie teksti, ka piemēram, nesēdi uz akmens, nebūs bērniņu. Bet nu, jā, nu, ja jautā manas domas, tad, protams, ka man šķiet, ka var būt pilnvērtīga sieviete un pilnvērtīgi realizēt savu sievišķo pusi, lai ko mēs ar to saprotam, arī bez grūtniecības un dzemdēšanas.
Lielai daļai sieviešu, kas ir mātes, tas ir bijis nepatīkami un frustrējoši. Tad, kad man nebija jaunākā bērna, tad man reāli brauca jumts, kad es ieraudzīju kādu zīdainīti, man uzreiz viņu gribējās apēst. Bet es nedomāju, ka tas nosaka kaut kādu sievietes būtību.
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Marta: Man tā nekad nav bijis, ka es gribu apēst zīdainīšus. Kad mani draugi sāka dzemdēt, es biju stāvās šausmās par to, ka arī man, iespējams, kādu dienu būs bērns, kas neko bez manis nevar izdarīt, bet es savukārt varu izdarīt ļoti daudz ko nepareizi.
Marta: Vai tu esi skaista?
Anna: Nu, kad uzkrāsojos. Man, izrādās, ir mazas acis.
Marta: Kā tu to izdomāji?
Anna: Man meita pateica, viņa man taisīja meikapu uz ''Laligabas'' raidījumu, – tev mazas acis, tev nevar plakstiņus uzkrāsot. Es paskatījos, piemēram, uzvilku pirms pāris nedēļām ļoti skaistu zaļu dizaineres trenci, kurā, man likās, ka es izskatos vispār pēc kinozvaigznes, bet tad es paskatījos fotogrāfijas, un tajā fotogrāfijā es izskatījos pēc tādas sagumušas čāčiņas, un es domāju, ka tas ir stājas dēļ, nu, ka ir jādomā par muguru daudz.
Marta: Es pamanīju, ka jautājot sievietei "vai tu esi skaista", viņa atbild, ilgi nedomājot. It kā viņa par to būtu domājusi jau sen. Man šķiet, tas tādēļ, ka mēs uzaugam ar šaubām par to, vai esam skaistas, un arī pieaugušas turpinām to pārbaudīt.
Anna: Es laikam vislabāk esmu jutusies, kad es nedomāju par to. Man ir dažas tādas fotogrāfijas, kas man ir mīļas, kurās parādās kaut kas tāds, ka man ir vienalga, kā es izskatos. Es skatos uz pārējo pasauli un ka tas piešķir arī tiem maniem vaibstiem kaut kādu tādu skaistumu, kas man pašai patīk. Es nevaru noliegt, ka tas ir saistīts arī ar ārējo tēlu un ķermeni, un sejas vaibstiem, kas man patīk citās sievietēs, bet man arī ļoti pievilcīga šķiet sirsnīga izturēšanās, humors, intelekts, pašpārliecinātība, nu, ka šī sieviete ir droša un atvērta, bet tanī pašā laikā, ka viņas šī pašpārliecinātība ir draudzīga.
Marta: Es arī uzskatu, ka nav nekā seksīgāka par cilvēku, kas ir pārliecināts par sevi. Tomēr vīriešus, kas nav tradicionāli skaisti – nu, tur ar lielām ausīm vai milzīgiem deguniem, mēs biežāk spējam uztver tkā skaistus. Tomēr, ja es paskatos uz kursiņiem, kuros esmu bijusi, – nepietiek ar manu harismu vai šarmu, jābūt tomēr pareizam ķermenim, apģērbam, meikapam un labi iekārtotai mājai.
Anna: Kad man nāca 40, es biju nesen sākusi akadēmisko karjeru, bet es arī ļoti gribēju vēl vienu bērniņu. Es arī ļoti labi zināju, ka es kaitēšu šai akadēmiskajai karjerai, un tā arī notika.
Marta: Anna pamanīja, ka viņas kolēģiem vīriešiem, kam arī parādījās mazi bērni, darbaspējas nesamazinājās.
Anna: Es vēl tagad nevaru veltīt tik daudz stundu darbam un sabiedriskajām attiecībām kā tie cilvēki, kam nav mazu bērnu. Es to izjūtu joprojām.
Marta: Es, protams, Annu Auziņu mīlu jau sen. Vēl ilgi pirms šīs jaunās grāmatas "Mājoklis". Studiju laikos mēs klaiņojām pa dzejas pasākumiem un dzejnieku pārgājieniem, tikai lai sadzirdētu, ko viņi jaunu uzrakstījuši un kā to lasa.
[Anna Auziņa lasa savu dzeju]: "Slava tev kungs par divriteni
slava tev kungs par ābeļziediem
slava tev kungs par Haidegeru".
Marta: Šis mani tik ļoti iepriecina! Bet, atgriežoties pie grāmatas, – nevaru noliegt, ka tā bija ļoti erotiska literatūra, īpaši sākumā.
Marta: Ar to seksu ir tā, ka es kā kristiete, un es biju kārtīga kristiete atšķirībā no tevis.
Anna: Tu tā kā visu ievēroji?
Marta: Jā. Es sevi ierobežoju ļoti, ļoti. Es ļoti lielā mērā saprotu, ka laika ir atlicis ļoti maz, kad vēl var paspēt ar to nodarboties. Tev nav tādas bailes, ka tūlīt beigsies arī šis?
Anna: Es tā saprotu, ka tas to automātiski nenozīmē, mani nedaudz biedē, ka nebūs tā ovulācija; tā kā es nelietoju nekādas hormonālās tabletes, man joprojām ir dabiska ovulācija, kad man arī ir ļoti izteikts libido. Bet es saprotu, ka vecām sievietēm ir sekss, nu ka tas automātiski nenozīmē, ka viņas nemīlējas, arī pēc menopauzes. Nu, ka to var risināt.
Marta: Bet es vairāk īstenībā satraucos par to, ka es varētu nešķist tāda, ar kuru varētu gribēties.
Anna: Man liekas, ka es laikam mazāk par to satrauktos, ja es mīlētos ar sievieti. Marta: Tu domā, ka sievietēm zemākas prasības?
Anna:[..] Tur vairāk ir tas, ko tu jūti, nevis tas, ko tu redzi.
Marta: Man arī tā likās, bet tad, ja es tā paskatos uz tiem cilvēkiem, kas man šķiet interesanti, viņi visi ir diezgan skaisti.
Anna: Bet cilvēks novecojot automātiski nekļūst neglīts.
Marta: Nē, tas nav par vecumu, bet pēc ārējiem parametriem, skaista seja, krūtis, nu tā, dupsītis.
Anna: Nu, dupsītis jātrenē. [Sāk skanēt ritmiska tehno mūzika]
Marta: Dupsītis jātrenē!
Marta: To vajag darīt maigi, nesatraumējot ādu, es teiktu, ka diezgan asa viņa ir jebkurā gadījumā. Tādām apļveida kustībām.
Marta: Varbūt man te jāpasaka, ka man uz sejas sākušas mesties pumpas, iespējams, es pārāk daudz to berzu ar savu jauno ekošmeko sejas birstīti. Lai gan to darīju ļoti maigi un ne biežāk kā reizi nedēļā. Tā ir veidota no vērša sariem un smird, kad to saslapina.
Marta: Mans vectēva brālis pirms skūšanās saputoja ziepes un tad zieda ar tādu kaut ko līdzīgu.
[Beidz skanēt ritmiska tehno mūzika]
Tā zodiņu. Es tiešām tagad izskatos pēc tādas, kas grasās skūties. Man ir tikai lejasdaļa saziepēta, un es tūlīt to novērsīšu.
[Sāk skanēt pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Nomazgāšu degunu un arī pieri.
Marta: Lai gan viss man dzīvē notiek labi un pareizajā laikā, dažreiz tiešām ļoti traucē tas, ka man trūkst pārliecības par sevi. Pateikt jā, pateikt nē, pateikt, ka es kaut ko varu un ka es kaut ko negribu. Man ir aizdomas, ka tas nebūs atrisināms ar tvirtu dupsīti vai gludāku seju. Laiks manifestēt pārliecinātību.
[Beidz skanēt pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
[Skan meditatīva mūzika, sitāra]
Ak, lielais Visum, es esmu pārliecināta. Es esmu pašpārliecināta, es esmu droša, es esmu skaista sieviete, nu labi, nevajag arī pārspīlēt. Es esmu pārliecināta, ka man viss izdosies!
Marta: Nu, labi, mam', bet vai tu domā, ka tu esi skaista?
Mamma: Obligāti. Īpaši tagad, kad dzīve iet uz otru pusi. Paskaties bildēs, un tev liekas, ka tu esi skaista bijusi. Nu, katram vecumam savs skaistums. Mēs ar tēti tagad esam skaisti, bet vairs ne jauni. Un īstenībā arī laimīgi.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Lai mazliet atslēgtos un nedomātu par pārmaiņām sabiedrībā, kas patiešām sievietēm būtu vajadzīgas, es sāku domāt par sievietēm, kas mani ir ietekmējušas. Un pirmā, par ko es iedomājos, ir mana mamma. Visbiežāk bērnībā es viņu redzēju, atlaidušos dīvānā un lasot kādu grāmatu. Viņa vienmēr sevi ir intelektuāli nodarbinājusi.
Marta: Jūs esat laimīgi, ja?
Mamma: Jā, mums ir siltumnīca, dārzs, kas jāpļauj.
Un es protams, būtu laimīga, ja tēvs nesmēķētu.
Tētis: Es arī.
Marta: Tie ir mani vecāki – Silvija un Arnis.
Mamma: Es, meitucīt, teikšu tev pilnīgi atklāti, es neesmu tik gudra, lai es ielaistos šādās sarunās. Mana dzīve jau ir nodzīvota, es nezinu, vai es kaut ko jaunu un interesantu tev pateikšu.
Marta: Mēs pagājušoreiz runājām par to, kad tu pati juties vislabāk kā sieviete, vai – es nezinu – kā cilvēks.
Mamma: Tas bija tad, kad man bērni dzima un tad kad mēs dzīvojām 18 kvadrātmetros visi četri. Laime pilnībā. [Sāk skanēt elektroniska mūzika, sintezators]
Tētis: Laime pilnībā bij' tad, kad tu dabūj' mīļoto vīrieti.
Marta: Tēti, tu domā, ka mamma bija vislaimīgākā tad, kad viņa tevi dabūja?
Tētis: Nu, droš' vien, es vismaz tā domāj'.
Marta: Tu arī biji vislaimīgākais tad, kad tu mammu dabūji?
Tētis: Nu bij' savs mīļotais cilvēks, bij', par ko rūpēties, ko apmīļot, ar ko parāties.
[Beidzas elektroniska mūzika, sintezators]
Mamma: Katrā ziņā man tētis iepatikās, viņš arī sportists bija, ''Vulkānā'' spēlēja futbolu, un es vienmēr skrēju un skatījos. Zini, kas ir, viņam bija baigi foršie garie mati, ja tu atceries.
Marta: Jā.
Mamma: Un tāds garš augums, sportisks ļoti, un viņš vienmēr ļoti labi iedega.
Marta: Vai es jau teicu, ka mans tētis ir superseksīgs?
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 3.sērija "Kā tu pati sevi redzi?"
Marta: Pagājušoreiz tu, mamma, teici, ka tu vislabāk juties tad, kad vecmamma pie mums ievācās.
Mamma: Nu, tāpēc, ka man bija palīgs, man bija stabils palīgs, kas man gatavoja ēst, man par to nevajadzēja domāt tik daudz.
Marta: No sievietēm daudz vairāk prasa, no vīriešiem prasa, lai viņi ir, lai viņi nes naudu mājās. Nu, tā sapratne par to, ka tu esi sieviete un ka tu esi laba sieviete, ir atkarīga no tā, kā tu tās lomas izpildi, cik tev kārtīga māja.
Mamma: Jā, iespējams, jā, nu, piemēram, sievietei ir jābūt mājai kārtībā. Ir lietas, pēc kurām vērtē sievieti – mācēšana ēst gatavot, un mums, piemēram, arī mājas apkārtne – puķes, ja.
Tētis: Un sekss.
Marta: Nu, kas ir ar seksu?
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Marta: Šeit tētis sāk runāt par putniem dārzā un kā tie pārojas. Viņš gribēja pateikt, ka sievietei jābūt seksīgai, tādai, ar kuru gribētos pāroties. Iespēja ir ļoti liela, ka tētis pilnīgi jebkuru jautājumu varētu izskaidrot ar putnu piemēru.
Marta: Kā tu domā, mamm, kas ir visvairāk ietekmējis to, kā tu pati sevi redzi.
Mamma: Nu, piemēram, es strādāju no sirds, veicu savus darba pienākumus un iespējams, ka es šo darbu veicu ļoti labi un tās atsauksmes, ja – tu esi tāda, tu to labi izdarīji, tu to labi izdarīji, tas mani motivēja darboties vēl labāk, un tas cēla manu pašapziņu, un es vienkārši tāda biju, nu.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Tava mamma tevi ietekmēja kaut kā?
Mamma: Mamma, mana mamma darba rūķis ar septiņām klasēm. Nē, nu īstenībā, ietekme jau bija, noteikti. Īpaši man tētim ietekme, bet, nu es ar viņu maz ļoti padzīvoju kopā. Bet viņš vienmēr uzsvēra, ka ir jāmācās, tad dzīvē viss būs vaļā.
Marta: Šī saruna man iedeva pāris atbilžu. Manu vecāku laime ir saistīta ar to, ka viņi bez vilcināšanās un precīzi pilda savu lomu. Un es to nepildu, es pildu kaut kā ne tā. Putnu pasaulē tas tā nav paredzēts.
Jaunākā meita: Marta, divi decimetri un divi milimetri ir 22 centi.. milimetri?
Marta: Mhm.
Jaunākā meita: Ā, nu tad tas jau ir viegli.
Marta: Nu, ļoti labi, raušuciņ. [zvana telefons]
Vecākā meita: Kurš kuram zvana?
Sieva: Es.
Jaunākā meita: A 10 decimetri ir cik? Marta, 10 centimetri?
Marta: Nu, ko tu piedāvā?
Jaunākā meita: Ā, 100.
Marta: Nu, ja. Viss pareizi, raušuciņ.
Marta: Man ir divi bērni, kurus es neesmu iznēsājusi, un tāpēc dažreiz ir sajūta, ka esmu apkrāpusi sistēmu. Neesmu pietiekami maksājusi. Es atceros, kā jutos, kad man bērnu nebija. Es viņus ļoti gribēju. Es gribēju apprecēties, bērnus, lai viss ir pareizi. Tagad es noteikti jūtos labāk, iederīgāk.
Marta: Rauši, ļaujiet, lūdzu, man paēst. Man nekut.
Jaunākā meita: Ar zeķi! [Bērni liec kāju]
Marta: Au, au. Sāp taču, nu!
[Skan mierīga mūzika, zvani]
Anna Auziņa [lasa citātu no grāmatas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"]: 26. novembrī. Šorīt es raudāju, jo gribēju seksu, bet viņš ne. Jāatzīmē, ka parasti ir otrādi,viņam joprojām vajag stipri vairāk seksa nekā man, lai gan teorētiski mūsu vecumā jau vajadzētu darboties bioloģiskajām šķērēm. Reizēm es to atrisinu ar mīlestību, atsūkājot, bet citkārt pametu viņu vienu ar viņa vēlmi, lai tiek galā pats.
Marta: Es šorīt pabeidzu lasīt Annas Auziņas grāmatu "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata." Man liekas, tas ir mēģinājums cilvēkam, kas piedzimis sievietes ķermenī, sarast ar to, saprast, kā tas funkcionē un kā dabūt labāko iespējamo pieredzi. Tur ir tāds ļoti nomierinošs cikliskums – mainās attiecības, ķermeņi, stāvokļi no bezpalīdzības uz briedumu un tad atkal uz bezpalīdzību. Šī grāmata arī raisīja negribētas pārdomas par dzemdēšanu, jo šķiet, ka viņas dzīvē bērnu ieņemšana, iznēsāšana, dzemdēšana un audzināšana ir bijusi ļoti centrāla.
Anna Auziņa [lasa citātu no grāmatas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"]: Es jau rakstīju, cik ļoti baidījos no grūtniecības pēc Gabriēla piedzimšanas, taču pēc trim četriem gadiem grūtības sāka aizmirsties un man sagribējās vēl vienu bērniņu. Es pierunāju U. Izdīcu viņam Esteri.
Marta: Ja nu ir tā, ka bez šīs pieredzes tu tādu pilnīgu un galīgu sievietes sajūtu nevari dabūt?
Anna: Jā, nu kā lai es to komentēju, es tā protams, nedomāju. Tanī pašā laikā es nevaru noliegt, ka es biju tā audzināta, ka tas ir ļoti svarīgi. Man no bērnības bija bail, ka man nebūs bioloģisko bērnu. Es domāju, ka to veicināja arī grāmatā minētie un arī citu sieviešu noteikti dzirdētie teksti, ka piemēram, nesēdi uz akmens, nebūs bērniņu. Bet nu, jā, nu, ja jautā manas domas, tad, protams, ka man šķiet, ka var būt pilnvērtīga sieviete un pilnvērtīgi realizēt savu sievišķo pusi, lai ko mēs ar to saprotam, arī bez grūtniecības un dzemdēšanas.
Lielai daļai sieviešu, kas ir mātes, tas ir bijis nepatīkami un frustrējoši. Tad, kad man nebija jaunākā bērna, tad man reāli brauca jumts, kad es ieraudzīju kādu zīdainīti, man uzreiz viņu gribējās apēst. Bet es nedomāju, ka tas nosaka kaut kādu sievietes būtību.
[Skan ritmiska tehno mūzika]
Marta: Man tā nekad nav bijis, ka es gribu apēst zīdainīšus. Kad mani draugi sāka dzemdēt, es biju stāvās šausmās par to, ka arī man, iespējams, kādu dienu būs bērns, kas neko bez manis nevar izdarīt, bet es savukārt varu izdarīt ļoti daudz ko nepareizi.
Marta: Vai tu esi skaista?
Anna: Nu, kad uzkrāsojos. Man, izrādās, ir mazas acis.
Marta: Kā tu to izdomāji?
Anna: Man meita pateica, viņa man taisīja meikapu uz ''Laligabas'' raidījumu, – tev mazas acis, tev nevar plakstiņus uzkrāsot. Es paskatījos, piemēram, uzvilku pirms pāris nedēļām ļoti skaistu zaļu dizaineres trenci, kurā, man likās, ka es izskatos vispār pēc kinozvaigznes, bet tad es paskatījos fotogrāfijas, un tajā fotogrāfijā es izskatījos pēc tādas sagumušas čāčiņas, un es domāju, ka tas ir stājas dēļ, nu, ka ir jādomā par muguru daudz.
Marta: Es pamanīju, ka jautājot sievietei "vai tu esi skaista", viņa atbild, ilgi nedomājot. It kā viņa par to būtu domājusi jau sen. Man šķiet, tas tādēļ, ka mēs uzaugam ar šaubām par to, vai esam skaistas, un arī pieaugušas turpinām to pārbaudīt.
Anna: Es laikam vislabāk esmu jutusies, kad es nedomāju par to. Man ir dažas tādas fotogrāfijas, kas man ir mīļas, kurās parādās kaut kas tāds, ka man ir vienalga, kā es izskatos. Es skatos uz pārējo pasauli un ka tas piešķir arī tiem maniem vaibstiem kaut kādu tādu skaistumu, kas man pašai patīk. Es nevaru noliegt, ka tas ir saistīts arī ar ārējo tēlu un ķermeni, un sejas vaibstiem, kas man patīk citās sievietēs, bet man arī ļoti pievilcīga šķiet sirsnīga izturēšanās, humors, intelekts, pašpārliecinātība, nu, ka šī sieviete ir droša un atvērta, bet tanī pašā laikā, ka viņas šī pašpārliecinātība ir draudzīga.
Marta: Es arī uzskatu, ka nav nekā seksīgāka par cilvēku, kas ir pārliecināts par sevi. Tomēr vīriešus, kas nav tradicionāli skaisti – nu, tur ar lielām ausīm vai milzīgiem deguniem, mēs biežāk spējam uztver tkā skaistus. Tomēr, ja es paskatos uz kursiņiem, kuros esmu bijusi, – nepietiek ar manu harismu vai šarmu, jābūt tomēr pareizam ķermenim, apģērbam, meikapam un labi iekārtotai mājai.
Anna: Kad man nāca 40, es biju nesen sākusi akadēmisko karjeru, bet es arī ļoti gribēju vēl vienu bērniņu. Es arī ļoti labi zināju, ka es kaitēšu šai akadēmiskajai karjerai, un tā arī notika.
Marta: Anna pamanīja, ka viņas kolēģiem vīriešiem, kam arī parādījās mazi bērni, darbaspējas nesamazinājās.
Anna: Es vēl tagad nevaru veltīt tik daudz stundu darbam un sabiedriskajām attiecībām kā tie cilvēki, kam nav mazu bērnu. Es to izjūtu joprojām.
Marta: Es, protams, Annu Auziņu mīlu jau sen. Vēl ilgi pirms šīs jaunās grāmatas "Mājoklis". Studiju laikos mēs klaiņojām pa dzejas pasākumiem un dzejnieku pārgājieniem, tikai lai sadzirdētu, ko viņi jaunu uzrakstījuši un kā to lasa.
[Anna Auziņa lasa savu dzeju]: "Slava tev kungs par divriteni
slava tev kungs par ābeļziediem
slava tev kungs par Haidegeru".
Marta: Šis mani tik ļoti iepriecina! Bet, atgriežoties pie grāmatas, – nevaru noliegt, ka tā bija ļoti erotiska literatūra, īpaši sākumā.
Marta: Ar to seksu ir tā, ka es kā kristiete, un es biju kārtīga kristiete atšķirībā no tevis.
Anna: Tu tā kā visu ievēroji?
Marta: Jā. Es sevi ierobežoju ļoti, ļoti. Es ļoti lielā mērā saprotu, ka laika ir atlicis ļoti maz, kad vēl var paspēt ar to nodarboties. Tev nav tādas bailes, ka tūlīt beigsies arī šis?
Anna: Es tā saprotu, ka tas to automātiski nenozīmē, mani nedaudz biedē, ka nebūs tā ovulācija; tā kā es nelietoju nekādas hormonālās tabletes, man joprojām ir dabiska ovulācija, kad man arī ir ļoti izteikts libido. Bet es saprotu, ka vecām sievietēm ir sekss, nu ka tas automātiski nenozīmē, ka viņas nemīlējas, arī pēc menopauzes. Nu, ka to var risināt.
Marta: Bet es vairāk īstenībā satraucos par to, ka es varētu nešķist tāda, ar kuru varētu gribēties.
Anna: Man liekas, ka es laikam mazāk par to satrauktos, ja es mīlētos ar sievieti. Marta: Tu domā, ka sievietēm zemākas prasības?
Anna:[..] Tur vairāk ir tas, ko tu jūti, nevis tas, ko tu redzi.
Marta: Man arī tā likās, bet tad, ja es tā paskatos uz tiem cilvēkiem, kas man šķiet interesanti, viņi visi ir diezgan skaisti.
Anna: Bet cilvēks novecojot automātiski nekļūst neglīts.
Marta: Nē, tas nav par vecumu, bet pēc ārējiem parametriem, skaista seja, krūtis, nu tā, dupsītis.
Anna: Nu, dupsītis jātrenē. [Sāk skanēt ritmiska tehno mūzika]
Marta: Dupsītis jātrenē!
Marta: To vajag darīt maigi, nesatraumējot ādu, es teiktu, ka diezgan asa viņa ir jebkurā gadījumā. Tādām apļveida kustībām.
Marta: Varbūt man te jāpasaka, ka man uz sejas sākušas mesties pumpas, iespējams, es pārāk daudz to berzu ar savu jauno ekošmeko sejas birstīti. Lai gan to darīju ļoti maigi un ne biežāk kā reizi nedēļā. Tā ir veidota no vērša sariem un smird, kad to saslapina.
Marta: Mans vectēva brālis pirms skūšanās saputoja ziepes un tad zieda ar tādu kaut ko līdzīgu.
[Beidz skanēt ritmiska tehno mūzika]
Tā zodiņu. Es tiešām tagad izskatos pēc tādas, kas grasās skūties. Man ir tikai lejasdaļa saziepēta, un es tūlīt to novērsīšu.
[Sāk skanēt pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Nomazgāšu degunu un arī pieri.
Marta: Lai gan viss man dzīvē notiek labi un pareizajā laikā, dažreiz tiešām ļoti traucē tas, ka man trūkst pārliecības par sevi. Pateikt jā, pateikt nē, pateikt, ka es kaut ko varu un ka es kaut ko negribu. Man ir aizdomas, ka tas nebūs atrisināms ar tvirtu dupsīti vai gludāku seju. Laiks manifestēt pārliecinātību.
[Beidz skanēt pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
[Skan meditatīva mūzika, sitāra]
Ak, lielais Visum, es esmu pārliecināta. Es esmu pašpārliecināta, es esmu droša, es esmu skaista sieviete, nu labi, nevajag arī pārspīlēt. Es esmu pārliecināta, ka man viss izdosies!
Beidzot esmu uztaustījusi savu vājāko vietu – tas ir pašpārliecinātības trūkums. Dodos uz improvizācijas vakaru, lai iemācītos atbrīvoties publikas priekšā un būt pārliecinoša.
Turklāt ir pienākusi mana 40. dzimšanas diena. Kurp šis eksperiments mani ir aizvedis?
Turklāt ir pienākusi mana 40. dzimšanas diena. Kurp šis eksperiments mani ir aizvedis?
4.sērija "Dāvana pārliecinātai sievietei"
Aija: Viens, tu saki divi, es saku trīs, viens, divi, trīs, ja?
Marta: Mhm.
Aija: Viens.
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta: Viens.
Aija: Divi.
Marta: Trīs.
Aija: Ļoti labi, tagad mēs liksim klāt noteikumus. Vieninieka vietā sasitam knipi. Un – šī spēle ir radīta, lai mēs viņā kļūdītos, ja. Tāpēc, katru reizi, kad mēs kļūdīsimies, mums tas ir jānosvin. Tā ka, jūhū, ļoti labi! Un turpinām.
Marta: Ok.
Aija: Sākam?
Marta: Sākam!
Aija: [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta: Viens. Jūhū.
Aija: Jūhū! Ļoti labi. [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta [knipis].
Aija: Divi.
Marta: Trīs [knipis].
Marta: Es esmu pieteikusies kursam "Improvizācija pārliecinātai sievietei". Kursu atcēla, bet tā vadītāja Aija Iesalniece piekrita satikties ar mani divatā.
Aija: Izstāsti, kā tu juties šīs spēles laikā?
Marta: Es jutos tā, kā es jūtos parasti – lēna.
Aija: Tas ir slikti vai tas ir labi?
Marta: Nu, tas ir slikti. Domas bija tādas, ka es mēģinu uztvert kaut kādu shēmu un tad pēc tās darbojos, bet pārāk ātri nomainījās tā shēma, un tāpēc es kļūdījos, un pēc tam, kad es kļūdījos, es ļoti ilgi domāju, lai es atkal nekļūdītos, tad es atkal sāku kļūdīties.
Aija: Viegli bija svinēt kļūdas.
Marta: Grūti. Sākumā viegli un pēc tam grūti.
Aija: Kā tev liekas, par ko ir šī spēle?
Marta: Par kaut kādu attapību?
Aija: Tas ir par visu, ko tu saki. Bet tas pats pirmais – kura ir pirmā lieta, uz kuru es tā kā uzcepos vai ko es jūtu šitajā spēlē, tas ir baigi dažādi. Tas var būt, teiksim, tā, kā tu teici – es jūtos lēna. Piemēram, tu teici, es jutos lēna. Jo par to jau arī ir tā improvizācija un nodarbības. Tas ir par klātesamību, to, ka – kur es īsti esmu, ka es saku to, ko es domāju, un es arī daru to, ko es runāju. Otrā lieta, jā, tas ir par kļūdu svinēšanu. Man prieks, ka tu ar mani nāci līdzi ātrajā tempā. Jā, ļoti labi. Reti kad man nāk līdzi kāds ātrajā tempā. Tāpēc par uzdrošināšanos aplausi.
Marta: Tā nav uzdrošināšanās, tā ir vēlme iekļauties. Man bija par ātru.
Aija: Šī spēle ir veidota, lai identificētu, cik ātri pielāgojamies kaut kādai videi, ja kas mainās, straujām situācijām, kā mēs strādājam, kad ir multitāskings, kad vairāk par kaut ko ir jādomā un šito visu. Tas ir, lai to visu identificētu.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
[Spēle]
Aija: [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta: Viens. Jūhū.
Aija: Jūhū! Ļoti labi.
Aija: [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta [knipis].
Aija: Divi.
Marta: Trīs [knipis].
Marta: Nu, jā, ap šo laiku es jau esmu sapratusi, ka sievietei ir jāspēj darīt vairākas lietas vienlaicīgi. Daži pat domā, ka tā ir sieviešu galvenā kvalitāte, kas viņas padara pārākas par vīriešiem. Un tas it kā ir bioloģiski noteikts – ļoti ērti! Tieši tāpēc kaut kā nav dzirdēts par vīriešu kursiem, kur viņi mēģinātu apgūt šo prasmi un aicinātu sievietes vieslektores – pastāstiet mums vairāk, kā jums izdodas būt tik lieliskām.
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 4.sērija "Dāvana pārliecinātai sievietei"
Marta: Tu pieminēji tādu lietu - zems statuss, augsts statuss, kas tas tāds ir?
Aija: Oi, cik tev ir laika? Īsumā, bet esi gatava, līdzko es tev izstāstīšu, tā tu viņu redzēsi visur. Esi gatava? Ja? Ļoti labi! Tas tāds brīdinājums, brīdinājums numur divi – nenest uz mājām Tad tie ir uzvedības statusi un idejiski – iet divi cilvēki pa ielu, pirmais, kurš parauj malā, viņš tajā brīdī ir zemākā uzvedības statusā. Uzvedības statusi ir jebkurā brīdī, jebkurā sarunā. Mums arī. Un viņi principā visu laiku mainās, viņi ļoti fleksibli. Augsts uzvedības statuss – ieguvumi ir tādi, ka tevī klausās, tev tic, ka tas, ko tu saki, ir taisnība, ja, un tad tev ir tāda autoritāte, tu vari vadīt to procesu. Mīnuss augstam uzvedības statusam vislielākais, ja neskaita to, ka tu noņem telpu citiem un neļauj citiem runāt, ir tas, ka augsts uzvedības statuss izraisa vēlmi ar tevi konfliktēt un lekties. Sacensība. Cīņa. Savukārt zems uzvedības statuss – viņš atkal liek tev izskatīties empātiskam, draudzīgam, tev uzticas, tev nāk un stāsta. Ja augstajam tic, bet viņam neuzticas, es neiešu augstajam un nestāstīšu, oi, klausies, ja, man tur šitāda problēmiņa, vai – kā man brīvdienās gāja. A zemajam uzticas, viņš ir empātisks, ar viņu sarunājas, ja. Mīnuss – protams, ka viņu mazāk ievēro, nepamana un tā tālāk, neņem galvā, netic tam, ko viņš saka. Un tad statusi, ko mēs trenējam – runa ir par fleksibilitāti. Kā izmantot abus divus kaut kādām situācijām. Teiksim, tādu piemēru es varu iedot, kuru es izmantoju mācībās, tad mācības es vienmēr sāku ar augstu statusu. Es tur esmu šitāda, man tur tāda pieredze vai vēl kaut kas. Un es tev teicu, ka mēs daudz reflektējam, un tad, kad man vajag, lai dāmas runā, lai viņas reflektē, man ir jāieņem zemais statuss, viņas nerunās, ja es būšu augstajā statusā.
Marta: Es strādāju universitātē. Cīņa par augstu statusu tur ir izdzīvošanas jautājums. Es esmu pasniedzēja vairāk nekā 10 gadus un tikai pēdējos pāris gadus varu teikt, ka mani vairs nevar izšaubīt. Bet kā es tur nonācu?
Marta: Tās bailes ir tieši tādas pašas, kādas man vienmēr ir – es nebūšu pārliecinoša, tas, ka mani džadžos, tiesās, teiks, ka es nemāku runāt un ka man vispār nevajadzētu strādāt saistībā ar kaut kādu runāšanu. Bet visādi citādi, man ....
[Restorāna atmosfēra, šķind trauki, sarunājas cilvēki]
Marta: Sveiki, es esmu atnākusi uz oratores pasākumu.
Restorāna viesmīle: Taisni un pa labi.
Marta: Taisni un pa labi, paldies!
Marta: Restorāns ir ļoti smalks. Sievietes, kuras te ir atnākušas, viņas visas izskatās veiksmīgas.
Marta: Sveiki, es esmu Marta.
Laura: Sveiki, sveika, Marta! Prieks iepazīties. Droši, droši!
Meikapa māksliniece: Te tā doma tāda, meitenes, kad atnāk, viņām tāds tačaps, respektīvi, es skatos, no tā, kas ir uzlikts, ko var papildināt. Man liekas, ka te tāds diezgan natural look [dabisks izskats].
Marta: Oratorēm ir ne tikai labi jāmāk runāt, bet arī labi jāizskatās. Telpas vienā stūrī iekārtots krāsošanās salons.
Marta: Jā, man vispār patīk, ja es kādreiz krāsojos, tas ir ļoti reti, bet tad man vienmēr it tādas sarkanas lūpas.
Meikapa māksliniece: Sarkanas lūpas, zīmulis tāds – Bridžita Bordo, bišķiņ tāda Birkina, Džeina Birkina samiksētas.
Marta: Ļoti seksīgi. Jā! Tas ir tieši tas, ko man vajag.
Laura: Sveicinātas jau piecdesmitajā+ ''Oratore'' treniņā, ''Oratore'' skatuve. Tātad, kā kļūt par izcilu oratori vai izciliem oratoriem? Šodien mēs to apgūsim, mācīsimies, bet galvenais – to darīsim pēc iespējas vispraktiskākajā veidā, lai šīs trīs stundas pavadītu visjēgpilnāk. Jā, mani sauc Laura. Es esmu ''Oratore'' līdzdibinātāja un arī vadītāja. Es esmu karjeras koučs, arī līderības koučs. Strādāju ar vadītājiem gan Latvijā, gan visā pasaulē, esmu Starptautiskās koučinga federācijas valdes locekle un viceprezidente, un iedvesmot cilvēkus ir mana tāda misija, un man ļoti patīk cilvēki kā tādi, tāpēc visa tā cilvēcīgā pieeja, kāda šeit ir, un atmosfēra, kas šeit būvēta ir, ir būvēta no sirds, tāpēc mans tāds vēlējums šodienā – jūtaties labi, brīvi, ērti, vairāk smaidiet, uzdodiet jautājumus…
Marta: Mēs mācījāmies veidot 30 sekunžu garu tā saucamo lifta runu, kurā pasakām, kas mēs esam, ko darām un ko vēlamies. Tad trenējāmies, sadaloties pa pāriem.
Marta: Tad mēs gājām pa vienai gājām priekšā, un izstāstījām sagatavoto runu visiem klātesošajiem.
Marta: Labdien. Man ir sapnis, ka mūsu sabiedrībā ikviens spētu izstāstīt savu stāstu.
Marta: Seko ieteikumi un komplimenti. Mana runa izraisīja interesi, tā bija emocionāla, bet es izskatījos sasaistīta.
Laura: Man patīk tā cilvēcība, es zinu, kā tu gatavojies, un es zinu – tas, ko visu tu teici, ir cilvēcīgi un no sirds un patiesi.
Marta: Labi, man arī jāpasaka, Nu, es esmu sasaistīta, es jūtos tā, ja es varētu, es droši vien šādi stāvētu. Man tas ir vienmēr, man tā bijis, un es nezinu, kā no tā tikt vaļā. Es zinu arī, ka cilvēki to pamana. Ko darīt ar tām rokām, īpaši, ja viņas ir tik garas kā man, es nezinu. Labi, paldies!
Laura: Aplausi Martai.
Marta: To neviens nezina, bet man liekas, ka es ar savu biklumu vispirms nošarmēju un tad hops – pārslēdzos uz režīmu, kur es zinu, kā lietas darīt. Jūtu, ka cilvēkiem no manis bail, bet kaut kas viņiem tajā patīk. Domāju par sievietēm, no kurām es patīkami baidos un esmu pat šo to iemācījusies.
Marta: Pat ar visu to, ka es it kā esmu atvērta un vienlaikus skeptiska, tas vienalga man radīja sajūtu, ka nemaz tik lieliska es neesmu. Šis tas tomēr būtu uzlabojams.
Anda: Nu, bet tieši tā, un visu laiku ir uzlabojams, un ņemot vērā visu plašo spektru, tu visu laiku kaut kam neatbildīsi. Es domāju, ka tu nevis esi sākusi just, bet ka tu esi sākusi atpazīt, un tu esi sākusi atpazīt tāpēc, ka tu tuvojies tai robežšķirtnei, kurā tu vairāk jūti tieši to neatbilstību, ka tu sāc neatbilst, jo īstenībā diemžēl daļu no tām prasībām – un es iespējams izklausīšos ne sevišķi pieklājīga, – bet daļu no milzīgā sabiedrības spiediena veido fizioloģijā balstītie vērtējumi. Un tagad, teiksim, tuvojoties 40, iespējams, ka tava atbilstība tiek lielākā mērā apšaubīta, nevis tas, ka tu pēkšņi vairs neesi pieteikami laba sieviete, bet tas, ka tu neizraisi fizioloģisku reakciju kā sieviete.
Marta: Anda Rožukalne, pirms kļuva par sabiedrisko mediju ombudu, bija mana priekšniece Rīgas Stradiņa universitātē. Es vienmēr par Andu esmu domājusi, ka viņa ir tāda sieviete, kas visu ir sasniegusi. Un ja nav – tad tūlīt sasniegs! Viņa ir lakoniska, asa, ironiska, pretrunīga. Ja Anda zvana, man ir divreiz jāpadomā, vai es esmu gatava šai sarunai. Jo es zinu, ka viņa mani pārliecinās.
Anda: Un vienkārši tu visu laiku dzen sevi augšā pa akmens sienu asiņainiem nagiem, nepārtraukti. Marta, kāpēc?
Anda: Jo tu citādāk esi mazvērtīga, neatbilstoša, jo, ja tu savu vērtību un atbilstību nosaki, izmisīgi skenējot, kā uz tevi skatās, tu sevi sāc vērtēt pēc tā, kā tevi vērtē.
Anda: Nu, influenceri man liekas vispār, nu tā elles kambara vistumšākais, vistumšākais kakts, jo, ja ir kaut kādas atbaidošas klišejas, stereotipi, tad tie ir redzami influenceru izpausmēs. Bet principā arī tajā, kā mediji skatās uz sievietēm, lielākā daļa, teiksim, sievietēm adresēto mediju, tomēr atspoguļo šo diezgan tradicionālo patriarhāli orientēto sievietes modeli. Varētu teikt, nu, paga, tur taču rāda uzņēmējas un panākumu stāstu varones, vadītājas un tā tālāk, jā, bet kas viņām tiek prasīts? Viņām tiek prasīts, kādā veidā viņas vispār saglabā, ar kāda veida kosmētikām un krēmiem vai masāžām viņas saglabā veselo saprātu tajā milzīgajā Amoka skrējienā, kādā ir cilvēki, kas ir nopietnā uzņēmējdarbībā vai vadītāja darbā, viņām tiek prasīts, kā viņas izdaiļo sevi un tiek galā ar ģimeni un bērnus un visu pārējos uztur, teiksim,, lai visu pārējo dzīves būtu pilnvērtīgas.
Marta: Tikai lai nedaudz atsvaidzinātu atmiņu, šeit neliels fragments no tīrīšanas komplekta reklāmas.
[Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Reklāma no Youtube tiešraides: Sveiki! Mani sauc Agnese, es esmu mamma, strādāju, mācos, attīstos un, protams, veicu mājas uzkopšanas darbus, tā ir nodarbe, ko parasti negribu izstiept uz visu nedēļas nogali. [..] Iepazīstināšu jūs ar ideālu tīršanas komplektu, lai līdz minimumam samazinātu laiku, kas jātērē uzkopšanai.
Anda: Manā doktora disertācijā, manuprāt, tas lielais atklājums par sieviešu populāro, sievietēm adresēto mediju saturu, – tātad tas sniedz ļoti noslogotai sievietei, tādai, kas nemitīgi navigē starp šīm prasībām, sniedz atbalstu, jo tā ir vienīgā vieta, kur ar viņu tiešām runā par tām visām sarežģītajām jomām, kurās tev jābūt. Tas dod iespēju tev leģitīmi izbaudīt laiku sev.
Marta: Ja tev būtu jātaisa kursiks, kāda būtu tēma? Man liekas, ka tev ir tādas kvalitātes, tu varētu nodot zināšans citiem ne tādā akadēmiskā ziņā, to jau tu dari. Anda: Tas jau man… man jau visa dzīve ir kursiks. Es jau ielieku, teiksim, to, ko es domāju, daļēji, protams, es jau to ne pārāk slēpju, es neuzspiežu, bet piedāvāju kā tādu skatījumu.
Anda: Kursiks, jā. Lai piesaitītu sievietes, kuras ir gatavas investēt naudu, jo viņas cer un tic, ka mani kursiki atrisinās viņu problēmas?
Marta: Jā!
Anda: Redz', es esmu tāda – diezgan neprātīgi bieži vien rīkojos, zinot, ka tas varētu izraisīt kādu cilvēku neizpratni, nu, es vienalga izaicinu, jau zinot, ka beigsies slikti, līdz ar to, manuprāt, ka mani kursiki varētu radīt tikai ilūziju, bet īstenībā saasināt problēmas. Mani kursi varētu būt par to, kā būt brīvai, atbrīvoties no tā milzīgā sloga un ieslodzījuma, kurā tevi visu laiku, katru dienu kāds grib ielikt; vai nezinu, – lai tu nolaidies līdz kaut kādam līmenim vai rēķinies ar uztverēm. Bet es domāju, tas būtu tāds vienreizējs pirkums. Jo tur būtu tā, ka vai nu viņas iemācītos un atbrīvotos, vai arī viņas reāli aplauztos, jo tā apkārtne jau tāpēc nemainīsies.
[ballītes atmosfēra, skan mūzika, runā cilvēki]
Marta: Jums liekas, ka jūs esat atnākuši uz dzimšanas dienas ballīti, bet…
Draudzene Ieva: Tā nav?
Marta: Tā nav. Jūs esat atnākuši uz debatēm.
Jaunākā meita: Kas ir debates?
Draudzene Zaiga: Tas izklausās biedējoši.
Marta: Kopš marta es esmu gājusi uz dažādām procedūrām un kursiem, acīmredzami neko daudz neesmu iemācījusies. Jums būs uzdevums. Un tas uzdevums būs tāds – es jūs sadalīšu divās grupās, no kurām viena grupa teiks… Tās tā kā debates, ja – pat ja tu tam nepiekrīti, tev vienalga ir jāizdomā ļoti labi argumenti. Viena grupa teiks – jā, man ir izdevies kļūt skaistākai un seksīgākai.
Zaiga: Tu pārģērbsies?
Marta: Vajadzētu?!
Zaiga: Es jokojos.
Marta: Otra grupa teiks, nē, tev nav izdevies un tu vari uzlabot šo, šo un šo.
Draudzene Evija: Tas ir par tevi, ja?
Marta: Par mani, jā!
Zaiga: Bet kāpēc tu to gribi?
Marta: Un jūs drīkstat man prasīt, lai es nodemonstrēju kaut ko.
Zaiga: Un tu to darīsi?
Marta: Bet jūs vēl nezināt, kurā grupā jūs esat.
Evija: Tur nav labas izejas no šī.
Marta: Es ļoti daudz klausījos instagramu, 'Beauty Detox, piemēram.
Draudzene Ieva: Vienkārši Marta ir izlēmusi tikt no dažiem draugiem vaļā.
Marta: …kur man stāstīja katru dienu par to, kā man pareizāk un labāk dzīvot kā sievietei, kas tuvojas 40. Nu, tagad es esmu pāri jau, bet, nu es līdz tam centos. Sejas masāža, es varu nodemonstrēt, kā to pareizi darīt. Un atcerieties, lūdzu, ka mēs svinam arī mazliet drusciņ, jūs nedrīkstat mani pārāk sāpināt. To nevajag teikt. Man ir dzimšanas diena, lūdzu, netraumējiet mani.
Zaiga: Par dibenu?
Marta: Dibens...
Draudzene Ieva: Tikai to labāko!
Zaiga: Nu, plakans.
Marta: Foršiņš! Nu kāds plakans?!
Ieva: Viņa ir tajā frontē!
Evija: Bet varbūtās nevajag tik radikāli – ir seksīga, bet varbūtās abi lai ir pozitīvi, jo – vai tu esi gatava šai spēlei?
Marta: Vai es esmu gatava šai spēlei? Vai tad mēs to nespēlējam katru dienu? Tu šodien ļoti labi izskaties, tev ļoti forša kleita, tev vajadzētu biežāk krāsoties. Mēs taču katru dienu vērtējam viens otru un ļaujam to darīt arī citiem.
Ieva: Nu, tā ir tāda spēka poza, atvērta poza, pārliecības poza, tas ir pārliecinoši, stāja. Ērik, ko tu piebildīsi?
Draugs Ēriks: Kā tā tvirtā stirna.
Ieva: Tieši tā – atlētiska, jauna, a kāpēc jūs neklausaties?
Zaiga: Mēs vienkārši pārrunājam stratēģiju.
Draugs Sandis: Ja šis ir tas, ko jūs teicāt, ka jūs esat pārsteigti par stāju un visu kaut ko pārejo, kāpēc mēs to nedzirdējām tajā brīdī, kad jūs ieradāties? Jūs to sakāt kā argumentu tikai pēc tam, kad Marta pajautāja, tas nozīmē, ka šīs pārmaiņas jūs nemaz nepamanījāt tai brīdī, kad jūs atnācāt.
Zaiga: Es gribēju teikt tā, ka mēs pilnīgi piekrītam oponentiem par to, ka Marta ir atlētiska, ka Marta ir skaista, viņa mierīgi var nēsāt īsus svārkus, un viņa izskatās labi, bet tas pilnīgi noteikti nav kursu rezultāts, tas ir daudzu gadu rezultāts, un tas ir arī veselīgu attiecību rezultāts ar partneri, kas viņu ir mīlējusi, teikusi komplimentus, palīdzējusi.
Sieva: Tā bija Zaigas ideja.
Marta: Spins.
Ēriks: Mēs ar to otro atspēkosim.
Ieva: Nē, bet man arī šeit ir komentārs. Jūs acīmredzot nedzirdējāt, ko mēs teicām.
Marta: Stāsta sākumā es sev uzdevu jautājumu – vai varu vēl kļūt skaistāka un seksīgāka. Īsā atbilde ir – jā. Ikviena to var. Un, pat ja tev neizdosies ļoti labi, tu saņemsi sabiedrības atbalstu par cenšanos.
Zaiga: Man grūti piekrist par to pārliecību, jo tad, ja tev ir pārliecība, tev nav jāsaorganizē savi draugi, lai viņi tev teiktu labas lietas.
Marta: Es zinu, ka šis stāsts var izraisīt dažādas reakcijas. Es bieži, veidojot to, uzdevu jautājumu: Vai es esmu idiote, kas nemāk krāsoties, kaut kādas elementāras lietas izdarīt? Vai arī: par ko es te vispār cepos? Man viss normāli, nav visiem jāizpatīk! Un tad atkal: kāpēc es šo visu stāstu, tas taču mani padara ievainojamu?
Ēriks: Vajag sakārtot savu iekšējo pasauli, pamasēt tos sejas vaigus, izlīdzināt to ādu un caur pašapziņas enerģiju iepludināt tās šūnas, lai viņas atjaunojas. Tas viss notiek. Mēs to redzam.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Es zinu, kādi būtu mani kursiņi – es mācītu par to, kā atrast savas nepilnības, nedrošības, nosaukt tās vārdā, izkliegt visumā, kliegt, kamēr tu pats sev notici, ka tas tevi vairs neskar, tas tevi nesāpina, tas tevi nep*š, tas tevi nerausta. Tu to pārvērt par savu ieroci, es, piemēram, agrāk sarāvos šausmās, ja ieraudzīju bildi, kur esmu profilā. Tagad, kad man ir 40, es skatos uz sevi fotogrāfijās, un ko es tur redzu – es redzu tur grieķu dievieti. Kurai turklāt ir, ko teikt.
[Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Stāstu "Es esmu skaista" veidoju es, Marta Herca. Redaktore ir Justīne Savitska. Skaņas un montāžas režisors Ivo Tauriņš, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa. Paldies Sandijai Salakai, Dagnijai Lejiņai, Laurai Vanagai, Unai Ulmei, Aijai Iesalniecei, Aldim Kristholdam, Anetei Ozoliņai, Annai Auziņai, Andai Rožukalnei, Ralfam Cimermanim, Annijai Zeihmanei un Katrīnai Bergai, maniem vecākiem, un draugiem. Paldies instagramam, paldies Visumam.
Slava tev, Kungs par ''Instagram''.
Marta: Mhm.
Aija: Viens.
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta: Viens.
Aija: Divi.
Marta: Trīs.
Aija: Ļoti labi, tagad mēs liksim klāt noteikumus. Vieninieka vietā sasitam knipi. Un – šī spēle ir radīta, lai mēs viņā kļūdītos, ja. Tāpēc, katru reizi, kad mēs kļūdīsimies, mums tas ir jānosvin. Tā ka, jūhū, ļoti labi! Un turpinām.
Marta: Ok.
Aija: Sākam?
Marta: Sākam!
Aija: [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta: Viens. Jūhū.
Aija: Jūhū! Ļoti labi. [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta [knipis].
Aija: Divi.
Marta: Trīs [knipis].
Marta: Es esmu pieteikusies kursam "Improvizācija pārliecinātai sievietei". Kursu atcēla, bet tā vadītāja Aija Iesalniece piekrita satikties ar mani divatā.
Aija: Izstāsti, kā tu juties šīs spēles laikā?
Marta: Es jutos tā, kā es jūtos parasti – lēna.
Aija: Tas ir slikti vai tas ir labi?
Marta: Nu, tas ir slikti. Domas bija tādas, ka es mēģinu uztvert kaut kādu shēmu un tad pēc tās darbojos, bet pārāk ātri nomainījās tā shēma, un tāpēc es kļūdījos, un pēc tam, kad es kļūdījos, es ļoti ilgi domāju, lai es atkal nekļūdītos, tad es atkal sāku kļūdīties.
Aija: Viegli bija svinēt kļūdas.
Marta: Grūti. Sākumā viegli un pēc tam grūti.
Aija: Kā tev liekas, par ko ir šī spēle?
Marta: Par kaut kādu attapību?
Aija: Tas ir par visu, ko tu saki. Bet tas pats pirmais – kura ir pirmā lieta, uz kuru es tā kā uzcepos vai ko es jūtu šitajā spēlē, tas ir baigi dažādi. Tas var būt, teiksim, tā, kā tu teici – es jūtos lēna. Piemēram, tu teici, es jutos lēna. Jo par to jau arī ir tā improvizācija un nodarbības. Tas ir par klātesamību, to, ka – kur es īsti esmu, ka es saku to, ko es domāju, un es arī daru to, ko es runāju. Otrā lieta, jā, tas ir par kļūdu svinēšanu. Man prieks, ka tu ar mani nāci līdzi ātrajā tempā. Jā, ļoti labi. Reti kad man nāk līdzi kāds ātrajā tempā. Tāpēc par uzdrošināšanos aplausi.
Marta: Tā nav uzdrošināšanās, tā ir vēlme iekļauties. Man bija par ātru.
Aija: Šī spēle ir veidota, lai identificētu, cik ātri pielāgojamies kaut kādai videi, ja kas mainās, straujām situācijām, kā mēs strādājam, kad ir multitāskings, kad vairāk par kaut ko ir jādomā un šito visu. Tas ir, lai to visu identificētu.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
[Spēle]
Aija: [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta: Viens. Jūhū.
Aija: Jūhū! Ļoti labi.
Aija: [knipis].
Marta: Divi.
Aija: Trīs.
Marta [knipis].
Aija: Divi.
Marta: Trīs [knipis].
Marta: Nu, jā, ap šo laiku es jau esmu sapratusi, ka sievietei ir jāspēj darīt vairākas lietas vienlaicīgi. Daži pat domā, ka tā ir sieviešu galvenā kvalitāte, kas viņas padara pārākas par vīriešiem. Un tas it kā ir bioloģiski noteikts – ļoti ērti! Tieši tāpēc kaut kā nav dzirdēts par vīriešu kursiem, kur viņi mēģinātu apgūt šo prasmi un aicinātu sievietes vieslektores – pastāstiet mums vairāk, kā jums izdodas būt tik lieliskām.
Es esmu Marta Herca un "Es esmu skaista". Šis ir stāsts Latvijas Radio podkāstam ''Dokumentārijs''. 4.sērija "Dāvana pārliecinātai sievietei"
Marta: Tu pieminēji tādu lietu - zems statuss, augsts statuss, kas tas tāds ir?
Aija: Oi, cik tev ir laika? Īsumā, bet esi gatava, līdzko es tev izstāstīšu, tā tu viņu redzēsi visur. Esi gatava? Ja? Ļoti labi! Tas tāds brīdinājums, brīdinājums numur divi – nenest uz mājām Tad tie ir uzvedības statusi un idejiski – iet divi cilvēki pa ielu, pirmais, kurš parauj malā, viņš tajā brīdī ir zemākā uzvedības statusā. Uzvedības statusi ir jebkurā brīdī, jebkurā sarunā. Mums arī. Un viņi principā visu laiku mainās, viņi ļoti fleksibli. Augsts uzvedības statuss – ieguvumi ir tādi, ka tevī klausās, tev tic, ka tas, ko tu saki, ir taisnība, ja, un tad tev ir tāda autoritāte, tu vari vadīt to procesu. Mīnuss augstam uzvedības statusam vislielākais, ja neskaita to, ka tu noņem telpu citiem un neļauj citiem runāt, ir tas, ka augsts uzvedības statuss izraisa vēlmi ar tevi konfliktēt un lekties. Sacensība. Cīņa. Savukārt zems uzvedības statuss – viņš atkal liek tev izskatīties empātiskam, draudzīgam, tev uzticas, tev nāk un stāsta. Ja augstajam tic, bet viņam neuzticas, es neiešu augstajam un nestāstīšu, oi, klausies, ja, man tur šitāda problēmiņa, vai – kā man brīvdienās gāja. A zemajam uzticas, viņš ir empātisks, ar viņu sarunājas, ja. Mīnuss – protams, ka viņu mazāk ievēro, nepamana un tā tālāk, neņem galvā, netic tam, ko viņš saka. Un tad statusi, ko mēs trenējam – runa ir par fleksibilitāti. Kā izmantot abus divus kaut kādām situācijām. Teiksim, tādu piemēru es varu iedot, kuru es izmantoju mācībās, tad mācības es vienmēr sāku ar augstu statusu. Es tur esmu šitāda, man tur tāda pieredze vai vēl kaut kas. Un es tev teicu, ka mēs daudz reflektējam, un tad, kad man vajag, lai dāmas runā, lai viņas reflektē, man ir jāieņem zemais statuss, viņas nerunās, ja es būšu augstajā statusā.
Marta: Es strādāju universitātē. Cīņa par augstu statusu tur ir izdzīvošanas jautājums. Es esmu pasniedzēja vairāk nekā 10 gadus un tikai pēdējos pāris gadus varu teikt, ka mani vairs nevar izšaubīt. Bet kā es tur nonācu?
Marta: Tās bailes ir tieši tādas pašas, kādas man vienmēr ir – es nebūšu pārliecinoša, tas, ka mani džadžos, tiesās, teiks, ka es nemāku runāt un ka man vispār nevajadzētu strādāt saistībā ar kaut kādu runāšanu. Bet visādi citādi, man ....
[Restorāna atmosfēra, šķind trauki, sarunājas cilvēki]
Marta: Sveiki, es esmu atnākusi uz oratores pasākumu.
Restorāna viesmīle: Taisni un pa labi.
Marta: Taisni un pa labi, paldies!
Marta: Restorāns ir ļoti smalks. Sievietes, kuras te ir atnākušas, viņas visas izskatās veiksmīgas.
Marta: Sveiki, es esmu Marta.
Laura: Sveiki, sveika, Marta! Prieks iepazīties. Droši, droši!
Meikapa māksliniece: Te tā doma tāda, meitenes, kad atnāk, viņām tāds tačaps, respektīvi, es skatos, no tā, kas ir uzlikts, ko var papildināt. Man liekas, ka te tāds diezgan natural look [dabisks izskats].
Marta: Oratorēm ir ne tikai labi jāmāk runāt, bet arī labi jāizskatās. Telpas vienā stūrī iekārtots krāsošanās salons.
Marta: Jā, man vispār patīk, ja es kādreiz krāsojos, tas ir ļoti reti, bet tad man vienmēr it tādas sarkanas lūpas.
Meikapa māksliniece: Sarkanas lūpas, zīmulis tāds – Bridžita Bordo, bišķiņ tāda Birkina, Džeina Birkina samiksētas.
Marta: Ļoti seksīgi. Jā! Tas ir tieši tas, ko man vajag.
Laura: Sveicinātas jau piecdesmitajā+ ''Oratore'' treniņā, ''Oratore'' skatuve. Tātad, kā kļūt par izcilu oratori vai izciliem oratoriem? Šodien mēs to apgūsim, mācīsimies, bet galvenais – to darīsim pēc iespējas vispraktiskākajā veidā, lai šīs trīs stundas pavadītu visjēgpilnāk. Jā, mani sauc Laura. Es esmu ''Oratore'' līdzdibinātāja un arī vadītāja. Es esmu karjeras koučs, arī līderības koučs. Strādāju ar vadītājiem gan Latvijā, gan visā pasaulē, esmu Starptautiskās koučinga federācijas valdes locekle un viceprezidente, un iedvesmot cilvēkus ir mana tāda misija, un man ļoti patīk cilvēki kā tādi, tāpēc visa tā cilvēcīgā pieeja, kāda šeit ir, un atmosfēra, kas šeit būvēta ir, ir būvēta no sirds, tāpēc mans tāds vēlējums šodienā – jūtaties labi, brīvi, ērti, vairāk smaidiet, uzdodiet jautājumus…
Marta: Mēs mācījāmies veidot 30 sekunžu garu tā saucamo lifta runu, kurā pasakām, kas mēs esam, ko darām un ko vēlamies. Tad trenējāmies, sadaloties pa pāriem.
Marta: Tad mēs gājām pa vienai gājām priekšā, un izstāstījām sagatavoto runu visiem klātesošajiem.
Marta: Labdien. Man ir sapnis, ka mūsu sabiedrībā ikviens spētu izstāstīt savu stāstu.
Marta: Seko ieteikumi un komplimenti. Mana runa izraisīja interesi, tā bija emocionāla, bet es izskatījos sasaistīta.
Laura: Man patīk tā cilvēcība, es zinu, kā tu gatavojies, un es zinu – tas, ko visu tu teici, ir cilvēcīgi un no sirds un patiesi.
Marta: Labi, man arī jāpasaka, Nu, es esmu sasaistīta, es jūtos tā, ja es varētu, es droši vien šādi stāvētu. Man tas ir vienmēr, man tā bijis, un es nezinu, kā no tā tikt vaļā. Es zinu arī, ka cilvēki to pamana. Ko darīt ar tām rokām, īpaši, ja viņas ir tik garas kā man, es nezinu. Labi, paldies!
Laura: Aplausi Martai.
Marta: To neviens nezina, bet man liekas, ka es ar savu biklumu vispirms nošarmēju un tad hops – pārslēdzos uz režīmu, kur es zinu, kā lietas darīt. Jūtu, ka cilvēkiem no manis bail, bet kaut kas viņiem tajā patīk. Domāju par sievietēm, no kurām es patīkami baidos un esmu pat šo to iemācījusies.
Marta: Pat ar visu to, ka es it kā esmu atvērta un vienlaikus skeptiska, tas vienalga man radīja sajūtu, ka nemaz tik lieliska es neesmu. Šis tas tomēr būtu uzlabojams.
Anda: Nu, bet tieši tā, un visu laiku ir uzlabojams, un ņemot vērā visu plašo spektru, tu visu laiku kaut kam neatbildīsi. Es domāju, ka tu nevis esi sākusi just, bet ka tu esi sākusi atpazīt, un tu esi sākusi atpazīt tāpēc, ka tu tuvojies tai robežšķirtnei, kurā tu vairāk jūti tieši to neatbilstību, ka tu sāc neatbilst, jo īstenībā diemžēl daļu no tām prasībām – un es iespējams izklausīšos ne sevišķi pieklājīga, – bet daļu no milzīgā sabiedrības spiediena veido fizioloģijā balstītie vērtējumi. Un tagad, teiksim, tuvojoties 40, iespējams, ka tava atbilstība tiek lielākā mērā apšaubīta, nevis tas, ka tu pēkšņi vairs neesi pieteikami laba sieviete, bet tas, ka tu neizraisi fizioloģisku reakciju kā sieviete.
Marta: Anda Rožukalne, pirms kļuva par sabiedrisko mediju ombudu, bija mana priekšniece Rīgas Stradiņa universitātē. Es vienmēr par Andu esmu domājusi, ka viņa ir tāda sieviete, kas visu ir sasniegusi. Un ja nav – tad tūlīt sasniegs! Viņa ir lakoniska, asa, ironiska, pretrunīga. Ja Anda zvana, man ir divreiz jāpadomā, vai es esmu gatava šai sarunai. Jo es zinu, ka viņa mani pārliecinās.
Anda: Un vienkārši tu visu laiku dzen sevi augšā pa akmens sienu asiņainiem nagiem, nepārtraukti. Marta, kāpēc?
Anda: Jo tu citādāk esi mazvērtīga, neatbilstoša, jo, ja tu savu vērtību un atbilstību nosaki, izmisīgi skenējot, kā uz tevi skatās, tu sevi sāc vērtēt pēc tā, kā tevi vērtē.
Anda: Nu, influenceri man liekas vispār, nu tā elles kambara vistumšākais, vistumšākais kakts, jo, ja ir kaut kādas atbaidošas klišejas, stereotipi, tad tie ir redzami influenceru izpausmēs. Bet principā arī tajā, kā mediji skatās uz sievietēm, lielākā daļa, teiksim, sievietēm adresēto mediju, tomēr atspoguļo šo diezgan tradicionālo patriarhāli orientēto sievietes modeli. Varētu teikt, nu, paga, tur taču rāda uzņēmējas un panākumu stāstu varones, vadītājas un tā tālāk, jā, bet kas viņām tiek prasīts? Viņām tiek prasīts, kādā veidā viņas vispār saglabā, ar kāda veida kosmētikām un krēmiem vai masāžām viņas saglabā veselo saprātu tajā milzīgajā Amoka skrējienā, kādā ir cilvēki, kas ir nopietnā uzņēmējdarbībā vai vadītāja darbā, viņām tiek prasīts, kā viņas izdaiļo sevi un tiek galā ar ģimeni un bērnus un visu pārējos uztur, teiksim,, lai visu pārējo dzīves būtu pilnvērtīgas.
Marta: Tikai lai nedaudz atsvaidzinātu atmiņu, šeit neliels fragments no tīrīšanas komplekta reklāmas.
[Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Reklāma no Youtube tiešraides: Sveiki! Mani sauc Agnese, es esmu mamma, strādāju, mācos, attīstos un, protams, veicu mājas uzkopšanas darbus, tā ir nodarbe, ko parasti negribu izstiept uz visu nedēļas nogali. [..] Iepazīstināšu jūs ar ideālu tīršanas komplektu, lai līdz minimumam samazinātu laiku, kas jātērē uzkopšanai.
Anda: Manā doktora disertācijā, manuprāt, tas lielais atklājums par sieviešu populāro, sievietēm adresēto mediju saturu, – tātad tas sniedz ļoti noslogotai sievietei, tādai, kas nemitīgi navigē starp šīm prasībām, sniedz atbalstu, jo tā ir vienīgā vieta, kur ar viņu tiešām runā par tām visām sarežģītajām jomām, kurās tev jābūt. Tas dod iespēju tev leģitīmi izbaudīt laiku sev.
Marta: Ja tev būtu jātaisa kursiks, kāda būtu tēma? Man liekas, ka tev ir tādas kvalitātes, tu varētu nodot zināšans citiem ne tādā akadēmiskā ziņā, to jau tu dari. Anda: Tas jau man… man jau visa dzīve ir kursiks. Es jau ielieku, teiksim, to, ko es domāju, daļēji, protams, es jau to ne pārāk slēpju, es neuzspiežu, bet piedāvāju kā tādu skatījumu.
Anda: Kursiks, jā. Lai piesaitītu sievietes, kuras ir gatavas investēt naudu, jo viņas cer un tic, ka mani kursiki atrisinās viņu problēmas?
Marta: Jā!
Anda: Redz', es esmu tāda – diezgan neprātīgi bieži vien rīkojos, zinot, ka tas varētu izraisīt kādu cilvēku neizpratni, nu, es vienalga izaicinu, jau zinot, ka beigsies slikti, līdz ar to, manuprāt, ka mani kursiki varētu radīt tikai ilūziju, bet īstenībā saasināt problēmas. Mani kursi varētu būt par to, kā būt brīvai, atbrīvoties no tā milzīgā sloga un ieslodzījuma, kurā tevi visu laiku, katru dienu kāds grib ielikt; vai nezinu, – lai tu nolaidies līdz kaut kādam līmenim vai rēķinies ar uztverēm. Bet es domāju, tas būtu tāds vienreizējs pirkums. Jo tur būtu tā, ka vai nu viņas iemācītos un atbrīvotos, vai arī viņas reāli aplauztos, jo tā apkārtne jau tāpēc nemainīsies.
[ballītes atmosfēra, skan mūzika, runā cilvēki]
Marta: Jums liekas, ka jūs esat atnākuši uz dzimšanas dienas ballīti, bet…
Draudzene Ieva: Tā nav?
Marta: Tā nav. Jūs esat atnākuši uz debatēm.
Jaunākā meita: Kas ir debates?
Draudzene Zaiga: Tas izklausās biedējoši.
Marta: Kopš marta es esmu gājusi uz dažādām procedūrām un kursiem, acīmredzami neko daudz neesmu iemācījusies. Jums būs uzdevums. Un tas uzdevums būs tāds – es jūs sadalīšu divās grupās, no kurām viena grupa teiks… Tās tā kā debates, ja – pat ja tu tam nepiekrīti, tev vienalga ir jāizdomā ļoti labi argumenti. Viena grupa teiks – jā, man ir izdevies kļūt skaistākai un seksīgākai.
Zaiga: Tu pārģērbsies?
Marta: Vajadzētu?!
Zaiga: Es jokojos.
Marta: Otra grupa teiks, nē, tev nav izdevies un tu vari uzlabot šo, šo un šo.
Draudzene Evija: Tas ir par tevi, ja?
Marta: Par mani, jā!
Zaiga: Bet kāpēc tu to gribi?
Marta: Un jūs drīkstat man prasīt, lai es nodemonstrēju kaut ko.
Zaiga: Un tu to darīsi?
Marta: Bet jūs vēl nezināt, kurā grupā jūs esat.
Evija: Tur nav labas izejas no šī.
Marta: Es ļoti daudz klausījos instagramu, 'Beauty Detox, piemēram.
Draudzene Ieva: Vienkārši Marta ir izlēmusi tikt no dažiem draugiem vaļā.
Marta: …kur man stāstīja katru dienu par to, kā man pareizāk un labāk dzīvot kā sievietei, kas tuvojas 40. Nu, tagad es esmu pāri jau, bet, nu es līdz tam centos. Sejas masāža, es varu nodemonstrēt, kā to pareizi darīt. Un atcerieties, lūdzu, ka mēs svinam arī mazliet drusciņ, jūs nedrīkstat mani pārāk sāpināt. To nevajag teikt. Man ir dzimšanas diena, lūdzu, netraumējiet mani.
Zaiga: Par dibenu?
Marta: Dibens...
Draudzene Ieva: Tikai to labāko!
Zaiga: Nu, plakans.
Marta: Foršiņš! Nu kāds plakans?!
Ieva: Viņa ir tajā frontē!
Evija: Bet varbūtās nevajag tik radikāli – ir seksīga, bet varbūtās abi lai ir pozitīvi, jo – vai tu esi gatava šai spēlei?
Marta: Vai es esmu gatava šai spēlei? Vai tad mēs to nespēlējam katru dienu? Tu šodien ļoti labi izskaties, tev ļoti forša kleita, tev vajadzētu biežāk krāsoties. Mēs taču katru dienu vērtējam viens otru un ļaujam to darīt arī citiem.
Ieva: Nu, tā ir tāda spēka poza, atvērta poza, pārliecības poza, tas ir pārliecinoši, stāja. Ērik, ko tu piebildīsi?
Draugs Ēriks: Kā tā tvirtā stirna.
Ieva: Tieši tā – atlētiska, jauna, a kāpēc jūs neklausaties?
Zaiga: Mēs vienkārši pārrunājam stratēģiju.
Draugs Sandis: Ja šis ir tas, ko jūs teicāt, ka jūs esat pārsteigti par stāju un visu kaut ko pārejo, kāpēc mēs to nedzirdējām tajā brīdī, kad jūs ieradāties? Jūs to sakāt kā argumentu tikai pēc tam, kad Marta pajautāja, tas nozīmē, ka šīs pārmaiņas jūs nemaz nepamanījāt tai brīdī, kad jūs atnācāt.
Zaiga: Es gribēju teikt tā, ka mēs pilnīgi piekrītam oponentiem par to, ka Marta ir atlētiska, ka Marta ir skaista, viņa mierīgi var nēsāt īsus svārkus, un viņa izskatās labi, bet tas pilnīgi noteikti nav kursu rezultāts, tas ir daudzu gadu rezultāts, un tas ir arī veselīgu attiecību rezultāts ar partneri, kas viņu ir mīlējusi, teikusi komplimentus, palīdzējusi.
Sieva: Tā bija Zaigas ideja.
Marta: Spins.
Ēriks: Mēs ar to otro atspēkosim.
Ieva: Nē, bet man arī šeit ir komentārs. Jūs acīmredzot nedzirdējāt, ko mēs teicām.
Marta: Stāsta sākumā es sev uzdevu jautājumu – vai varu vēl kļūt skaistāka un seksīgāka. Īsā atbilde ir – jā. Ikviena to var. Un, pat ja tev neizdosies ļoti labi, tu saņemsi sabiedrības atbalstu par cenšanos.
Zaiga: Man grūti piekrist par to pārliecību, jo tad, ja tev ir pārliecība, tev nav jāsaorganizē savi draugi, lai viņi tev teiktu labas lietas.
Marta: Es zinu, ka šis stāsts var izraisīt dažādas reakcijas. Es bieži, veidojot to, uzdevu jautājumu: Vai es esmu idiote, kas nemāk krāsoties, kaut kādas elementāras lietas izdarīt? Vai arī: par ko es te vispār cepos? Man viss normāli, nav visiem jāizpatīk! Un tad atkal: kāpēc es šo visu stāstu, tas taču mani padara ievainojamu?
Ēriks: Vajag sakārtot savu iekšējo pasauli, pamasēt tos sejas vaigus, izlīdzināt to ādu un caur pašapziņas enerģiju iepludināt tās šūnas, lai viņas atjaunojas. Tas viss notiek. Mēs to redzam.
[Skan pacilājoša mūzika, akustiskā ģitāra]
Marta: Es zinu, kādi būtu mani kursiņi – es mācītu par to, kā atrast savas nepilnības, nedrošības, nosaukt tās vārdā, izkliegt visumā, kliegt, kamēr tu pats sev notici, ka tas tevi vairs neskar, tas tevi nesāpina, tas tevi nep*š, tas tevi nerausta. Tu to pārvērt par savu ieroci, es, piemēram, agrāk sarāvos šausmās, ja ieraudzīju bildi, kur esmu profilā. Tagad, kad man ir 40, es skatos uz sevi fotogrāfijās, un ko es tur redzu – es redzu tur grieķu dievieti. Kurai turklāt ir, ko teikt.
[Skan strauja klasiskā mūzika, stīgu orķestris]
Stāstu "Es esmu skaista" veidoju es, Marta Herca. Redaktore ir Justīne Savitska. Skaņas un montāžas režisors Ivo Tauriņš, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa. Paldies Sandijai Salakai, Dagnijai Lejiņai, Laurai Vanagai, Unai Ulmei, Aijai Iesalniecei, Aldim Kristholdam, Anetei Ozoliņai, Annai Auziņai, Andai Rožukalnei, Ralfam Cimermanim, Annijai Zeihmanei un Katrīnai Bergai, maniem vecākiem, un draugiem. Paldies instagramam, paldies Visumam.
Slava tev, Kungs par ''Instagram''.
Marta Herca podkāsta veidošanas laikā / Privātais arhīvs
Paldies par iesaisti podkāsta tapšanā: Sandijai Salakai par piekļuvi "Sieviešu festivāla" saturam, Dagnijai Lejiņai un Laurai Vanagai par publiskās runas semināru, Unai Ulmei par piekļuvi Instagram tiešraidēm, Aijai Iesalniecei par improvizācijas nodarbību, Aldim Kristholdam par privāto treniņu, Anetei Ozoliņai par dzīvesstila sesiju, paldies rakstniecei Annai Auziņai un mediju ekspertei Andai Rožukalnei, fotogrāfam Ralfam Cimermanim, paldies Annijai Zeihmanei un Katrīnai Bergai, maniem vecākiem un draugiem.