Astoņas dienas jūnijā. Kā noritēja okupācija 1940. gadā
Kā 1940. gadā notika padomju varas eksports uz Latviju? Kuros gaiteņos izlēma suverēnas valsts likteni? Un mūžīgais jautājums – vai Latvijai bija iespējams cits ceļš?
AUTORI: DACE SLAVINSKA, HARIJS BEĶERIS
Notikumu hronoloģija
14. jūnijs
Sarkanās armijas flote uzsāk Baltijas valstu blokādi no jūras, Igaunijā arī gaisa telpas blokādi.
>>>
15. jūnijs
NKVD uzbrukums robežsardzes postenim Masļenkos.
>>>
16. jūnijs
PSRS valdības ultimāts Latvijas Republikas valdībai.
>>>
17. jūnijs
PSRS karaspēka daļas vairākās vietās pāriet Latvijas robežai.
>>>
18. jūnijs
Rīgā ierodas PSRS emisārs, ārlietu tautas komisāra vietnieks Andrejs Višinskis.
>>>
19. jūnijs
Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim iesniedz Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā.
>>>
20. jūnijs
Izveido valdību ar Kirhenšteinu Ministru prezidenta amatā.
>>>
21. jūnijs
Prezidents Ulmanis oficiāli akceptē jauno Kirhenšteina valdību, no cietumiem atbrīvo politieslodzītos komunistus.
>>>
1940. gada 14. jūnija laikrakstu lapaspuses. Foto – periodika.lv
14. jūnijs

Uzbrukuma plāns Baltijas valstīm Kremlī tika apspriests naktī no 5. uz 6. jūniju un 7. jūnija vakarā. Tāpēc jau nedēļu pirms liktenīgā 17.jūnija Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pierobežā komandu startam gaidīja pusmiljons kājnieku, 3938 tanki, 2516 lidmašīnas, karakuģi, gaisa desanta vienības. Salīdzinājumam – tas bija aptuveni 10 reizes lielāks spēks nekā visu trīs Baltijas valstu militārais potenciāls kopā.

Naksnīgās Kremļa sarunas rezultējas PSRS Aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko 1940. gada 9. jūnija pavēlē, kā veikt Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā. Pavēlē pa punktiem uzskaitītas veicamās darbības visu trīs Baltijas valstu kara flotes neitralizēšanai – sagrābt bāzēs un peldējumā atrodošos igauņu un latviešu kara flotes kuģus, sagrābt Igaunijas un Latvijas tirdzniecības floti un peldlīdzekļus, pārraujot sakarus pa jūru starp šīm valstīm, slēgt Rīgas līci un bloķēt Igaunijas un Latvijas krastus Somu līcī un Baltijas jūrā, lai neļautu evakuēties šo valstu valdībām un nepieļautu karaspēka un īpašumu izvešanu no tām, ar iznīcinātāju aviācijas darbībām nepieļaut igauņu un latviešu aviācijas pārlidojumus uz Somiju un Zviedriju.
Padomju karaspēka ierašanās Igaunijā 1939. gada rudenī pēc bāzu līguma noslēgšanas. Kadri no video, Ļeņingradas kinohroniku studija
13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas poļitrukiem varēja ziņot: "Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem... Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu–muižnieku kliķes kundzības... Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā."

Komisārs Timošenko savā 1940. gada 14. jūnija telegrammā pārmet Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilnvarotajiem pārstāvjiem tieksmi uz militāru agresiju, jo pirms gandrīz 20 gadiem šīs valstis gribējušas noslēgt militāru aizsardzības savienību, lai arī tādu nav noslēgušas.

14. jūnijā Sarkanās armijas flote uzsāk Baltijas valstu blokādi no jūras, Igaunijā arī gaisa telpas blokādi.
Nakts uz 15. jūniju
Masļenku robežsardzes novietnes un apkārtnes shēma no apskates protokola pēc PSRS vienību uzbrukuma. Latvijas Valsts Vēstures arhīva krājums
Nakts uz 15. jūniju ir neraksturīgi auksta. Masļenkos, pašā Padomju Savienības pierobežā, nieka 50 metrus no nedraudzīgā kaimiņa, atradās pavisam maza Robežsardzes brigādes 3. Abrenes bataljona sardze – divi robežsargi. Pulksten 2.30 NKVD kaujinieku grupa nemanīti šķērso Ludzas upi, un aizsākas Latvijas Robežsardzes vēstures melnākā nakts.
"Naktī uz š.g. 15. jūniju izdarīts uzbrukums III Abrenes bataljona 2. un 3. sardzei. 2. sardzē Masļenkos izcēlusies apšaudīšanās starp uzbrucējiem un sardzes robežsargiem, mestas arī rokas granātas. Cīņā nogalinātas 4 personas. Pavisam kopā no 2. un 3. sardzes un to apkārtnes aizvesti 10 robežsargi un 27 privātpersonas." – rakstīts Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja ģenerāļa Ludviga Bolšteina slēdzienā par PSRS bruņoto provokāciju uz Latvijas robežas 1940. gada 15. jūnijā.

Apskates protokols pēc PSRS vienību uzbrukuma Masļenku robežsardzei.
Latvijas Valsts Vēstures arhīva krājums
Labo kaimiņattiecību vārdā tā laika Latvijas presē informācija par suverēnas valsts robežas brutālu pārkāpšanu un tās pilsoņu noslepkavošanu Masļenkos parādās zem nosaukuma "Kļūmīgs atgadījums pierobežā". Piemēram, laikrakstā "Brīvā Zeme" šī ziņa tiek publicēta vien 17. jūnija izlaidumā – divas dienas pēc traģiskajiem notikumiem, turklāt raksts ievietots priekšpēdējā lapā starp kriminālziņām, sludinājumiem un skolu vēstīm.

"Brīvā Zeme", 17.06.1940.
periodika.lv

"Сегодня ", 17.06.1940.
periodika.lv
Vēl soli tālāk iet krievvalodīgais laikraksts "Segodnja", kurš ziņu par Masļenkiem ievieto pēdējā, 10.lappusē, līdzās, piemēram, Padomju Savienības lauksaimniecības izstādes sludinājumam.
Jau kopš Ulmaņa valdīšanas sākuma cenzētajā presē par Padomju Savienību rodamā informācija ir selektīva – netiek pieminēti nedz savienības lēģeri, asiņainas partijas rindu tīrīšanas, golodomors Ukrainā, nedz tas, ka represēti 23 000 latvieši un gandrīz 14 000 no viņiem nošauti. Kopš 1939. gada, kad Latvijas teritorijā pēc uzspiestā bāzu līguma tiek izvietotas padomju kara bāzes, šādas varas diktētas mediju simpātijas pret austrumu kaimiņu jau kļūst daudz vieglāk izskaidrot – ieroči visos laikos ir bijuši vērā ņemami argumenti.
16. jūnijs
Dažas dienas 1940. gada jūnija vidū valsts notikumu epicentrs novirzās uz Latgales pusi, jo Daugavpilī 16.–17. jūnijā norisinās grandiozi iecerētie un arīdzan aizvadītie Latgales Dziesmu svētki. Tiesa, svētku norisi aizēno ilgi gaidītās Prezidenta vizītes atcelšana, tomēr pieci Ministru kabineta locekļi ierodas dziedāšanas svētkos. Atmosfēra ir galēji emocionāli sakāpināta, klātesošie svētku dalībnieku un viesu tūkstoši noklausās radio translēto Kārļa Ulmaņa apsveikuma runu, kopkoris diriģenta Teodora Reitera vadībā trīs reizes pieprasa un kopā ar publiku nodzied lūgšanu par Latviju – valsts himnu "Dievs, svētī Latviju!".
Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī
Savā svētku runā sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš saka: "Ne laiks, ne apstākļi nav latviešu tautas gaitās šķīruši Prezidentu no savas tautas. Mēs esam ar savu Prezidentu un būsim ar savu Prezidentu latviešu tautas tālākā uzplaukuma un valsts izveidošanas gaitās".

Tomēr gan dziesmotajā Daugavpilī, gan diplomātiski nokaitētajā galvaspilsētā visiem ir skaidrs – apstākļi ir mainījušies un kopā ar tiem neatgriezeniski arī viņu dzīve. PSRS valdība 1940. gada 16. jūnijā iesniedz ultimātu Latvijas Republikas valdībai ar pamatprasībām:
1
Nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt PSRS un Latvijas Savstarpējās palīdzības pakta godīgu īstenošanu.
2
Bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas Savstarpējās palīdzības pakta īstenošanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.
3
Padomju valdība gaidīs Latvijas valdības atbildi līdz 16. jūnija plkst.11 naktī. Latvijas valdības atbildes nepiesūtīšana līdz šim termiņam tiks uzskatīta par atteikumu izpildīt minētās Padomju Savienības prasības.
Jau krietni pirms noliktā laika – ap astoņiem 16. jūnija vakarā Kremlis saņem Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera atbildi uz ultimātu, kurā tiek ziņots, ka Latvijas puse ir godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra paktu un PSRS karaspēka ielaišanu nodrošināt ir gatava. Tikai Latvijas valdība lūdz, vai karaspēka ievešanu nevarētu atlikt uz dienu, vismaz līdz 17. jūnijam, lai naktī mājās varētu atgriezties aptuveni 100 tūkstoši Latgales Dziesmu svētku dalībnieki.

Pie Dziesmu svētku dalībniekiem jāpieskaita arī vairāki valdības ministri. Lai arī atbildē uz notu visur figurē vārdi "Latvijas valdība", ārkārtas sēdē viņi nevarēja būt, jo atradās 300 kilometru attālumā. Pēc Maskavas ultimāta lēmumu par kapitulāciju un valdības demisiju Ulmanis pieņēma viens pats, bet parakstus uz savām demisijām ministri salika naktī, jau pēc atgriešanās no Latgales.
17. jūnijs
Pulksten piecos no rīta vairākās vietās pāri Latvijas robežai pāriet PSRS karaspēka daļas. Jau no paša rīta padomju sūtniecība Rīgas radiofona direktoram mutiski paziņo, ka par Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā nedrīkst dot nekādu citu informāciju, kā tikai to, kas nāks tieši no sūtniecības. Brīvi drīkst spēlēt tikai mūziku. Pa lielceļiem dārdina sveši tanki, bet radio vienā laidā atskaņo šlāgerus.
Latvijas armijas kaprālis Anatolijs Jekaraševs 17. jūnijā dienēja robežas tuvumā. Viņš stāstīja, ka no sava posteņa vien saskaitījuši vairāk nekā 30 sarkanarmiešu tankus, kas, tiesa, uzvedušies ļoti solīdi. Bijušais Latvijas karavīrs atzina, ka pretošanās nenotika, jo, pirmkārt, netika dota pavēle no armijas virspavēlniecības. Otrkārt, tā būtu bijusi skaidra pašnāvība – ar karabīni iet pret tankiem. Būtu bijusi vismaz rokas granāta – nožēlu pauda kaprālis.
Latvijas Armijas kaprālis Anatolijs Jekaraševs stāsta par bezspēcību 1940.gadā
Latvijas Armijas štābs ienākošajām Sarkanās armijas daļām pretī sūta pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli. Savos memuāros Ķikulis norādījis – kad viņš jau pašā Rīgas pievārtē stādījās priekšā padomju komandierim un skaidroja, ka pagaidām karaspēks varētu izvietoties plašajā Uzvaras laukumā, uzrunātais paskaidrojis, ka viņam ir dots kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu un telegrāfu, radiofonu, Spilves lidlauku.
Krievu armijas ienākšana
Tauta ir apjukusi, dezorientēta, un kopējā situācija, pateicoties dažādām provokācijām no komunistu puses, ir diezgan nokaitēta. Topošās valdības iekšlietu ministrs Vilis Lācis cenšas uzrunā sakaitētos prātus nomierināt, apgalvojot, ka ar tankiem Latvijā ierodas draugs.

Ap 17. jūnija pusdienlaiku virs Rīgas sāk riņķot padomju bumbvedēji, taču prezidents Ulmanis uzvedas nedaudz dīvaini, uz ko telegrammā PSRS Ārlietu tautas komisariātam 18. jūnijā norāda PSRS pilnvarotais pārstāvis Latvijā Vladimirs Derevjanskis.
Topošās valdības iekšlietu ministra Viļa Lāča uzruna tautai par Sarkanās armijas ienākšanu
"Ap pulksten vieniem dienā Rīgā sāka ienākt avangarda tanku daļas, kas ātri ieņēma pilsētu un tās svarīgākos punktus. Tik drīzu ierašanos un ātru darbību no mūsu puses varas iestādes nebija gaidījušas, jo plkst.12.30 Ulmanis vēl mierīgi braukāja pa pilsētas ielām".
Vladimirs Derevjanskis, PSRS pilnvarotais pārstāvis Latvijā
Arī prese nebeidz pilnām mutēm slavēt latvisko lēnprātību, kādā iedzīvotāji nepretojoties un padevīgi sagaida ienākošos, tiesa, nedaudz bruņotos "draugus" – Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā visi ir mierīgi, izturēti. Dažādu vispārinājumu lietojums – "visi", "vienprātībā", "vienbalsīgi" – allaž rada šaubas par ziņas faktoloģisko pamatojumu.

Pāris dienas vēlāk tajos pašos laikrakstos parādās ziņas par arestētajiem, bojāgājušajiem, incidentiem, nekārtībām. Fotokameras ir fiksējušas dažus nekārtību cēlājus, kas, neskatoties uz skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaucoties pūlī, mēģināja izprovocēt nemierus un pat radīt sadursmes. Prese vēstīja, ka ar bruģakmeņiem ticis nomētāts absolūti nevainīgs satiksmes regulētājs Stacijas laukumā, jo viņam darba dēļ bija jāatrodas notikumu epicentrā. Rezultātā esot bijusi spiesta iesaistīties policija, kas kopā ar ugunsdzēsējiem nemierus novērsusi.
Nekārtību cēlāji 1940.gada 17.jūnijā Rīgā. Latvijas Kara muzeja krājums
Presē neparādās informācija par bojāgājušajiem Sarkanarmijas sagaidīšanas nekārtību upuriem, kaut gan kameras ir fiksējušas vismaz divu upuru bēres, kuras izvēršas par milzīgu, masveidīgu demonstrāciju.
1940. gada 17. jūnijā notikušo nekārtību upuru bēres. Bēru gājiens uz Matīsa kapiem. Mītiņš kapos.
18. jūnijs
Vienus melus plūstoši aizstāj nākamie. Puspatiesību un noklusēšanas atslēgā ir kodēts arī tās dienas visu laikrakstu hits – prezidenta Ulmaņa slavenās radiorunas atreferējums ar folklorizēto frāzi: "Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās". Zīmīgi, ka joprojām pie varas esošajam Valsts prezidentam ir jāsaņem atļauja uzrunāt pašam savu tautu, uz ko pilnvarotais pārstāvis Vladimirs Derevjanskis tajā pašā telegrammā nepārprotami norāda.
"Vakarvakarā (t.i. 17. jūnijā) mēs atļāvām radiopārraides ar nosacījumu, ka pārraižu programma turpmāk tiks saskaņota ar mums un ka attiecībā pret PSRS un Sarkano armiju nelojāli paziņojumi netiks pieļauti."
Vladimirs Derevjanskis, PSRS pilnvarotais pārstāvis Latvijā
18. jūnija vakarā ar Maskavas vilcienu Rīgā ierodas Latvijas notikumu centrālā figūra – PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja, Staļina 1937./38. gada paraugprāvu prokurors biedrs Andrejs Višinskis. Stacijā viņu Valsts prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants pulkvedis Miervaldis Lūkins un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, kā arī padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni Derevjanski priekšgalā. Tai pašā vakarā biedrs Višinskis ieradās pilī uz vizīti pie Valsts prezidenta Ulmaņa. Iespēja izrādīt bruņotu pretestību Sarkanajai armijai bija palaista garām.
Leģendārais latviešu kara jūrnieks, Latvijas armijas pirmās zemūdenes "Ronis" komandieris Hugo Legzdiņš pēc daudziem gadiem dalījās pārdomās, ka armijas vadības lēmums nolikt ieročus un nepretoties padomju karaspēkam bijis nodevīgs.
Latvijas armijas pirmās zemūdenes "Ronis" komandiera Hugo Legzdiņa atmiņas
19. jūnijs
Sākas intensīvs jaunās, prokremliskās valdības veidošanas darbs, kuru vadīja un organizēja no Padomju Savienības sūtniecības. Kā savās atmiņās stāstīja jaunās Saeimas deputāts Jānis Kronītis – Vilis Lācis jau 1940. gada agrā pavasarī Maskavas uzdevumā noskatījis kandidātus jaunajai valdībai. Lācis viņam teicis, ka droši zinot par Ulmaņa valdības drīzo krišanu, kā arī jautājis, vai Kronītis būtu gatavs iekļauties jaunās, demokrātiskās valsts atjaunošanas darbā un kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tas tikai vēlreiz apliecina Lāča ciešās saiknes ar Kremļa ļaudīm.
Jaunizveidotās Saeimas deputāts Jānis Kronītis stāsta par Viļa Lāča aicinājumu veidot valdību
Jau 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Ulmanim iesniedza Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu ar politikā nepieredzējušo mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. Jaunā "Tautas valdība", vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties sāka darbu pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai sovjetizācijai.
20. jūnijs

1940. gada 20. jūnija vakarā tiek izveidota valdība ar Ministru prezidentu profesoru Kirhenšteinu priekšgalā. Sākumā šajā valdībā bija tikai septiņi ministri, viens ministra biedrs, kā arī armijas komandieris. Neviens no šiem cilvēkiem tobrīd nebija Komunistiskās partijas biedrs, taču ir zināms, ka četri vai pat pieci no viņiem (Pēteris Blaus, Roberts Kļaviņš, Vikentijs Latkovskis, Vilis Lācis un, iespējams, arī Roberts Dambītis) bija saistīti ar PSRS specdienestiem. Savukārt pats Kirhenšteins, kā arī viņa valdības satiksmes ministrs Jānis Jagars un Blaus trīsdesmitajos gados bija aktīvi "Kulturālās tuvināšanās biedrības ar Sociālistiskās Padomju Republiku Savienības tautām" biedri. Arī tās darbību PSRS specdienesti izmantoja savām vajadzībām.

Ministru prezidents profesors Augusts Kirhenšteins
"Atpūta", 28.06.1940, periodika.lv
21. jūnijs
21. jūnijā Višinskis krieviski saka runu no PSRS sūtniecības balkona Rīgā un sola respektēt Latvijas neatkarību. Runu Višinskis noslēdz ar saukļiem latviski: "Lai dzīvo brīvā Latvija!" un "Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!" Šis ir periods, ka līdzās sarkanajam PSRS karogam vēl kādu laiku plīvo neatkarīgās Latvijas karogi.

Jau pirmajā savas darbības dienā jaunā valdība pieņem likumu par politisko ieslodzīto amnestiju. Tas gan neattiecas uz Latvijas labējiem radikāļiem, bet tikai uz komunistiem, taču skan labi.
PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks, Staļina 1937./38. gada paraugprāvu prokurors Andrejs Višinskis saka uzrunu
Šim notikumam par godu tiek organizēts darbaļaužu gājiens uz Rīgas Centrālcietumu atbrīvoto svinīgai sagaidīšanai. Pavisam no Latvijas cietumiem todien atbrīvo 253 politieslodzītos, pusi no visas Latvijas kompartijas biedriem, tās vadību ieskaitot, kurai nav ne jausmas, kas ārā notiek.

Latvijas kompartija 30. gadu nogalē ir diezgan nenozīmīgs spēlētājs valsts politiskajā tirgū, toties komunistiem veikli izdodas iekļauties Maskavas kūrēto jūnija notikumu gaitā un kādus gadus vēlāk veiksmīgi to sasniegumus jau piedēvēt saviem nopelniem.
Intervijā kompartijas biedri Jānis Gustsons un Ieva Vīnholde stāstīja, kā viņi piedalījušies Centrālcietuma ieslodzīto atbrīvošanā. Abu teiktais apgāž publiski padomju propagandas pausto, ka tā bijusi stihiska tautas dumpošanās, jo paši protestētāji neko izlemt nav varējuši – bijusi jāgaida atļauja no centra, lai demonstrācija varētu sākt kustību uz Centrālcietumu. Tāpat hronikas un foto materiālos daudz fiksēti visur klāt esošie vīri Sarkanās armijas formās, kas šo pasākumu vadīja un uzraudzīja.
Kompartijas biedri Jānis Gustsons un Ieva Vīnholde stāsta par politieslodzīto atbrīvošanas aizkulisēm
Jūlijs. Saeimas vēlēšanas

Okupācijas varas izveidotā valdība steigšus, neievērojot Latvijas Republikas vēlēšanu likumu, izsludināja Saeimas vēlēšanas. Tās ignorēja visus demokrātisku vēlēšanu pamatprincipus.

Vēlēšanas izsludināja 10 dienas pirms noteiktā vēlēšanu datuma, un saraksti bija jāiesniedz četru dienu laikā. Valdība mainīja vēlēšanu likumu, lai padarītu neiespējamu citu partiju piedalīšanos. "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu saraksts bija vienīgais, ko deklarēja kā atbilstošu "visām likuma prasībām".
Teoloģijas profesors Henrijs Trops dalījies atmiņās par detektīva cienīgajām situācijām, kādās nācās nonākt tāpēc, ka kopā ar domubiedriem bija ideja pieteikt savu vēlēšanu sarakstu Saeimas vēlēšanām. Tā kā Trops bija laikraksta "Latgales Vārds" redaktors, viņš paguva nopublicēt savu vēlēšanu programmu. Citi politiskie spēki pat to nespēja īstenot, jo laikrakstiem bija aizliegts publicēt alternatīvu partiju vēlēšanu programmas. Savukārt piereģistrēt savu politisko spēku Saeimas vēlēšanām Trops nepaguva, jo saņēma ziņu, ka jau vairākas partijas, dodoties uz partiju sarakstu reģistrāciju, vairs ārā no telpas neiznākot.
Teoloģijas profesors Henrijs Trops par vajāšanu un nespēju reģistrēt alternatīvu politisku spēku
Šajās vēlēšanās arī piedalījās toreizējais radiofona diktors, dzejnieks Andrejs Eglītis. Viņš jau tobrīd skaidri nojauta, ka komunisti būs vienīgā iespējamā izvēle un demokrātija faktiski Latvijā būs beigusies.
Dzejnieks un Latvijas radiofona diktors Andrejs Eglītis par nolemtību un iespējām kandidēt vēlēšanās
Pašas Saeimas vēlēšanas norisinās 14.–15. jūlijā. Tajās notika pārkāpums aiz pārkāpuma – vēlētāju sarakstu neesamība, sarkanarmiešu piedalīšanās vēlēšanās, balsu skaitīšana čekistu uzraudzībā un pašas balsošanas norise bruņotu okupācijas armijas karavīru uzraudzībā. Rezultāti apliecināja, ka mājas darbu varas iestādes bija lieliski izpildījušas iepriekš – Latvijā vēlēšanās piedalījušies 94,8% balsstiesīgo un par vienīgo kandidātu sarakstu nobalsojuši 97,8%.
Sieksātes pagasta valdes loceklis Kārlis Erviks stāsta par vēlēšanu farsu
Rīgas galvenais lielvecākais Kirhenšteina valdības laikā Jānis Pupurs stāsta par vēlēšanu organizēšanu
Vēsturnieks Juris Ģērmanis savu līdzdalību 1940. gada Saeimas vēlēšanās nodēvējis par vienu no lielākajiem apkaunojumiem viņa mūžā, jo nebija nekādu ilūziju par iznākumu, bet aiz bailēm bija jāpiedalās, citādi viņš iekļūtu tautas nodevēju kategorijā.
Vēsturnieks Juris Ģērmanis par apkaunojošo piedalīšanos vēlēšanu farsā
"Tautas griba" statistiski bija apliecināta, atlika doties delegācijai uz Maskavu "lūgt" uzņemšanu PSRS sastāvā. Maskavas delegācijas sastāvā bija arī Ieva Paldiņa – pagrīdes komuniste, kopš 1940. gada Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas locekle, Saeimas deputāte. Intervijā 1991. gadā viņa pauda, ka tolaik ticējusi revolūcijas uzvarai un tautas varas triumfam, bet tagad saņem pārmetumus, ka palīdzējusi "nobendēt brīvo Latviju".
LKP CK locekle Ieva Paldiņa par ticību ideāliem un apsūdzībām brīvās Latvijas iznīcināšanā
Kolektīvās atmiņas ļodzīšana

1940. gada 17. jūnija notikumi bija viens no 20. gadsimta Latvijas vēstures pagrieziena punktiem, kas atstājis neizdzēšamas pēdas sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Padomju propagandisti 17. jūnija republikas vārdu centās ierakstīt mūžībā, pārdēvējot tajā pilsētvides un ražošanas objektus, kā arī kultivējot minēto tēmu mākslā. Neviens no tiem gan nav izrādījušies ilgtspējīgi un paliekoši projekti.
Saldumu fabrikas "V. Ķuze" reklāmas un produkcijas iesaiņojumu attēli. Materiāli no izstādes "No Ķuzes līdz Staburadzei"

Konditorejas fabrikas “17. jūnijs” fabrikas reklāmas un produkcijas iesaiņojumu attēli. Materiāli no izstādes "No Ķuzes līdz Staburadzei"
Saldumu karaļa liktenis

Pēc Otrā pasaules kara daudzi sagrautie un iznīcinātie Latvijas uzņēmumi pakāpeniski tika atjaunoti, tomēr vēsturiskā atmiņa nedrīkstēja atgriezties. Tāpēc vecie, Latvijas laika nosaukumi tika pārsaukti citos – šķiriski labskanīgākos vārdos. Piemēram, Gēgingeres fabriku pārdēvēja par "Uzvaru", bet saldumu karaļa Vilhelma Ķuzes uzņēmums "V.Ķuze" kļuva par "17. jūniju", kur tapa tikai un vienīgi padomju cepumi un citi miltu izstrādājumi.
Saldumu fabrika "V.Ķuze" savos ziedus laikos 30. gadu beigās ražoja 50 biskvīta šķirnes, 65 šokolādes šķirnes, 150 konfekšu šķirnes, 25 vafeļu šķirnes, 30 kafijas šķirnes – kopā ap 500 dažādu nosaukumu izstrādājumus. Produkciju eksportēja uz ASV, Lielbritāniju, Franciju, Zviedriju, Nīderlandi, Ēģipti, vairākām Āzijas valstīm un Austrāliju. Tās darbinieku skaits pārsniedza 500 cilvēkus, dienā saražoja ap 5000 kilogramiem dažādu saldumu, pārstrādāja gandrīz tikai vietējās izejvielas, preču gada apgrozījums vietējā tirgū bija 2,5 miljoni latu. 1939. gadā sabiedrības pamatkapitāls sasniedza 1 500 000 latu.
Sižets par konditorejas fabrikas “17. jūnijs” veiksmīgo iekļaušanos sociālistiskajā tautsaimniecībā.
Kinožurnāls “Padomju Latvija” 26/1945, režisors N. Karmazinskis
Pašam fabrikas īpašniekam Ķuzem jaunā komunistu valdība sākumā atļāva palikt uzņēmuma direktora amatā un pat izmantot ģimenes trīsistabu dzīvokli. Taču ar padomju varu noslēgtais pamiers bija mānīgs, un 1941. gada 13. jūnijā Ķuzi arestēja un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, kur 1941. gada vasarā Latvijas saldumu karalis gāja bojā padomju koncentrācijas nometnē Soļikamskā.

Radio raidījumi tika veidoti 17. jūnija laukumā 8
Foto – LETA
Jaunas adreses

Ilgus gadus Latvijas Radio klausītāju vēstuļu straumes plūda uz adresi pašā Rīgas sirdī – 17. jūnija laukumā 8. Šādu nosaukumu laukums saglabāja no 1940. gada 23. jūlija līdz 1987. gada 20. novembrim, kad tika atjaunots starpkaru laika nosaukums – "Doma laukums".
Pie sava 17. jūnija laukuma tika arī vēju dzimtene Liepāja. Atmodas laikā tam piešķīra Latvijas simbola – Brīvības pieminekļa – autora tēlnieka Kārļa Zāles vārdu, jo tēlnieks kopā ar ģimeni pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Liepājā.

Lielās (Ļeņina) ielas un Kārļa Zāles (17. jūnija) laukuma krustojums Liepājā ap 1960. gadu
Liepājas muzeja arhīvs

Dailes teātra izrāde "Četras dienas jūnijā". Centrā – Uldis Vazdiks Kārļa Ulmaņa lomā
Kadrs no Latvijas televīzijas video ieraksta
Izrāde par jūnija dienām

Dailes teātra vēsturē iegājusi Raimonda Staprāna luga "Četras dienas jūnijā" ar Uldi Vazdiku prezidenta Kārļa Ulmaņa lomā. Leģendārs atmodas laika iestudējums, kas 1989. gadā tapa Kārļa Auškāpa un Vara Vētras režijā. Izrāde iestudēta un arīdzan tika spēlēta ārpus teātra sienām – Ulmaņa bijušajā darba kabinetā Rīgas pilī. Izrāde ataino 1940. gada jūnija vidus notikumus, kad Rīgā jau ieradušies Sarkanās armijas tanki, prezidenta padoto domas par pretošanos svešajam karaspēkam dalās un Ulmanis ir izšķirošu lēmumu pieņemšanas priekšā.
Romāns, ko apbalvoja ar Staļina prēmiju

Vilis Lācis 40. gadu beigās sarakstīja romānu "Vētra", kas vēstīja par otrās Padomju Latvijas veidošanās laiku un apstākļiem. Romāns autoram atnesa augstu PSRS valdības apbalvojumu – Staļina prēmiju. Rīgas Kinostudijā režisori Rolands Kalniņš un Varis Krūmiņš 1960.gadā pēc šī romāna uzņēma filmu ar tādu pašu nosaukumu "Vētra". Tajā attēloti 1939.–40. gadu notikumi – komunistu pagrīdes darbība, Latvijas valdības gāšana, politieslodzīto atbrīvošana no Rīgas Centrālcietuma.

Kadrs no filmas "Vētra" hrestomātiskā fināla – galvenā varoņa Kārļa Žubura (Valdemārs Zandbergs) atbrīvošanas aina, tiekoties ar aktrisi Māru Vildi (Vija Artmane) pie Centrālcietuma vārtiem 1940. gada jūnijā.
Čaka veltījums tankiem
1940.gada 17.jūnijs ticis arī apdziedāts no vairāku latviešu literātu puses, kas nebūt nav uzskatāmas par klasiskām tā dēvētajām "Kremļa lakstīgalām". Vēstures zinātņu doktors Aivars Stranga savā darbā "Latvijas kultūras un mākslas sovjetizācija pirmajā padomju okupācijas gadā: 1940. gada jūnijs – 1941. gada jūnijs." norāda: "Neviens ne līdz tam, ne vēlāk tik meistarīgi neapmīļos okupācijas simbolu – Sarkanās armijas tanku –, kā to darīja A. Čaks".

Lielceļu baltajos dvieļos
Tinušies tanki iet;
"Tumsu mums šurpu svied
Riteņos dzēlos un lielos.
Tā mūsu nemieru mielos."
Motoru balsis dzied. –
Tēraudā sapņi zied.

Vabules kaltās un stiprās,
Bites, kas saldi dūc.
Pretim tām veras krūts.
Tālumi pārtrūkst kā dzīpars.
Zeme mums ripo kā stīpa.
Diezgan te kungiem būts. –
Pats savu vārpu plūc.

"17. jūnijs". (Karogs, 1941, Nr. 6)