Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Helmuts Rasa līdz 30 gadu vecumam meklēja savu vietu dzīvē – bieži ar alkohola un vieglo narkotiku palīdzību. 2020. gada novembrī, atgriežoties no darba Šveicē, Helmuts nolēma Latvijā doties pēdējā ceļojumā ar narkotiskajām vielām, bet tas izvērtās gaužām bēdīgs. Tagad Helmuts nelieto un beidzot zina, ko vēlas darīt – viņa dzīves mērķis ir palīdzēt citiem bērniem un jauniešiem, viņš atklāja intervijā "Dod pieci" labdarības maratona studijā.
Kaspars par pagrieziena punktu savā dzīvē uzskata brīdi, kad 14 gadu vecumā gandrīz nokļuva cietumā. Daļu dzīves pavadījis bērnunamā, viņš nonāca Latvijas Bērnu atbalsta fonda ofisa telpās, kurās nakšņoja četrus gadus, lai varētu mācīties Rīgā. Tagad Kaspars ir fonda valdes loceklis un palīdz jauniešiem, kuri nonākuši grūtībās, kādas savulaik piedzīvojis arī pats.
Būt citādam un atšķirīgam vienmēr ir grūtāk, nekā pakļauties vairākumam. Jautājumi par dzimumidentitāti vai atšķirīgu seksuālo orientāciju daļai pusaudžu liek apšaubīt sevi un piederību "normālajam". Ja tas ir komplektā ar vecāku nepieņemšanu, tad līdz atkarībai, depresijai vai pat pašnāvībai ir tikai viens solis. Uzsākot labdarības maratonu "Dod pieci!", stāsts par transpersonu Marku, kurš 14 gadu vecumā saprata, ka nejūtas iederīgs meitenes ādā, kurā bija piedzimis. Pēdējo 10 gadu laikā viņš izgājis cauri dažādām krīzēm un fāzēm, lai pieņemtu sevi un dzīvotu sabiedrībā, kas nenosoda.
Četrus gadus smēķē, lieto alkoholu, vairākas reizes nonācis policijas redzeslokā un mēģinājis izdarīt pašnāvību – tāds ir 15 gadus veca pusaudža stāsts. Ar nopietnām problēmām viņš pirms pusgada sāka apmeklēt jauniešu centru, kur saņem dažāda veida palīdzību un atbalstu. Viņš ir viens no tiem jauniešiem, kuriem šogad īpašu uzmanību pievērš labdarības maratons "Dod pieci!".
Zemgales tūrisma gada balvas "Zemgales Zelta dukāts" ieguvējs Silvars Dumpis no Aizkraukles novada Vietalvas pagasta pirms četriem gadiem kopā ar sievu Līgu nopirka 300 šķirnes trušus, bet nu jau mini zoodārzā "Karlīnas" ir arī dažādi putni, kazas, alpakas, poniji, zirgi, ķengurs un citi dzīvnieki, Silvars stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Otrās Adventes rītā Jelgavas pilsētas Pasta salā Latvijas Bērnu fonds rīkoja labdarības pasākumu "Grinča brančs" jeb vēlās brokastis, lai radītu svētku sajūtu ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Gan pasākuma rīkotāji, gan ģimenes atzina – šo bērnu pateicība ir īpaši sirsnīga un patiesa, jo viņiem saviesīgu notikumu ikdienā ir maz.
Visi vēji, kādi vien pāri Latvijas zemei pūtuši, nav gājuši garām arī Aizputei. Padomju Latvijas industrializācijas laikā mazā Aizpute kļuva par lielāko specializēto atslēgu ražotāju Padomju Savienībā. Tolaik 1000 strādājošo trijās maiņās saražoja ap 55 tūkstošiem slēdzeņu diennaktī. Viss mainījās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad uzņēmumam draudēja tāds pats liktenis kā simtiem vissavienības pakļautības uzņēmumu citviet Latvijā. Aizputē izturēja – spītējot vējiem, mums joprojām turas savas "Kurzemes atslēgas".
Nodzeltējušas vēstules, piezīmju klades, kurās tuvinieka rokraksts kļūst arvien drebošāks. Fotogrāfijās tverti mirkļi pamazām vairs neko neizsaka. Sejas izplūst gan fotopapīrā, gan arī atmiņās, personīgi stāsti nereti pat nonāk antikvariātos.
Amerikāņu dizainers Pols Hīsermeiers (25) iemācījās adīt otrajā klasē. Adīšana bija līdzās kā vaļasprieks līdz brīdim, kad Pols pirms dažiem gadiem uzadīja šalli aktrises Umas Tūrmanes skatuves tēlam Henrika Ibsena lugā. Tobrīd kļuva skaidrs, ka adatas un dzija viņa dzīvē varētu būt kaut kas vairāk par hobiju, Pols stāsta sarunā ar LSM.lv. Nu viņš ir Latvijā, lai pētītu mūsu adīšanas tradīcijas un rakstītu par tām grāmatu.
Sētniekiem rīta darbi sākas jau tad, kad daļa cilvēku vēl guļ. Mudīte Pozņaka ir viena no ilggadējām sētniecēm Valmieras pusē. Vietējie viņu ciena, bet viņa pati saka – sniegu tīra ar prieku un puķu dobju ravēšanu uztver kā meditāciju. Viena gan viņai pietrūkst – agrāk, kad viņa sāka sētnieces darba gaitas, notikušas vērienīgas balles gada beigās, bet tagad tādu vairs nav.
Lidijai bija tikai 15 gadu, kad viņai pieteicās pirmais bērns. Kaut arī viņa bija ļoti apmulsusi no šīs situācijas, viņa skaidri zināja, ka bērnu vēlas paturēt. No bērna tēva atbalstu viņa nesaņēma, arī pašas ģimenē bija materiāli ļoti spiedīgi apstākļi, tāpēc sociālā dienesta darbinieki ieteica viņai vērsties pēc palīdzības misijā "Pakāpieni". Viņa tur saņēma ne tikai praktisku un morālu atbalstu, bet arī vērtīgas iemaņas un zināšanas visai tālākajai dzīvei.
17 gadu vecumā jau atmetusi dzeršanu, narkotikas un izcietusi tiesas piespriesto sodu par narkotiku pārvadāšanu – tas ir Elizabetes stāsts. Jau agrā vecumā meitene piedzīvojusi smagu vardarbību un arī dziļu vientulību. Šī publikācija ir daļa no šī gada labdarības maratonam "Dod pieci!" veltītās stāstu sērijas par jauniešiem, kas sarežģītu apstākļu dēļ nonākuši riskantās situācijās vai nespēj iekļauties sabiedrībā.
Tas bija Līksnas priesteris, kurš Sintijai Gipterei trīspadsmit gados teica – ja jau viņa tik labi dzied, tad varēs spēlēt arī baznīcas ērģeles. Neko darīt – tēvs kredītā nopirka sintezatoru, bet viņa internetā sāka mācīties pirmos akordus Svētajai Misei. Tas bija laiks, kad Sintija ar savu Latvijas nākotnes redzējumu tika iebalsota arī jauniešu Saeimā. Brīvprātīgās darbs, diplomētas pedagoģes pieredze, dziedāšanas konkursi – tas viss bija, kā pati smej, jaunībā. Šobrīd jaunajai sievietei un dvīņu mammai ir uzticēta Līksnas kultūras dzīves vadība, kur līdzās ērģeļu spēlēšanai un baznīcas kora vadībai viņai jāpārrauga seši amatieru kolektīvi un jārūpējas, lai Līksnā līksmība nekad nebeigtos.
Viņu pamatoti var saukt par savas paaudzes vienu no labākajiem Latvijas fotogrāfiem, kurš ar kameras aci ir fiksējis laiku un cilvēkus tajā, sākot no prastiem bezpajumtniekiem līdz Valsts prezidentiem. Nu jau būs pārdesmit gadu, kā Andris Krieviņš fotografēšanu smalkiem žurnāliem nomainījis pret dzīvi laukos Zvārtavas pusē, pašā Igaunijas pierobežā. Tur viņš audzē zirgus, aitas un ragulopus, atjauno dabiskās pļavas, bet kopā ar dēlu iekārto keramikas darbnīcu, jo ceplis jau ir gatavs. Dzīve pierobežā ļauj Andrim uz daudzām lietām mūsu valstī paskatīties, kā saka, no malas.
"Kāpēc es palīdzu ukraiņu ārstiem? Es vienkārši jūtu, ka tas ir tas, kas man jādara, ka tas ir viens no svarīgākajiem manas dzīves uzdevumiem. Ja es palikšu malā, tad es nevarēšu sev to piedot. Tas ir vienkārši jādara," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Mārtiņš Malzubris. 2022. gada marta beigās viņš kopā ar mikroķirurgu Olafu Libermani devās uz Ukrainu, lai palīdzētu ārstēt civiliedzīvotājus un karavīrus, bet tagad apmāca ukraiņu ārstus tepat Latvijā.
Ja inženieris kļūst par bitenieku, dravā rodas nestandarta risinājumi. Jānis Kronbergs jau 11 gadus nodarbojas ar biškopību, bet pirms pieciem gadiem radīja mobilo lietotni biškopjiem. Jānim Siguldas novada Siguldas pagasta "Teiļos" ir 90 bišu saimes, viņš darbojas divos Vidzemes biškopju kooperatīvos, vada Latvijas Biškopības biedrības Siguldas nodaļu un popularizē medus lietošanu skolās, biškopis stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Artūrs (19) pusaudža gados mājās un skolā piedzīvoja agresijas izpausmes un dusmu lēkmes, daudz kāvās ar vienaudžiem, atradās konstantās konfliktsituācijās ar skolotājiem un vecākiem un izjuta mobingu gan no skolas biedriem, gan skolotājiem. Viņš pieci.lv atklāja savu stāstu, kā bijis riskam pakļauts jaunietis, kas ir šī gada "Dod pieci!" centrālā tēma.
Tas bija 2017. gadā, kad Aivars Žurila – dzimis audzis pilsētnieks – pārcēlās uz laukiem un prātoja, ko nu tur varētu pasākt viens programmētājs. Izvēle krita uz koku, kur cilvēkam bez iepriekšējas pieredzes un aroda iemaņām talkā nāca interneta dzīļu resursi, jo visu nācās apgūt pašmācības ceļā. Tā tapa pirmie grebumi, griezumi, sienas pulksteņi, dažādi suvenīri un dzimtas koki – viss kokā. Nu jau Aivars koku ir sapratis tik tālu, ka pērn saņēma "Gada amatnieka" titulu. Un vēl viņam ir skaidrs, ka arī no dēla Artūra dienās varētu iznākt lietaskoks.
Edgars Grundbergs jeb Edžus. Kārtīgs puika ar bezgala plašu sirdi un redzesloku. Ļoti mīlēja visu latvisko! Dejoja tautas dejas. Šovasar tika uz saviem pirmajiem Dziesmu un deju svētkiem. Ar tieši tādu pašu prieku ballēs dancināja savu māsu un mammu. Tā, ka krekls slapjš līdz pēdējai vīlītei. Spēlēja teātri. Nofilmējās filmā. Bija lielais brālis mazajam Ernestam. Dienā, kad nolika tiesības, tika pats pie sava auto. Ne jau liela un jaudīga, bet tāda, ar kuru braucot tiešām saprast, cik forši ir būt neatkarīgam. Un Spānija... oktobrī studentu apmaiņas programmas ietvaros viņam bija jādodas uz ārzemēm. Bet tam visam svītru pārvilka avārija, kuras iemesli nav noskaidroti joprojām. Edžuka vairs nav. Bet viņa sirds turpina pukstēt un viņa nieres strādā. Viņš kļuva par orgānu donoru trim citiem cilvēkiem. Jo mamma zināja viņa domas par ziedošanu. Un zināja, ko atbildēt ārstiem, kad tiek uzdots ļoti tiešs jautājums. Tāpēc nesāp mazāk. Sāp ļoti. Bet daļa Edgara dzīvo. Viņa abas nieres un sirdi pārstādīja citiem. Sirsniņa tika pusaudzei.
Sergejs Bass – zobārsts ar 20 gadu pieredzi un privāto klīniku īpašnieks Odesā – kopā ar partneriem un kolēģiem izveidojis mobilo zobārstniecības kabinetu – "Zubaisters". Ar to viņi ik nedēļu dodas uz frontes zonām Ukrainā, lai bez atlīdzības labotu karavīru zobus pēc privātās klīnikas standartiem.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
