Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
"Vai es varēšu nodrošināt savu ģimeni? Ko es vispār māku? Es vienkārši neko nesapratu. Un domas – labāk ir dzīvot bez manis. Paldies Dievam, es nenonācu līdz darbībām," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Armands Simsons, norādot, ka ar psihoterapeita palīdzību nonāca pie posttraumatiskā stresa un izdegšanas sindroma diagnozēm. Kad notiekošais tika nosaukts vārdos, cīnīties kļuvis vieglāk.
Mirušu zivju skulptore – arī tā var dēvēt taksidermisti un mākslinieci Sarmīti Inbergu. Viņai jau kopš bērnības visvairāk par visu interesē daba un māksla, tāpēc tikai likumsakarīgi, ka dzīve aizveda līdz zivju taksidermijai, kas apvieno abas šīs nozares, Sarmīte stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Monopols".
Džemma Sudraba pasaka lietas, kuras Linda pati nekad neteiktu un tādā veidā, kādā viņai nekad nebūtu drosmes. Džemma Sudraba ir nekaunīga, viņai nav neērti. Viņa ir veids, kā runāt par sieviešu tiesībām un izaicinājumiem, ar kuriem mūsdienās saskaras katra sieviete, Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Džemmas Sudrabas tēla iemiesotāja Linda Curika.
Šī bija sarežģītākā un grūtākā sezona darbības laikā – tā aizvadīto laikapstākļu ziņā turbulento vasaru vērtēja Evija Kopštāle no Dienvidkurzemes novada. Viņa pirms 13 gadiem izveidoja zīmolu "Durbes veltes" un konservē gurķus, vāra ievārījumus un gatavo ogu un augļu vīnu un liķierus. Savulaik biznesu uzņēmēja uzsāka, liekot lietā automašīnas iegādei iekrāto naudu, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Kaujas kameras vecākais speciālists – tāds amats Sauszemes spēku Mehanizētajā kājinieku brigādē ir Naurim Dorobļajam, kurš Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) pavadījis jau desmit gadus. Kā tas ir – iemūžināt karavīru ikdienu?
Pavāram Artūram Kovaļevskim no Ogres novada Tomes pagasta ir vien 26 gadi, bet jau savs uzņēmums "Garšu sēta", ko viņš izveidoja pirms trim gadiem, kad Covid-19 pandēmijas dēļ palika bez darba. Pavārs sāka ar burgeru gatavošanu mājas virtuvē, bet tagad "Garšu sētā" no maija līdz oktobrim tiek svinētas kāzas un dažādas jubilejas, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Ziemeļvidzemē ir kāda ēka, kas savu darbību nav pārtraukusi teju pusotra gadsimta garumā, neskatoties uz varu maiņām un kariem, jeb no tiem laikiem, kad to uzcēla barons Grote. Tas ir Naukšēnu brūzis. Savulaik tur ražotais porteris tika pieprasīts pat cara galmā, vēlāk, neatkarības gados, bez iesala, augļūdeņiem un zeltera tur ražoja Latvijā gardāko alu, bet padomju laikā Naukšēni kļuva slaveni ar savu "Valmieras minerālūdeni".
Brāļi Jānis un Juris Rīti pirms pieciem gadiem nopirka bijušo zvērsaimniecības "Gauja" kultūras namu. 5000 kvadrātmetru lielajai ēkai šobrīd nomainīts jumts un logi, izremontēta mazā jeb kino zāle. Tās vestibilā var apskatīt ne tikai vēsturisko auto kolekciju, bet pat daļu no Daugavpils tramvaja un citas aizgājušo laiku liecības. Brāļu turpmākie plāni ir lieli – izveidot Gaujas klubā skaņu un foto studiju, restorānu un pat lauku doktorātu, par to viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Pēdējo 20 gadu laikā Latvijā slēgtas ap četri simti skolu. Sākumā optimizāciju un pēc tam slēgšanu piedzīvoja arī vairāk nekā pusotru simtu gadu senā Glūdas skola Zemgalē. Vietējai pašvaldībai pati ēka vairs nerentējās, un tā tika nodota izsolē, kur lepno celtni, tikai viņam pašam zināmu jūtu vadīts, iegādājās kāds vietējais zemnieks – Vācijas pilsonis. Pirms gadiem pieciem viņš vecajā skoliņā ļāva atsākt mājmācību, bet šogad tur durvis vēra privātskola, kas mūsu laikmetā nav pats par sevi saprotams fakts. Pagaidām Glūdas privātskolas direktore Egita Matulēna nākotnē raugās ar cerību, jo iesāktais uz priekšu rit gludi.
Mārcis Pakalns pirms trim gadiem atgriezās dzimtajā pusē, Valkas novada Vijciema pagastā, lai mammas Ināras izveidotajā zemnieku saimniecībā "Piekalnes" būvētu kartupeļu noliktavu, un tur nolēma palikt. Tagad SIA "Piekalnes" 300 hektāros audzē graudus, bet 50 hektāros – 30 dažādas kartupeļu šķirnes, Mārcis stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
17 gadus vecais Vladislavs jeb Vlads Pjatins-Ponomarenko no Mariupoles šobrīd jau mīt Īrijā. Tur viņš publicējis dokumentālo filmu par piedzīvoto Mariupolē. Okupācijā viņš ar ģimeni pavadīja 75 dienas. Viena no sāpīgākajām atmiņām ir mariupolieši, kuri kopā ar viņu slēpās pagrabā un atbalstīja Krieviju. Viņa sapnis ir izstāstīt savu pieredzi arī lielajā spēlfilmā, kurai viņš rakstīs scenāriju, un viņš grib, lai, noskatoties filmu, izlasot stāstu vai grāmatu, cilvēki redzētu, ka arī pašas sliktākās pieredzes var pārvērst kaut kā labā.
Valmieras puika Jānis Šļaukstiņš droši vien tā arī būtu palicis diplomēts ķīmiķis, ja vien nebūtu Bauņu onkuļa. Tēvoča zemnieku saimniecībā tika pavadīta katra skolas vasara, palīdzot lauku darbos un pelnot našķiem. Pagāja kāds laiks, līdz tika saprasts, ka viņa īstā ķīmija ir nevis starp formulām, kolbām un mēģenēm, bet gan lauku burvībā. Tā Jānis sasparojās uz savu pirmo pārstrādes uzņēmumu, bet pirms gada viņš pārņēma arī tēvoča septiņus simtus hektārus zemes un simtiem liellopu.
Septembra pēdējā dienā Tukuma novada Zentenē gāja karsti – desmitiem cilvēku atsaucās aicinājumam nākt palīgā iztīrīt un atjaunot kādreizējo fon Līvenu dzimtas īpašumu, vēlāk pamatskolu – Zentenes muižas pili. To no Krievijas pilsoņa Sergeja Bezstuževa atpircis Jānis Dubinskis un aicināja talkā ikvienu, kurš tic idejai, ka ēku un apkārtni var atjaunot un sakopt. Daudzi vietējie šai skolā ir mācījušies, citi – strādājuši. Tā ir viņu visu pils!
Četrpadsmitgadīgā Marija Filipčenko no Mariupoles šobrīd radusi patvērumu Polijā, par piedzīvoto, pametot dzimto Mariupoli, viņa rakstīja dienasgrāmatu pārliecībā, ka cilvēkiem ārpusē ir jāzina, kas notiek pilsētā. Par bēgšanu no Mariupoles, bailēm un nedrošību viņa stāstīja Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs".
Trīs rūjienieši – Jānis un Žanete Pirsko un Aldonis Elksnis – pirms sešiem gadiem kļuva par mājražotājiem un sāka ražot bazilika pesto. Tagad uzņēmumā ražo arī karamelizētus sīpolus, tomātu mērci un citus produktus. Visu recepšu autors ir šefpavārs Aldonis, Jānis vada uzņēmumu, bet Žanete atbild par mārketingu. Pirms trīs gadiem uzņēmums "Pesto.lv" kļuva par SIA, un tagad nelielā ražotne atrodas Valmierā, uzņēmēji vēstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Pats svarīgākais ir veicināt izpratni, lai skolēns var mācīties patstāvīgi un lai viņš pats arī saprot, ko nozīmē mācīties patstāvīgi, tā sarunā medijam "Latviesi.com" teic zinātņu doktore Astrīda Cīrule, kura dzīvo Čikāgā, bet turpina darboties arī akadēmiskajā vidē Latvijā. Viņa arī novērojusi, ka Latvijā grūti pieņem jauno un nereti nezina, ko iesākt ar inovācijām.
Karš Ukrainā noteikti ir arī augsto tehnoloģiju un dronu karš. Bezpilota lidaparāti izlūko, ļauj sasniegt nesasniedzamas teritorijas un diemžēl nes nāvi. Tieši tādēļ divi uzņēmīgi latvieši – Aigars Loss un Artūrs Kristlībs – Ukrainas armijas vajadzībām uzbūvējuši labi aprīkotu dronu komandcentru. Tas iebūvēts kādreizējā padomju laika armijas automašīnā ZIL un jau drīzumā dosies uz fronti.
Jurģis 71 gada vecumā joprojām iepriecina tūkstošiem skatītāju dažādos aviācijas šovos visā pasaulē un ir labi zināms arī Latvijā. Viņš pārliecināts, ka ir svarīgi saprast savas robežas, bet "pati spilgtākā lieta, kas arī ir vissvarīgākā – darīt šīs lietas un palikt dzīvam". Par dzīves filozofiju, lidošanu un aerobātikas tradīcijas attīstību Lietuvas un visas Baltijas aviācijas leģenda Jurģis Kairis stāstīja LTV raidījumam "Aculiecinieks"
Kristīnei vienmēr ļoti patikuši suņi, un bērnībā mājās bijuši vairāki četrkājainie mīluļi. 15 gadu vecumā meitene pat pabeigusi kinologu kursus un pelnījusi kabatas naudu, apmācot suņus. Kad darbs un ģimenes dzīve Kristīni aizveduši uz Vāciju, sapratusi, ka sapnis par savu suni jāatliek uz vēlāku laiku. Neticami skarbā pieredze ir iemesls, kāpēc Kristīne tagad ir Sančo un Karlosa saimniece, vēstīja Latvijas Televīzijas raidījums "Ķepa uz sirds".
Liktenim labpaticis, ka nu jau kā dažus gadus Ingūna Rauda atgriezusies savu senču īpašumā Mērdzenes pagastā Ludzas pusē. Tur bez vecvectēva celtajām mājām un saimniecības ēkām viņu sagaidīja arī melnā pirts. Tagad nu viņa ir pirtniece, kurai pirts nav tikai ēka, bet dzīva un jūtoša svētnīca, spēka vieta, kurp ļaudis dodas cerībā tikt galā ar savām likstām vai vienkārši – atgrieztos pie sevis.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
