Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Vai neredzīgu cilvēku mājās ir haoss? Tieši otrādi! "Visam jābūt kārtībā," Latvijas Radio 5 raidierakstā "Uz redzi!" skaidroja Māris Orbitāns. Mārim ir 36 gadi, viņš ir neredzīgs kopš dzimšanas. Māris spēlē trompeti un producē elektronisko mūziku, izmantojot modulāros un analogos sintezatorus. Lai ātri atrastu vajadzīgo, lietām Māra mājās jāstāv savās vietās – gan ledusskapī un garšvielu plauktiņā, gan drēbju skapī. Citādi nāksies pagaršot un paošņāt vai aptaustīt visu pēc kārtas.
Apei un Alūksnei ir daudz kā kopīga. Tā ir arī kopiena, kura pēdējos gados ir padarījusi daudz krietnu darbu. Nosaukt to vienkārši par fondu nozīmētu nepateikt neko, jo ikdienā tiek darītas lietas, kurām ne vienmēr uzmanības pietiek valdībām vai pašvaldībām. Tiek ziedots visam, kam pietrūkst, nepietiek vai jāpalīdz - senioriem, slimiem bērniem, skolām, bērnu laukumiņiem, novadpētniecībai un neatslābstoši un nenogurstoši arī Ukrainai. Jo kopiena var izdarīt visu, tikai ar vienu nosacījumu - ja dara to kopā.
Inita un Jānis Zepi pirms 34 gadiem sāka audzēt puķu un dārzeņu stādus. Tagad viņu dārzniecība "Puķu sēta" ir lielākā Madonā, un Jānis SIA "Jaunzemnieki" 300 hektāros audzē arī graudus, rapsi un pupas. Lai gan sezonā dārzniecībā strādā 15 darbinieki, saimnieki paši joprojām kurina siltumnīcas un dara visus nepieciešamos darbus, vēsta Latvijas Radio raidījums "Stiprie stāsti".
Lāsma Raupe pirms trim gadiem atgriezās no Anglijas, lai sāktu saimniekot savā dzimtas īpašumā netālu no Raunas. Viņa ķērusies klāt dažādu zaļumu un dārzeņu audzēšanai, un darbā šobrīd labi noder savulaik tehnikumā iegūtā traktora vadītāja apliecība. Vasarā notiek arī viņas brālēna rīkoti pasākumi, kuru laikā pļavā sabrauc jaunie dīdžeji no dažādām pasaules valstīm, lai uzstātos pļavā.
Laila Ilze Purmaliete smej, ka dziedāt iemācījusies ātrāk nekā runāt, jo tik tikko kā varējusi nostāvēt gultiņā kājās, vēl turoties pie redelītēm, tā jau esot dungojusi kādu viņai vien saprotamu meldiņu. Pēc skolas beigšanas bija jānomācās pusotru gadu universitātes ekonomistos, lai beidzot saprastu, ka dziedāšanai un dziesmu sacerēšanai jākļūst par viņas dzīves saturu – viņa pat savu otro vārdu Laila izvēlējās kā skanīgu piedziedājumu lai, lai...
Vai neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem ir hobiji? Protams! Laurim Kuzņecovam ir 32 gadi, viņš ir vājredzīgs kopš bērnības un strādā Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur rediģē audiogrāmatas. Brīvajā laikā Lauris spēlē ansamblī un fotografē. "Ir cilvēki, kuri nekad nesapratīs un neiedziļināsies, ka arī mēs varam fotografēt," Latvijas Radio 5 raidierakstā "Uz redzi!" atzina Lauris un atklāja, ka fotografē, jo vēlas saglabāt piedzīvotos mirkļus un parādīt tos citiem, kā arī vēlāk lielākā ekrānā ieraudzīt to, ko nav manījis dabā.
Jelgavas novada Cenu pagastā atrodas trešā lielākā zirgkopības saimniecība Latvijā. SIA "Princis" izveidotāja Gunta Banga, viņas meita Līga Pētersone un mazmeita Madara ir vienas ģimenes trīs paaudžu zirgkopes, kas Zemgalē audzē 82 zirgus un 10 ponijus, kā arī izveidojušas jātnieku skolu un ar saviem zirgiem piedalās jāšanas sacensībās, viņas stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Zinta Pavāre ir zvērināta advokāte un juriste, kura pirms 17 gadiem Cēsu novada Līgatnes pagastā nopirka māju "Zīlītes". Šobrīd viņa strādā par lauksaimniecības zemju pārvaldnieci Cēsīs, bet algotu darbu apvieno ar darbu piemājas saimniecībā. Nelielā platībā – 1,2 hektāros Zinta audzē bioloģiskos dārzeņus un darbojas kooperatīvā "Zaļais grozs". Zinta arī saņēmusi Eiropas atbalstu mazās lauku saimniecības attīstībai, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Ja tava sirds ir laba, ja vēlies smagi strādāt un palīdzēt cilvēkiem, tu vari paveikt jebko!" tā Latvijas Radio raidījumā "Drošinātājs" sacīja Amerikas lietuviete Rima Žiūraitis, kura Ukrainā karavīriem māca taktisko medicīnu. Viņas zināšanas glābušas dzīvības, bet karā gūtā pieredze mainījusi pašas dzīvi.
Savā darba ikdienā Ramona Irbe jaunajām mammām māca saprast bērniņus, jo ir Kuldīgas slimnīcas neonataloģe. Un vēl viņa ir vienīgā daktere Latvijā, kura māca saprast tautasdejas, jo bez deju kopas "Kuldīdznieks" vadīšanas ir arī Ventspils un Kuldīgas deju apriņķa kolektīvu virsvadītāja. Pati Ramona smej, ka slimnīcā strādā jau tik ilgi, ka tagad jau dzimst mazbērni tiem, kuri dzima, kad viņa atnāca strādāt uz Kuldīgu. Un, ja būtu jāskaita, cik reizes šim brīnumam – tikko dzimušam bērniņam viņa ir bijusi klātesoša, tad talkā būtu jāņem smalki aprēķini. Pati Ramona tik smej, ka tikusi pie vieglākajiem darbiņiem – samīļot bērnus un padejot.
Lai gan kopumā Latvijā lasītprasme pasliktinās, to noteikti nevar teikt par sešgadīgo Luīzi no Turlavas. Kad Turlavas bibliotēkas vadītāja apkopojusi informāciju, kuri pagājušajā gadā bijuši čaklākie lasītāji, pārsteigums bijis, ka no skolēniem visvairāk grāmatu – piecdesmit – izlasījusi Luīze. Viņas mamma saka, ka meita lasa patstāvīgi, bet pēc tam abas pārrunājot izlasīto.
Vai neredzīgs cilvēks var audzināt bērnus viens? Var! Elīzei Strazdiņai ir 30 gadu, viņa ir neredzīga kopš dzimšanas un audzina trīs nu jau skolas vecuma bērnus. "Kad piedzima pirmais bērns, man bija knapi 20," Latvijas Radio 5 raidierakstā "Uz redzi!" stāstīja Elīze. Protams, palīgā pieteicās radinieki: "Brauca pie manis un pieskatīja mani, bērnu pārģērba, nomazgāja." Taču drīz vien Elīze saprata, ka vēlas iemācīties bērnu aprūpēt patstāvīgi, atrada cilvēku, kas visu ierādīs, un radiem teica: "Paldies, jūs man palīdzējāt, bet tagad es pati!"
"Ja sieviete nākamajā dienā pēc dzemdībām grib dzemdēt vēl, tad man tas ir lielākais gandarījums, tad es esmu īstajā vietā un visu esmu izdarījusi pareizi!" Saņemot Latvijas "Gada vecmāte 2023" titulu, tā saka Daugavpils slimnīcas vecmāte Jana Priedīte. Vecmātes rokas ir pirmās, ar kurām savā dzīvē saskaras bērns. Tieši no vecmātes darba ir atkarīga bērna droša nākšana pasaulē.
"Ja ar šo diagnozi mēs nonākam slimnīcā, tas nozīmē, ka ir jau drusku par vēlu, jo nieres ir klusās slepkavas. Cilvēks saprot, ka ir slikti, tikai tad, kad viss jau ir beidzies," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" sacīja Andrejs Kvitko. Viņam ir hroniska nieru slimība, un savu funkcionējošo nieru vairs nav. Jau kopš 2018. gada Andrejs ir rindā uz otro nieres transplantāciju.
Tik daudz asaru un tik daudz sāpju. Vairāk nekā 42 000 salauztu likteņu. Tik daudz Latvijas iedzīvotāju padomju režīms represēja 1949. gada 25. martā. Todien izsūtīja arī Mildu Lauberti ar diviem bērniem. Savu sāpju ceļu uz Sibīriju viņa aprakstīja dienasgrāmatā. Tā ir ļoti īpaša, jo rakstīta tieši dienās, kad vilciens deportētos veda uz nometinājuma vietu. LTV tikās ar Mildas mazmeitu Sandru Lauberti.
Jānis Kreišmanis pēc studijām atgriezās dzimtajā Saldū, un tā vietā, lai sāktu strādāt kādā no iegūtajām profesijām, izvēlējās palīdzēt tēvam viņa metāllūžņu savākšanas biznesā. Tieši lūžņu placī viņš atskāra, cik gan daudz vēl noderīgu lietu mēdz izmest cilvēki. Tur dzima aizraušanās ar vecajām lietām un sāka veidoties no zudības izglābto lietu kolekcija. Bet, kad viņš iesaistījās veco graustu nojaukšanā, tad radās atziņa, ka koka sijas, brusas un dēļi būtu pelnījuši savu otro mūžu. Tā tapa ideja par ražotni, kurā vecais koks varētu rast savu otro iespēju.
Šo ceturtdien Ludzā tiesa sāka skatīt vienu no pēdējā laika nežēlīgākajām slepkavībām – nogalinātās septiņgadīgās Justīnes Reinikovas lietu. Uz apsūdzēto sola sēž Justīnes tēvs un pamāte, kuri rūpīgi slēpa meitenes nogalināšanu.
Liepājnieks Ainars Spirģis savu rūpalu sāka laikā, kad tikko bija sabrukusi Padomju Savienība. Cilvēku apbedīšanas sakarā tas joprojām nozīmēja zārku deficītu, ziedu un vainagu trūkumu, transporta problēmas, kapraču izmisīgu meklēšanu – vārdu sakot, nelaiķa bērēšana bija pašu tuvinieku rokās. Privāts apbedīšanas pakalpojumu birojs Latvijā tolaik bija liels retums.
Rozā krokusi – tādi pasaulē ir tikai daži. Latvijā šogad rozā pavasara vēstnesis uzziedēja Vidzemē, Raiskuma pagasta saimniecībā pie Jāņa Rukšāna. Pasaulslavenais selekcionārs šajās dienās nepaguris izrāda savu krāšņo kolekciju simtiem apmeklētāju un cer, ka šogad izdosies doties vēl kādā ekspedīcijā, lai atrastu nākamo pasaules brīnumu.
No vairāk nekā 110 000 latviešu leģionāru, kuri piedalījās Otrajā pasaules karā, pašlaik dzīvi ir vien daži desmiti. Viens no viņiem ir Antons Mortukāns, kurš dzīvo Ogres novadā, pansionātā "Madliena". Nesen viņš svinēja 105. dzimšanas dienu.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
