Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Aldim bērnībā nepatika ganīt govis. Tās neklausīja, badījās, un viņš vienmēr bija notašķījies ar mēsliem, bet nekur tālāk par Lizdēniem tomēr nav aizbēdzis. Šeit ir viņa ģimene un sirdsdarbs. Aldis ir saimnieks savā zemē ar lielu govju ganāmpulku, un kopā ar sievu Sandru viņš cenšas visu darīt skaisti. Neskriet katram centam pakaļ, bet gan apstāties un apturēt laiku – paskatīties, ko viņi kopā ir sasnieguši un kam izgājuši cauri. Savu stāstu Aldis Trēziņš un Sandra Melnalksne Trēziņa atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Savus "pirmos soļus" medicīnā Māra Meldere atceras ar žāvēšanai uz apkures radiatoriem saliktām mīkstajām rotaļlietām. Tās tur glāba māte, jo visas bija sašpricētas slapjas dakterējot. Reizumis būt par pacientu ļāvās pierunāties arī brālis, bet tētis parasti stāstīja, kā klājies darbā, strādājot ātrajā palīdzībā. Mediķa profesija līdz ar to bija loģisks iznākums, bet tikai pēc diploma saņemšanas Māra saprata, ka mediķu darbs Latvijā netiek novērtēts pienācīgi. Tam sekoja deviņus gadus ilgs mediķa darbs Vācijā, līdz nāca atziņa, ka dzimtene tomēr ir dzimtene. Tagad Māra kopā ar vīru savām rokām ir atjaunojuši reiz novārtā aizlaistu namiņu Talsos, kur nu ir viņas ģimenes ārsta prakse.
Egija Žihare ir jauna apģērbu dizainere, kura izveidojusi zīmolu "Žiharee". Savā nesen iekārtotajā darbnīcā vienā no Daugavpils cietokšņa atjaunotajām ēkām Egija dod otru dzīvi vecām vīriešu žaketēm, tās pārveidojot par sieviešu žaketēm ar volāniem un trāpīgiem tekstiem. Visi citāti ir Egijas pašas izdomāti, un rodas viņas ikdienas gaitās, tostarp otrajā sirdsdarbā – ar smiekliem un jokiem ārstējot bērnus kā dakterim Klaunam Daugavpils slimnīcā.
Iecavas nomali regulāri pierūcina senu motociklu motora skaņas – pa tās ielām savus 30 retro spēkratus izkustina kolekcionārs un restaurators Armands Ābele. Reiz uz papīra uzliktā iecere realizējusies, kā viņš pats to sauc, motociklu pansionātā viņa piemājas garāžā. Elegantos braucamos kolekcionārs primāri uztver kā tehnikas mākslas darbus, tomēr meistara pedantiskā daba liek tos turēt arī braukšanas kārtībā.
Pēc astoņiem Rīgā pavadītiem gadiem Toms un Maija Zilberti nolēma pārcelties uz Matkules ciemu Tukuma novadā, lai izveidotu savu saimniecību. Saimniecībā visu dara paši, bet viņu bagātība ir bērni. Tieši mazie deva impulsu iegādāties trušus un sākt tos audzēt. Tagad saimniecībā ir jau ap 500 trušu. Dzīve laukos nebūt nav viegla, un viss nāk ar ārkārtīgi smagu darbu, bet Toms un Maija katru dienu pierāda, ka saimniekot var ar mazumiņu un darot var piepildīt lielus sapņus. Toms un Maija Zilberti priecājas, ka savulaik šo vecvecāku māju neviens neatsaucās pirkt, tāpēc tagad tur saimnieko paši. Ar savu pieredzi viņi dalījās Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
"Es varu darīt to, ko gribu. Varu strādāt, varu būt vajadzīgs citiem," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Gunārs Grabinskis. Viņam invaliditāte ir jau no dzimšanas, tā ir dzemdību trauma – bērnu cerebrālā trieka. Dzemdību laikā tika bojātas mazās smadzenītes, kur ir galvenie kustību nervi. Par spīti tam viņš cenšas visu darīt pats. Pat sakārtot vides pieejamību savā apkaimē.
Inese Mekša pērnā gada nogalē Ķekavas novada Plakanciemā atvēra augu māju jeb nelielu ražotni, kur žāvē un fasē tējas un vada meistarklases. Ražotnes izveidošanā piedalījās visa Ineses ģimene – gan vīrs, gan pieci bērni. Ineses gatavotajās tējās ir ne tikai dažādi augi, ogas un augļi, bet pat dārzeņi – žāvēti burkāni un bietes. Šobrīd Inese tējas ar zīmolu "femme.eco" gatavojas tirgot arī ārpus Latvijas, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
2022.gada novembrī, kad Krievijas iebrukumus Ukrainā turpinājās jau 9 mēnešus, Ludmila Čepižko netālu no savas dzīvesvietas Kijivā atvēra skaistumkopšanas salonu, jo rajonā neviena vairs nebija palicis un sievietes vēlējās kaut kādu daļiņu "parastās dzīves". Šogad 2.janvārī Krievijas raķešu triecienā Solomjanskas rajonā sprādziena vilnis izdauzīja logus arī viņas salonam "Ļu Če". Jau nākamajā dienā salons turpināja savu darbu, jo "mums nav laika sēdēt mājās un neko nedarīt, mums jājūt, ka esam dzīvi", Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" stāstīja Ludmila.
"Es nevis gribēju izdarīt, es darīju pašnāvību. Kā, Nora? Bet visi taču tevi uzskatīja par veiksminieci, kura iet kalnā, kurai viss izdodas, kurai viss dzīvē ir kārtībā. Bet man nebija paša galvenā – pašvērtības apziņas," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atklāja rakstniece Nora Ikstena. Pandēmijas laikā pēc laulības šķiršanas rakstniece piedzīvoja smagu depresiju, kura noveda līdz pašnāvības mēģinājumam. Tagad šis posms ir garām, bet viņa atzīst – nekad un nevienam citam tur nenovēlētu nonākt.
Barikāžu laikam nozīmīga nav tikai Rīga ar ugunskuriem, aizstāvjiem un dzelzsbetona bluķiem. Tolaik par barikādēm domāja un centās tām palīdzēt cilvēki no visas Latvijas. Barikāžu dalībnieki ir arī tie cilvēki, kuri novados koordinēja tehnikas un cilvēku plūsmu, kuri strādāja savās darba vietās, veicot arī to kolēģu darbu, kuri bija barikādēs, arī tie, kuri gatavoja ēst, ziedoja naudu, arī mūziķi, kori, kas devās uzmundrināt Rīgas aizstāvjus. Arī cilvēki no Brenguļiem, kas šajā gada laikā tiekas, lai atcerētos notikušo.
Bijušie rīdzinieki Aiga un Aigars Bitmaņi pirms 18 gadiem nopirka brīvdienu māju Tukuma novada Vānes pagastā. Pēc 2008. gada krīzes māja pamazām arvien vairāk abus ievilka laukos. Pirms četriem gadiem viņi pārcēlās turp uz dzīvi un uzsāka katrs savu biznesu. Aigars gatavo mēbeles eksportam, savukārt Aiga radošajā mājā "Smilgāji" rīko meistarklases, Bitmaņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Biju problēmbērns, runāju pretī skolotājiem, neklausīju skolotājus," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atklāja Samanta Kampāne. Samantas vecāki nedzīvoja kopā, līdz ar to viņas bērnība bija ļoti mainīga – viņa dzīvoja gan pie vecvecākiem, gan pie mammas, gan tēta. Viņa jutās nepiepildīta, jo izjuta vajadzību pēc abiem vecākiem, pēc noteiktības. Skolā tas izpaudās kā uzvedības problēmas, bet šobrīd viņa darbojas kā brīvprātīgā biedrībā "palīdzesim.lv" un iet talkā citiem pusaudžiem. Brīvprātīgais darbs palīdzējis piedzīvot izaugsmi arī pašai Samantai.
Pastnieka darbu novērtē un mazpilsētā īpaši atzinīgus vārdus tiem velta seniori, kuriem tiek nogādāti gan laikraksti, gan pensija. Strenčos gandrīz katrs iedzīvotājs pazīst pastnieku Aivaru, kurš ikdienā korespondenci izvadā ar elektrovelosipēdu.
Liepājā strādā deviņi mediķi no Ukrainas, un Dienvidkurzemes novadā vēl divi – zobārsts Oleksijs Burjaks un medmāsa Nataļja Reutska. Viņa kopā ar ģimeni nolēmusi palikt Latvijā, līdz dēls pabeigs mācības skolā. Nataļja turpina apgūt latviešu valodu un neizslēdz iespēju nākotnē arī mēģināt iegūt Latvijas pilsonību.
Evitai Ružānei un Ivaram Rozem Rīgā bija teju viss, taču nebija sirdsmiera par senču zemi. Sākumā viņi visu darīja paši – fiziski, līdz spēku izsīkumam, arī tad, kad viss gāja greizi, kad vienīgais traktors plīsa un raža stāvēja uz lauka. Nu viņi ir izauguši lieli, Limbažu pusē novāc graudus un atjaunotās padomju laika fermās tur liellopus. Tāpat viņi laukos atvēruši savu restorānu un viesnīcu, turklāt paši ar trīs bērniem tajā arī dzīvo, jo vēl nav uzcēluši māju – māja būs tad, kad viņi piepildīs savus sapņus, Evita un Ivars stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Ukraiņu dronu-kamikadzes pilote Valentīna Korobka, kura gan iznīcina pretinieku mērķus, gan vāc naudu armijai, uz fronti devās, kad viņas dēlam bija vien daži mēneši. Viņu motivēja sirdsapziņa un draugu zaudējums Krievijas iebrukuma sākumā. Cik precīzi ienaidnieku mērķu iznīcināts, viņa nezina, jo "mēs nelidojam, lai nofilmētu video, mēs lidojam, lai trāpītu mērķī", bet viņa tic, ka modernās tehnoloģijas, arī droni, ir tas, kas Ukrainai palīdzēs uzvarēt šajā karā.
Gerda nav viņas īstais vārds. Gerda ir segvārds. Sieviete, kura līdz pēdējam cīnījās par Mariupoli. Tika smagi ievainota un kontuzēta sprādzienā bunkurā. Kopā ar citiem "Azovstaļ" aizstāvjiem padevās. Vairākas reizes spīdzināta tā, ka vēlējusies nāvi. Bet Gerda ir dzīva. Arī pēc gada Krievijas armijas gūstā. LTV satika Gerdu Latvijā, jo viņa šeit ieradusies uz rehabilitāciju. Šis ir Gerdas stāsts.
Modris Konovalovs dzīvo ciematā, kurā ir viena daudzdzīvokļu māja, ezers un garāžas. Viņš ir jauns un nav saistīts ar lauksaimniecību, toties, iespējams, ir populārākais "TikTok" saimnieks internetā, jo izremontēja sabrukušās ciemata garāžas un ierīkoja tur savu vistu fermu. Dažādu šķirņu, lieluma un krāsu vistas ir viņa acuraugs katru dienu. Viņš ir radījis savu miera oāzi un aizraušanos. Vietējie joprojām uz Modri skatās kā uz trako, taču viņa bizness tikmēr iet no rokas, viņš stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Uz salas starp divām upēm – Daugavu un Saku – jau septiņās paaudzēs saimniekojuši Agra Stiebriņa senči. Viņa tēvs Gundars tur izveidoja bioloģisko graudkopības saimniecību, bet pirms diviem gadiem to pārņēma Agris. Viņš 250 hektāros audzē ziemas kviešus, rudzus, griķus un auzas, bet spēku un iedvesmu darboties Agrim dod ģimene – sieva un divas meitas, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Taiga Ludborža īsti neatceras, vai pirmais, ko viņa savā mūžā spēra, bija parastais vai dejas solis. Katrā ziņā – piedzimstot kājas noteikti bijušas kādā no dejas pozīcijām. Kopdejots ir jau no trīs gadu vecuma, bet nieka 16 gadu vecumā viņa sāka vadīt savu pirmo deju kolektīvu. Ja kopā saliktu laiku, kas aizgājis mēģinājumos, koncertos, skatēs, konkursos, festivālos, lielajos dziesmu un deju svētkos vai radot jaunas dejas, tad varētu teikt, ka dzīve līdz šim griezusies vienā vienīgā dejā.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
