Par ārstu Mārtiņš nolēma kļūt jau 8. klasē. Vienā mirklī viņš aizdomājās, ka nebaidās no asinīm, ka viņam labi padodas bioloģija un ķīmija, tāpēc nosliecās par labu šai jomai. Varbūt nedaudz, bet tikai nedaudz, izvēli iespaidojis tas, ka arī viņa mamma ir ārste.
"Parasti ārstu bērni vairāk neredz savus vecākus, nekā redz. Tā ka es nezinu, vai tas ir motivējoši kļūt par ārstu. Varbūt tas rada priekšstatu par to, tu redzi gandarījumu, ko sniedz darbs, pateicīgie cilvēki. Tu arī saproti, ka daudzās situācijās tu kā ārsts esi vienīgais, kas var iespaidot to situāciju," stāstīja Mārtiņš.
Ārsta darbs ir tāds, kas ievelk. Ja tev patīk tas, ko dari, tu ej tajā iekšā uz visiem 100%. Tas kļūst par dzīvesveidu, ne tikai profesiju.
"Lielākā daļa ārstu, ko es zinu, pielāgo dzīvi darbam, nevis darbu dzīvei. Tas reti kad rada vēlmi pamest darbu, varbūt kādreiz vienkārši mainīt darba vietu, bet es domāju, ka daudziem ārstiem tā ir tāda drusku atkarība no tā, ko mēs darām, no iespējas palīdzēt cilvēkiem, un pateicības, ko cilvēki izrāda," vērtēja Mārtiņš.
Vienlaikus gan Latvijā, gan citviet pasaulē izdegšana ārstu vidū kļūst arvien aktuālāks jautājums. Robežas novilkt nav vienkārši.
"Es joprojām neesmu atradis labu veidu, kā savā dzīvē to izdarīt. Skaidrs, jo tu vairāk velti sevi darbam, jo labāk izdodas. Tu apgūsti kaut kādas jaunas prasmes un kļūsti kvalificētāks. Līdz ar to – drusciņ strādājot par ārstu, es domāju, ļoti labus rezultātus nevar sasniegt. Bet, protams, ir jāmēģina atrast robeža, lai pasargātu savu veselību, savu ģimeni," atzina Mārtiņš.
Ar mikroķirurģiju viņš nodarbojas kopš 2009. gada. Lai gan sākumā Mārtiņam pašam šķita, ka mikroķirurģija nav domāta viņam, beigās tas izrādījās īstais lauciņš, kurā šobrīd viņš jūtas vislabāk.
"Varam ar lepnumu teikt, ka mums, latviešiem, ir diezgan augstā līmenī gan plastiskā rekonstruktīvā ķirurģija, gan tā saucamā ortoplastiskā ķirurģija, kas ir mikroķirurģijas apvienojums ar traumatoloģiju un ortopēdiju," pauda Mārtiņš.
Kad pagājušā gada februārī sākās pilna mēroga karš Ukrainā, viņš ar kolēģi Olafu Libermani nolēma doties palīgā ārstēt ievainotos. Tas bijis spontāns lēmums.
"Pirmās nedēļas Ukrainā bija tādā sacensību režīmā, gribētos teikt. Tas nozīmē, ka tu ne tik daudz domā par to, kas tagad varētu būt vai kādas tam var būt sekas, bet mēs ārkārtīgi koncentrējāmies uz to, kas ir jāpaveic.
Proti, uz tiem pacientiem, kam jāpalīdz. Tādā režīmā noteikti var pavadīt pat vairākus mēnešus. Tas ir ļoti efektīvi. Mīnuss ir tāds, ka ilgstoši tā nevar strādāt," atzina Mārtiņš.
Pēc trīs Kijivā pavadītajām nedēļām viņš atgriezās mājās. Viņa kolēģis Olafs Libermanis tur pavadīja turpmākos astoņus mēnešus.
"Jāņem vērā, ka tie Ukrainas ārsti, kas strādā militārajās slimnīcās uz vietas, viņi gandrīz gadu, var teikt, neizgāja no slimnīcas. Viņi visu laiku bija nepārtrauktā darba režīmā. Tas ir smagi, un noteikti atstāj sekas uz daudz ko. Slava Ukrainai, ka viņi izturēja pirmo visgrūtāko periodu," atzina Mārtiņš.
Laikam ejot, kļuva skaidrs, ka pacientu ārstēšana pa vienam nav pats efektīvākais veids, kā palīdzēt Ukrainai, tāpēc šobrīd Latvijā pie Mārtiņa un kolēģiem mācās pirmā ukraiņu ārstu grupa. Pēc dažām nedēļām ieradīsies arī otrā.
"Pirmkārt, tas ilgtermiņā ir daudz efektīvāk. To arī, kā saka, gudri cilvēki ir teikuši, – ja tu gribi izplatīt savas zināšanas un prasmes, tad labākais veids, kā to darīt, ir apmācīt skolnieku. Apmācīt tā, lai viņš tālāk var apmācīt nākamos skolniekus. Tas ir labākais veids, kā izplatīt zināšanas. Otrkārt, apmācību laikā mēs visi atrodamies Latvijā. Mēs varam turpināt palīdzēt arī Latvijas pacientiem," skaidroja Mārtiņš.
Viņš atklāja, ka ne viens vien tuvs cilvēks, tostarp arī sieva, viņam ir vaicājusi – kāpēc tu palīdzi ukraiņu ārstiem?
"Mana atbilde ir tāda, ka es kaut kā jūtu, ka tas ir viens no svarīgākajiem manas dzīves uzdevumiem. Kāpēc – es nevaru atbildēt, es vienkārši jūtu, ka tas ir tas, kas ir mans, un tas, kas man ir jādara. Varbūt tas ir līdzīgi tam, kāpēc es kļuvu par ārstu. Es vienkārši jutu, ka tas ir jādara, ka tas var man izdoties un ka kāds no tā noteikti iegūs. Es varu palīdzēt. Es jūtu, ja es palikšu malā, tad es nevarēšu sev to piedot. Tas vienkārši ir jādara," pauda Mārtiņš.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
