"Kamēr vien šis ciems pastāv, kamēr cilvēki pie jūras ir dzīvojuši, viņi ir bijuši zvejnieki, un mūsu dzimta ir no tām, kas šeit bija vēl tad, kad šis ciems te veidojās. Mani senči entajās paaudzēs ir zvejnieki bijuši.
Tā mēs tajā laivā esam piedzimuši, tajā mēs esam arī izauguši, un tas mums ir iekšā jau asinīs. Jo par zvejnieku nevienā skolā neizmācīsies, tas nāk līdzi caur paaudzēm," pauda Andris.
Tā viņš izaudzinājis arī savu dēlu Ivaru. Abiem diviem, tikai katram savā laikā, spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar jūru, Engures ezeru un zivīm.
"Es biju piecu bērnu ģimenē jaunākais. Manam vectēvam bija otrs brālis, un šī bija tāda liela saimniecība. Pēc tam tā tika sadalīta divās daļās – abiem brāļiem," stāstīja Andris, norādot, ka dzimta no mammas puses dzīvoja Engures ezera galā un bija ezera zvejnieki.
Laivā viņš iekāpis, kolīdz varējis paša spēkiem tajā ierāpties, lai dotos līdzi zvejā savam tēvam, un to pašu piedzīvoja arī viņa dēls Ivars.
"Bērnībā, kad biju galīgi, galīgi maziņš, atceros, ka vecamtēvam patika Engures ezerā arī makšķerēt. Tad jau vēl bija "krievu laiki", mēs tur pa kluso līdām tā kā zagļi. Tad nāca tādas lielas dzelzs laivas klāt un dzina mūs prom, neļāva tur būt. Tad vecaistēvs vienmēr teica – kā tas var būt, esmu te dzimis un audzis, bet nevaru atnākt ar mazdēlu pamakšķerēt?" atmiņās dalījās Ivars.
Andris skaidroja, ka Engures ezers padomju okupācijas laikā skaitījies Baltijas kara apgabalā un kalpoja padomju armijai par atpūtas vietu – ģenerāļi ap to bija sacēluši mājas un ko tik vēl ne.
"Mēs jau tāpat pa kluso gājām un zvejojām. Mums neļāva, bet mēs zvejojām – gan jūrā, gan ezerā. Bijām tā saucamie maluzvejnieki, bet tā bija mūsu dzīve. Laiki bija tādi, ka bija jādomā, kā tu izdzīvosi. Tad viss ciems, mēs bijām vienoti tajā laikā. Kad atguvām neatkarību, tad es biju klāt arī pie ezera pārņemšanas," stāstīja Andris.
Šobrīd ezers ir skaists, zivju tajā ir daudz un tas ir pieejams makšķerniekiem. Līdz ar dažādiem projektiem tajā tiek laisti arī līdaku mazuļi. Šādas dienas viņam ir gluži kā svētki, atzina Andris, lai gan lielā Cīruļu dzimtas zvejnieku mīlestība ir jūra.
"Kas ir laivā piedzimuši, viņi jau nevar bez ūdens. Var jau uz kādām dienām neaiziet, bet tad jau atkal skaties uz jūru un gribas tajā iebraukt," atzina Andris.
Ivars ar zvejošanu kā pamatdarbu kopā ar tēvu sāka nodarboties tūlīt pēc pamatskolas pabeigšanas.
"Kolīdz varēja dabūt licences, mēs sākām zvejot. Nav jau tā, ka neko nevar nopelnīt, tajā pašā ezerā var nopelnīt, un jūrā ar var nopelnīt. Vienkārši jāiet un jāstrādā," Ivars pauda.
Vienlaikus abi zvejnieki atzina – ja kārojas katru mēnesi saņemt tūkstošus, šī nebūs īstā nodarbe, bet iztiku ģimenei un jumtu virs galvas zvejniecība vienmēr ir nodrošinājusi.
"Tas ir smags darbs, bet izticis tu būsi, un jumts virs galvas tev būs, un bērnus tu paēdināsi, un būsi pats sev saimnieks. Tas ir specifisks dzīvesveids, ko nevar izstāstīt. Daudzi pat nesaprot – ko jūs tur darāt, kāpēc jūs tur mokāties?" atzina Andris.
Visas zināšanas par zvejošanu, tīklu pīšanu, murdu gatavošanu un noķertā loma kūpināšanu un pagatavošanu Cīruļu ģimenē nodotas no paaudzes paaudzē.
Andris un Ivars nelielā pārstrādes virtuvē strādā tikai ar pašu noķertajām zivīm. Ar savu produkciju viņi apgādā vietējās kafejnīcas un krogus, kā arī sadarbības partnerus Rīgas centrāltirgū.
Andris ir arī biedrības "Mazjūras zvejnieki" valdes priekšsēdētājs, kurā apvienojušies 62 piekrastes zvejnieki no Skultes līdz Jūrmalciemam. Ar biedrības palīdzību tiek rakstīti un īstenoti daudzi projekti, kas palīdz piekrastes zvejniekiem noturēties un nepamest arodu.
"Mēs kā biedrība strādājam ar vīriem, skaidrojam viņiem un palīdzam, iedrošinām, lai zvejnieki varētu apgūt naudiņas un attīstīties, dzīvot tepat pie savas jūriņas un gādāt Latvijas cilvēkiem gardu zivtiņu," stāstīja Andris.
Bērzciemā biedrības atjaunotā mazā osta un bijušais zvejnieku šķūnis jeb Tarotava kļuvis par piekrastes zvejnieku pulcēšanās vietu. Kopīgi tiek domāts ne tikai par finansējuma piesaisti, bet arī attīstības plāniem un vienotas kopienas uzturēšanu.
"Ko mēs gribam? Mēs gribam, lai ir taisnīga attieksme. Agrāk, piemēram, lielākā tiesa no tās naudas, kas nāca no Eiropas, – līdz mazajiem piekrastniekiem neatnāca nekas. Bet tagad mēs pamazām pagriežam atbalstu arī zvejnieku virzienā, lai viņi varētu attīstīties, lai tās divas, trīs palikušās saimniecības ciematos vēl ir.
Aizlaist postā zvejniecības arodu, kas ir Latvijā ļoti būtisks un kopš senatnes bijis, ir neprāts, tāpēc mēs arī turamies un cīnīsimies, lai tie zvejnieki būtu un te dzīvotu," uzsvēra Andris.
"Stiprie stāsti"
