"Ģimenē es nevienam nepatiku"
"Ģimenē – agrāk it īpaši – es nevienam nepatiku. Tāpēc visas dusmas bija uz mani," tā sacīja 17 gadus vecā Elizabete (vārds ir mainīts). Elizabete lielu daļu bērnības nodzīvoja lielā ģimenē – ar četriem vecākajiem brāļiem un māsām, mammu un patēvu. Cilvēku mājsaimniecībā bija daudz, tomēr meitene lielākoties bija pavisam viena.
"Es biju jaunākā. Man bieži kaut ko nopirka vairāk, kā jau jaunākajam bērnam. Tāpēc viņi [pārējie bērni] mani sāka ienīst. Visu laiku sūdzējās vecākiem, ka viņiem neko nepērk. Un tad viņiem sāka pirkt. Arī vecāki mani pastūma malā, un es paliku viena pati. Nebija neviena, kas kaut ko ar mani darītu," sacīja meitene.
Ģimenē bija lielas naudas grūtības. Un vecākiem – arī atkarību problēmas. Elizabete stāstīja, ka mamma daudz dzēra: "Viņa ļoti bieži teica, ka ies sevi nogalināt. Bija ļoti daudz dažādi atgadījumi, jo mājās visu laiku bija tusiņi. Visādas lietas notika. Kautiņi, viss pēc kārtas. Ļoti drausmīgs skats bērnam."
Labu piemēru nerādīja arī patēvs, kurš ne tikai dzēra, bet arī bija vardarbīgs.
"Principā es varēju neko neizdarīt. Man vienkārši atnāk un sāk bļaut virsū. Daudzreiz arī vienkārši atnāk un sāk sist, jo es kaut kādu mazāko lietu ne tā izdarīju. Mani vienīgo no visas ģimenes sita," stāstīja Elizabete.
Patēvs Elizabeti arī sitis. "Viņa [mamma] visu laiku solīja, ka viņa runās ar viņu [patēvu]. Kad viņi sagāja kopā, viņš bija tikko no cietuma iznācis. Viņš bieži dzēra, tāpēc arī mamma dzēra. Mums no viņa piedzima mazākais brālis. Viņš bija šūpulītī. Un es netīšām ar kāju pa šūpulīti uzsitu, ejot garām. Viņš [patēvs] pienāca, sāka man pa seju sist ar kulakiem. Mana māsa, kura ir vecāka par mani, nobijās riktīgi. Es viņai teicu – paņem kurpes, izej pa priekšējām durvīm, viņš tev neko nedarīs. Es pati lēcu pa logu ārā ziemā un skrēju pie māsas. Viņš bija riktīgi dusmīgs. Un jā, man bija riktīgi sasista seja."
13 gadu vecumā sāka iedzert
Mamma Elizabetei nepalīdzēja. Vienīgais patvērums meitenei bija pie vecmāmiņas vai vecākās māsas. Tomēr lielu nozīmi tolaik spēlēja arī draugi. Elizabete atpūtās kompānijā, kurā aktīvi tika lietots alkohols. Kad viņai bija 13 gadi, Elizabete arī sāka iedzert.
"Tas bija tad, kad man palika 13, visu vasaru. Visu laiku ņēmām pārsvarā tīro spirtu. Dzērām mežā, jo tur bija soliņi. Pārsvarā tur bija lieli bari, daudz cilvēku. Es parasti daudz nedzēru, bet cik man bērnam vajadzēja, lai es piedzertos. Tur [garšas ziņā] nebija nekas traks – sula pa virsu un tad jau bija normāli," atcerējās Elizabete.
Ātri vien gan Elizabete saprata, ka alkohols nav viņai. Iedzeršanas reizes pārāk stipri atgādināja redzēto mājās, kad piedzērusies bija mamma. Un to atkārtot meitene nevēlējās, tāpēc dzeršana beidzās. Kādu laiku gan kompānijā alkohola vietā mēdza uzpīpēt marihuānu. Tolaik viņai jau sāka veidoties ciešākas attiecības ar vecāko māsu, un, kad meitene saprata, ka apreibināšanās viņai par labu nenāk, viņa kādu laiku pārvācās pie māsas. Bet 16 gadu vecumā meitene pārcēlās uz Rīgu, atrada darbu un uzsāka patstāvīgu dzīvi. Vienā dienā draugi palūdza Elizabetei izpalīdzēt un ar autobusu atvest zālīti uz dzimto mazpilsētu.
"Es izkāpu ārā, man teica – tur būs meitene, kas paņems un atdos tev naudu. Es domāju – nu labi, nekas tāds. Es piegāju pie tās meitenes. Bet izrādījās, ka viņa bija policiste. Pagāju kādus simts metrus, un piebrauca netrafaretā policija. Viņi sāka man bļaut virsū. Nu, nebija normāla runāšana. Un viņi nesaprata arī, ko viņi grib no manis," stāstīja Elizabete.
Izrādās, tā saucamie draugi meiteni bija iegāzuši, kad paši nonāca policijas redzeslokā. Elizabeti pārsteidza attieksme policijā. Neviens neesot ticējis, ka viņa nav lietojusi narkotikas. Neviens neticēja arī tam, ka Elizabete narkotikas pārveda vienreiz.
Elizabete pauda: "Tu esi lietojusi? Es pateicu – nē. Viņi man sāka bļaut ar rupjiem vārdiem virsū. Viņi man teica – ko tu dirs, sīkā lašara?"
Tiesā gan meitenei noticēja. Un viņa tika cauri ar sešiem mēnešiem probācijas uzraudzībā. Par notikušo Elizabete runā pavisam mierīgi. Viņa pauda, ka esot zinājusi, ko dara, tāpēc arī sods neesot biedējis.
Par sāpīgo bērnību dziļāk runāt – grūti
Cauri visam piedzīvotajam viņai ļoti palīdzēja arī organizācijā "Palīdzēsim.lv", kas sniedz atbalstu bērniem un pusaudžiem. Tur Elizabetei bija pieejams psiholoģiskais atbalsts. Tieši šī palīdzība ļāvusi meitenei notiekošo uztvert vieglāk, jo bijis skaidrs, kas jādara.
"Tev vienkārši ir jānostāda sevi fakta priekšā. Un nav, ko stresot, ja tu to darīji. Tu zināji, ka tas var notikt. Man vispār policija kā tāda stresu nedod. Es varu uz viņiem skatīties, runāt. Tie arī ir cilvēki. Kāda starpība, kādā uniformā viņi tur ir," sacīja Elizabete.
Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda Latvijas Radio skaidroja, ka nereti bērniem un pusaudžiem, kas dzīvojuši sarežģītos apstākļos, dažādu vielu lietošana un riskants dzīvesveids ir sava veida anestētiskais līdzeklis. Proti, tas palīdz nedomāt par piedzīvoto vai joprojām notiekošo mājās, skolā vai citviet. Trimda uzsvēra, ka nereti šādās ģimenēs pusaudzim nav pieejama psiholoģiskā palīdzība arī tad, ja viņš pats to vēlas.
"Pie manis kā pie bērnu psihiatra nāk pusaudži arī bez vecākiem. Viņi reizēm saka, ka labāk vecākiem nezināt, ka viņi vēršas pēc palīdzības. Un ir bijuši gadījumi, kad vecāki nesaprot un ir neapmierināti. Tam ir savi iemesli, protams. Atzīt, ka ģimenē ir kaut kādas grūtības, nav viegli. Vieglāk ir staigāt ar rozā brillēm," atzīmēja psihiatrs.
Turklāt nereti psiholoģiskās palīdzības saņemšanu apgrūtina arī atbilstošu speciālistu pieejamības problēmas. Arī uz vizīti pie Trimdas rindā jāgaida divi līdz trīs mēneši.
Elizabete kādu laiku saņēma psihoterapeita palīdzību, taču tagad to vairs neapmeklē.
Meitene sacīja: "Es īsti nevaru tik perfekti runāt par savu bērnību... Es negribu tur iet dziļāk. Tas tomēr nebija forši – tam visam iet cauri un to visu tagad atkārtot savā galvā."
Elizabete šobrīd mācās un domā par to, kā nākotnē dzīvot labāk. Uz to viņa mudina arī savu ģimeni, ar ko attiecības pēdējā laikā uzlabojušās. Vienlaikus meitene ir pateicīga tiem, kas viņu atbalstīja grūtākajos brīžos, jo tieši tas palīdzējis izrauties no smagās dzīves.
Informācija pusaudžiem par pieejamo palīdzību dažādās krīzes situācijās:
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija
- Zvani uz bezmaksas uzticības tālruni 116111 jebkurā diennakts laikā.
- Raksti uz e-pasta adresi [email protected].
- Raksti čatā darbadienās no 12.00 līdz 20.00.
- Konsultatīvais tālrunis 25737363 katru darba dienu laikā no 12.00 līdz 19.00 vai informatīvais tālrunis 29164747, e-pasts [email protected] .
- Konsultāciju var saņemt gan pusaudži, gan viņu aprūpētāji bez maksas.
- Mentoru programma jauniešiem no 15 līdz 19 gadiem, kuri bērnībā nav izjutuši un iepazinuši ģimenes sadzīvi un rūpes.
- Ja vēlies pieteikties vai tev ir kādi jautājumi par mentorprogrammu, droši zvani programmas vadītājai Ullai, t.29142588 vai raksti: [email protected]
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs (palīdzība jauniešiem no 12-25 g.)
- Psiholoģiskais atbalsts, psihoterapijas programmas, ģimenes konsultācijas, psihodiagnostika, u.c.
- Tālrunis 29510511.
Centrs "Dardedze"
- Atbalsts vardarbības novēršanai pret bērniem un viņu ģimenēm.
- Zvani uz bezmaksas tālruni 29556680 darba dienās no 9.00 līdz 17.00
Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"
- Profesionāla palīdzība, atbalsts un informācija krīzes situācijā.
- Zvani uz bezmaksas diennakts krīzes tālruni 67222922 vai 27722292
- Palīdzība noziegumos cietušajiem, daudzpusīga praktiska informācija par iespējām rast atbalstu dažādās krīzes situācijās un nodrošināt aktuālās vajadzības.
- Zvani uz bezmaksas atbalsta tālruni 116006 katru dienu no 12.00 līdz 22.00
Centrs "Marta"
- Profesionāli sociālie, juridiskie, psiholoģiskie pakalpojumi vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušiem pieaugušajiem. Palīdzība sievietēm un viņu bērniem, kuri atrodas ievainojamās dzīves situācijās.
- Zvani uz bezmaksas tālruni 67378539 darba dienās no 10.00 līdz 18.00.
- Bezmaksas psiholoģiskā atbalsta tālrunis azartspēļu atkarīgajiem un viņu tuviniekiem
- Tālrunis: 29323202.
- Darba dienas un sestdienās no plkst. 12.00-20.00.
Par labdarības maratonu "Dod pieci!"
Ik gadu labdarības maratons aktualizē kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu un atbalsta tās sabiedrības grupas, kurām tas ir patiesi nepieciešams. Ziedojumi līdz šim ir novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašām vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnu namiem, jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai, neārstējami slimu cilvēku aprūpei un speciālās pārtikas iegādei, vardarbības mazināšanai ģimenēs, vides uzlabošanai cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem, kā arī Latvijā nonākušo Ukrainas kara bēgļu bērnu atbalstam. Kopā šo gadu laikā ir saziedoti vairāk nekā 3 miljoni eiro.
Labdarības maratons "Dod pieci!" ir daļa no starptautiska projekta "Serious Request", kurā dažādās Eiropas valstīs radio dīdžeji nedēļu raida no īpašas stikla studijas, pievēršot uzmanību konkrētai labdarības maratona izraudzītai grupai vai sabiedriski nozīmīgai tēmai. Ikviens tiek aicināts ziedot līdzekļus apmaiņā pret mīļāko dziesmu radio ēterā. Latvijā šo tradīciju iedzīvināja Latvijas Radio 5 radošā komanda.
"Dod pieci!" organizē Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju un sabiedrisko mediju portālu LSM.lv. Savu atbalstu labdarības maratona "Dod pieci!" norisē sniedz arī vairāk nekā 20 uzņēmumi.
