Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Pirms veras teātra priekškars, visam ir jābūt kārtībā. Savās vietās. Pirms veras priekškars, savas vietas jāieņem skatuves strādniekiem, darbu jābūt pabeigušiem grimētājiem, pie savām pultīm jāsēžas gaismotājiem un skaņiniekiem, savs uznāciens jāgaida aktieriem. Šis kopums ir kā precīzs pulkstenis, kur no svara ir ikkatrs mazākais zobratiņš. Un tikai viens cilvēks dod savu akceptu sākt – izrādes vadītājs. Jau pusi gadsimta Liepājas teātrī par izrāžu vadītāju strādā Rita Krodere.
Austris Krūmiņš saimnieko Bauskas novada Īslīces pagasta "Spradžos". No vecvecākiem pārņemtā saimniecība nav liela – 18 hektāri, bet Austris 15 hektāros audzē graudus. Pirms sešiem gadiem viņš izveidoja arī pats savu metālapstrādes darbnīcu. Mīlestību pret lauku darbiem Austris iemācījies, uzaugot pie vecvecākiem, bet vajadzīgās zināšanas apguvis dažādos kursos. Viņš īstenojis arī vairākus projektus – iegādājies graudkopības tehniku un metālapstrādes iekārtas, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Edgara Kravaļa un Lauras Atelsones pamatprofesija ir aktieri, taču pēdējos gadus viņi ar rokām zemē izcēluši starptautisku atzinību. Sākuši ar eksperimentiem dzīvokļa virtuvē, šodien viņi savus kale kāpostus jeb lapu kāpostus eksportē uz daudzām valstīm pasaulē. Bail viņiem bija sākumā un ir arī tagad – tad, kad lauku tirgos nepārdeva teju neko, un arī tagad, kad vērs vaļā lielo ražotni Pierīgā. Par krokainu kāpostu, kas daudziem nezināms un svešs, un par to, kā darīt pat tad, kad visi apkārt saka – to nevienam nevajadzēs, Edgars un Laura stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Laime nelaimē – tā var teikt par Ukrainas kara bēgles Oļesjas Vrabi ģimeni. Tieši Latvijā viņas jaunākajam dēlam oficiāli apstiprināta diagnoze – autisms. Piešķirtā invaliditāte ļāvusi ģimenei atkal apvienoties. Dēla tētis saņēmis atļauju izbraukt no Ukrainas, jo invalīdu bērnu tēvi drīkst nolikt ieroci, lai palīdzētu pašiem tuvākajiem.
Pēdējos gados pāri Latvijai gāžas kārtējais optimizācijas vilnis, kur vienu piegrieztni mēģina pielaikot bez izņēmuma visām skolām. Rādītājos var vainot laikmeta līkločus, politiķus, demogrāfiju un ko tik vēl ne. Skolu skaits ir bijis mainīgs visos laikos, kur katras eksistenci vienmēr ir noturējuši trīs vaļi – pieejamība, kvalitāte un izmaksas. Tā par savu likteni ir neziņā pēc padomju arhitektoniskā modeļa būvētā Baltinavas vidusskola un vecajā kungu muižā ierīkotā mūzikas un mākslas skola.
Kad Kuldīgas dienas aprūpes centrs "Pūces" nesen svinēja piecu gadu jubileju, viena no tā apmeklētājām, Larisas kundze, darbiniecēm kā pateicību uzdāvināja pašas pīto groziņu. Visi viņas rokdarbi ir īpaši, jo Larisas kundze ir neredzīga. Viņa pasauli skata ar rokām. Pacietīgi, centimetru pa centimetram top cepures, šalles, čībiņas. Šobrīd viņa vairāk pievērsusies tapošanai.
"Ar savu neatlaidību esmu sasniegusi daudz, neskatoties uz depresiju un visiem tiem kalniem, kam esmu gājusi pāri," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja dziedātāja un ētera personība Liene Stūrmane, kura plašāk pazīstama ar segvārdu Atvara. Viņa atzina – nevienam nenovēlētu tādu bērnību, kādu ir piedzīvojusi pati. Tēvs bija alkoholiķis, kura dēļ cieta visa ģimene. Savas emocijas Atvara burtiski apēda un pusaudžu gados svēra ap 125 kilogramiem.
Lilija Ziediņa dzīvo Aizkraukles novada Skrīveros. Pirms pieciem gadiem pēc smagas slimības viņa aizgāja no darba veikalā un sāka gatavot ziepes un sveces. Lilija veido nevis tradicionālas ziepes, ar kurām mazgāt rokas, bet pati izgatavo silikona formas un no ziepēm darina puķu pušķus, kūkas gabaliņus, sēnes un citas lietas. Šīs zināšanas Lilija apguvusi divus gadus, attālināti mācoties ziepju gatavošanas skolā, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Ukrainiete Olha Horbenko bēga no Kijivas kara sākumā, taču viņas vīrs nolēma palikt un palīdzēt armijai. Pēc kāda Vācijā pavadītā laika Kijivā atgriezās arī viņu meita – ģimene nolēma, ka fiziska drošība nav vienīgais svarīgais faktors pusaudzei. Olha ar vecāko dēlu palika Vācijā, kur viņa palīdz ukraiņu sievietēm grūtniecēm kā dūla un cer, ka Ukrainai būs pietiekami daudz resursu un pietiekami daudz izpratnes no citām valstīm, lai tai palīdzētu.
Diāna Kačane dzimusi jauktā ģimenē Latvijā. Viņa gāja latviešu bērnudārzā, bet mācījās krievu skolā, ciemojās gan pie latviešu vecmāmiņas laukos, gan pie ukraiņu omītes Liepājā un ir izaugusi ar stāstiem par abu valstu vēsturi. Diāna strādāja algotu darbu, bet līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā nolēma mainīt savu nodarbošanos, tostarp palīdzēt cilvēkiem no Ukrainas, vēstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Pirms 12 gadiem rīdzinieku Mežuļu ģimene paralēli darbam Rīgā uzsāka krūmmelleņu audzēšanu netālu no Staiceles, daudzus gadus ogu sezonā ik nedēļas nogali tika mēroti 130 kilometri līdz savai saimniecībai "Ģinēni", taču nu jau divus gadus Ērika un Uldis Mežuļi ir laucinieki. Savu izvēli viņi nenožēlo, vienīgi nākas izjust to, ka tuvākajā apkaimē vairs nav nevienas vidusskolas.
DI jeb, projektu valodā runājot, – deinstitucionalizāzija. Pērn rudenī Latvijā noslēdzās astoņus gadus ilgušais Eiropas Savienības līdzfinansētas pasākums, kura būtību varētu skaidrot kā palīdzību pāriet uz dzīvi sabiedrībā vai atgriezties tajā cilvēkiem, kuriem spējas sevi aprūpēt ir ierobežotas. Uz projektu pieteicās arī Limbažu pašvaldība un tas vaiņagojās ar no jauna uzbūvētu grupu māju pašā pilsētas centrā. Bet skaistā māja ir tikai ārējā čaula, kas nu jāpiepilda.
Krievijas uzsāktā kara sākumā no uzlidojumiem slēpušies pagrabos, patvertnēs, metro, tagad viņi ir Latvijā. Latvijā šobrīd reģistrēti vairāk nekā 32 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju. Bēgļu kustība nav apsīkusi – daudzi no Latvijas dodas tālāk, citi atgriežas Ukrainā. Natālijas ģimene, kas Ukrainu pameta 2022. gada martā, lai apmestos Rēzeknē, pārvar grūtības, bet dzīvo dalītu dzīvi – it kā šeit, bet ar domām tur, mājās, kurās noteikti grib atgriezties.
Koncerti ar Ukrainas jauniešu un bērnu uzstāšanos, mītiņi, ziedojumu vākšana un ierakumu sveču liešana – apritot diviem gadiem kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, 24. februārī arī Rēzeknē un Daugavpilī aktīvie reģiona ļaudis kopā ar ukraiņiem, kuri tagad dzīvo Latgalē, organizē dažādus atbalsta pasākumus Ukrainai.
Pasniedzēja un rakstniece, ukrainiete Margarita Čerņenko kopā ar vīru Latvijā ieradās pirms gada, kura laikā viņa paguvusi apgūt latviešu valodu, un regulāri dodas uz darbnīcu, kur palīdz veidot maskēšanās tīklus Ukrainas armijai. Savukārt Tatjana Čirkova ar vīru un bērniem Latvijā nonāca pirms pusotra gada. Viena no viņas darba vietām ir biedrības "Tavi draugi" informācijas centrs, kuru dēvē arī par "Pentagonu". Viņas uzdevums ir organizēt palīdzību citiem ukraiņu bēgļiem un sniegt palīdzīgu roku, lai viņi vieglāk varētu adaptēties dzīvei Latvijā. Abas ukrainietes savos stāstos dalījās ar Latvijas Televīzijas raidījumu "Rīta Panorāma".
Ārste no Ukrainas Alīna Čera aptuveni pirms pusotra gada bija atbēgusi no kara plosītās Ukrainas pilsētas Mariupoles un sākusi darbu Kuldīgas slimnīcas ilgstošas sociālās aprūpes nodaļā. Tolaik viņa teica, ka viņai nav vairs, kur atgriezties, – mājas nodegušas, arī darba vietas vairs nav. Šobrīd Alīna Kuldīgas slimnīcā jau strādā par ārsti, aktīvi mācās latviešu valodu un joprojām ir pārliecināta, ka Latvija būs viņas pastāvīgās mājas.
Silvija un Arvis Mozuļčiki Cēsu novada Kaives pagasta zemnieku saimniecībā "Bitītes" saimnieko nelielā zemes platībā – piecos hektāros, tāpēc abi pabeidza biškopības kursus un, piedaloties mazo lauku saimniecību projektā, iegādājās darbam ar bitēm nepieciešamo inventāru. Tagad saimniekiem ir 51 bišu saime. No medus Silvija gatavo dažādus produktus un saimniecībā uzņem arī tūristus, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Mēs, vīrieši, esam tādi, ka mums viss ir "heijā, viss ir labi!", un tikai tad, kad zvani nozvana, mēs meklējam palīdzību. Es pats esmu spilgts piemērs – man jau pirms ļaundabīgā vēža atklāšanas divus, trīs gadus iepriekš tika atklāts labdabīgs audzējs," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāstīja Agris Freibergs. Šobrīd Agris ir "Dzīvības koks" mentors tieši jautājumos par vīriešu onkoloģiju, bet pirms kāda laika viņam pašam izoperēja prostatas vēzi. Pats izgājis ārstēšanās ceļu, Agris tagad var un vēlas palīdzēt arī citiem vīriešiem, kuri saskaras ar līdzīgām problēmām, bet par tām klusē.