"Paķersi vienu aķīti, lai nav divreiz jāstaigā?" – uzreiz pie lietas ķeras mūsu raidījuma varonis, sastapts jaukā atvasaras dienā pašā Igaunijas pierobežā, savā lauku saimniecībā sagurušo tērauda rumaku apčubinot. Tā kā tika solīti ilgstoši lieti, tad vakar ar kaimiņu Uldi dabūjuši sen lūžņos nododamo presi pie dzīvības un rāvuši līdz tumsiņai, lai visu nogāzto pļavu līdz galam sarullētu. Tagad nu lopbarības krājumi saglābti un prāts mierīgs, var ķerties pie skrūvēšanas un nesteidzīgas tērzēšanas ar mums.
Saimnieks ir puktīgs, un dažādām valsts pārvaldes institūcijām adresēti nesaudzīgi prātuļojumi seko viens otram. Tomēr tās nav vienkārši nelaikā saplīsuša traktora saērcināta zemnieka vaimanas, un "Latvijā-viss-slikti" sērijveida gaušanās ne tik. Maķenīt donkihotiskā cīņa ar "visādiem VIDiem, LADiem, pidiem" daudzu gadu garumā, mēģinot veidot bioloģisku saimniecību bioloģiski daudzveidīgo zālāju platībās, nav palikusi bez sekām. Dzirdama vilšanās, rūgts aizvainojums un nogurums.
Lielie skrūvēšanas darbi ir nodarīti, un saimnieks vedina aizstaigāt līdz Gaujai, lai izbaudītu veldzējošu atvasaras peldi. "Vai tā ir mana bērnība vai kā, bet Gauja man ir kaut kas ļoti īpašs," atzīstas Andris, "tās dēļ vien ir vērts šeit dzīvot. Nevaru saprast, kāpēc ir jāizvēlās vide, kur stundām stumdīties pa sastrēgumiem un dzīvot nemitīgos kreņķos, ja te tu vari kājām, uzlecot ričukā vai zirga mugurā, jau pēc mirkļa būt upmalā."
Šis esot viens no labākajiem posmiem, kur laivot pa Gauju, jo upe tieši šeit esot tik ļoti dažāda. Un laivotāju esot patiešām daudz. Tiesa, Andrim nav tās labākās atmiņas par šiem Latvijas apceļotājiem. Cauri šai vietai, Kaģumciemam, iet Eiropas pārrobežu pārgājienu maršruts "Mežataka", tad nu abus tūristu veidus varot salīdzināt: "Mežtaku gājēji atšķirībā no ūdeņniekiem ir daudz pašpietiekamāki, bez milzu pretenzijām. Viņi ir daudz mobilizētāki – viss nepieciešamais ir līdzi uz muguras un skaidrs mērķis priekšā."
Kumāsiņš, lācīši un citi zvēri
Ne velti prasīt prasījās Darela slavenā darba pārfrāzējums, jo dzīvība Kaģumciemā mutuļot mutuļo. Tikko Gaujas peldē asistējušais, pasakaini mīlīgais, bet dzīvē mazpieredzējušais suņuks Lācītis uzķeras uz viltus kumāsiņa apsolījuma un tiek iespundēts aiz vārtiņiem, žēlīgi noskatoties, kā saimnieks kopā ar viesiem dodas pie hipijiem – garspalvainiem, dižragainiem, bet apbrīnojami miermīlīgiem liellopiem. Tā ir tikai neliela daļa no Andra kustoņu saimes.
Andrim atliek pagrabināt kārumiem pilno spaini, kad pār kalnu parādās daudzas ieinteresētas galvas, un tad jau, kārtīgam putekļu mākonim saceļoties, viss bars nesas šurp. Kārumi apēsti, milzu brūnā galva iebāžas spainī, lai izlaizītu pēdējos gardumus, tomēr tā arī neizdodas pievilināt tuvāk mazos, pūkainos teliņus, ko saprotamu iemeslu dēļ Andris sauc par lācīšiem.
"Tas man ir baigais gandarījums," nosmej saimnieks, "es viņus pasaucu un – jā ! – viņas nāk. Un pašam liekas – eu, es viņām esmu vajadzīgs." Tādos brīžos, šķiet, piemirstas negals ar krūmu zaros regulāri pazaudētajiem "plastmasas auskariem" un tam sekojošā skaidrošanās ar uzraugošajām iestādēm, izplēn rūgtums par nogurdinoši mainīgo lauksaimniecības politiku un atkāpjas drūmais lēmums par ganāmpulka samazināšanu."
Liekas, ka nu jau vienam raidījumam/piedzīvojumam visa kā gana, kad tiekam ierauti vēl vienā suņu-liellopu-zirgu virpulī, kurā Andris, šķiet, peld kā zivs Gaujas mutuļos. Tiesa, viņa jājamķēve pārvērtusies īstā fūrijā, griež galvu prom un neļaujas glaudīties. Tas gan tikai līdz brīdim, kad saimnieka uzmanība pievēršas ganību biedrenei.
Fotomākslai nolemtais
Tas, ka Andris Krieviņš kļuva par fotogrāfu, varētu būt pašsaprotama lieta, jo viņa tēvs bija slavenais Juris Krieviņš, Rīgas fotostudijas "Īriss" vadītājs, kurš savulaik iemūžinājis tik daudz Latvijas dižgaru. Bildēt Andris sāka vēl tad, kā pats smej, kad viņa pirmais darbs – pašportrets vēl nesaucās selfijs. Imants Ziedonis, Imants Kalniņš, Pauls Putniņš, Jāzeps Pīgoznis, Jānis Pauļuks, Māris Melgalvis, Vaira Vīķe-Freiberga, Andris Grūtups, Mihails Barišņikovs…
Andra Krieviņa darbu mapes slēpj neticamus dārgumus. Bet īpaši viņš vēlas izcelt divas personības, kuru fotografēšana no darba pacēlās pavisam citā – līdzpārdzīvojuma pakāpē. Tie ir gruzīnu kinorežisors Sergejs Paradžanovs – "fantastisks vecis, neticami vienkāršs, tāds, kā man patīk, kad nospļauties, ko par viņu domā." Un blūza ģēnijs Džons Lī Hūkers, kura kartiņa ar pašrocīgi zīmētu zvaigzni joprojām ir starp Andra dārgumiem.
Lielā intervija
"Liekamies uz lielo interviju!" – šie vārdi ir sava veida starta šāviens. Sākas liela vīkšķīšanās, taisīšanās, gaismošana, mēbeļu pārbīdīšana, strīdi... pardon, debates par labāko kadrējumu, gaismojumu, fona akcentiem. Parasti vēl operators, kadru uzstādot, paralēli pukst, ka būs jau skaisti, tikai režisore jau kā parasti visu noklās ar bildi, uz ko es tradicionāli atcērtu, ka nestrādājam radio vai avīzē, tāpēc iespējami daudz gribu parādīt un tā arī darīšu. Tāda sava veida rituāla saspēle, uz zoba pavilkšana, cieņpilna robežu novilkšana un, galvenais, zāles pret rutīnu. Tad vēl regulāri apvainojas žurnālists Beķeris, jo dūmakaini-liriskās aizkadra balss īpašniekam (citāts iz skatītāju mutēm) bieži uz viņa centrālā iznāciena jeb garās intervijas laiku nav, kur piesēst, jo pārējiem tas nešķiet būtiski – galvenais, lai raidījuma varonis izskatās un jūtas ērti un saskaņā ar sevi. Malkas bluķītis, gaismu koferis, apgāzta slaucene, krēsls ar aizlauztu kāju, degvielas kanna – "Provinces" žurnālista aprīkojuma nomenklatūra ir plaša un neparedzama…
Atvainojos par apjomīgo, pašu ikdienai veltīto atkāpi, tomēr tas ir būtiski turpmākā stāsta kontekstā, jo izceļ rūpību, ar kādu mēs parasti pieejam intervijas kadra būvēšanai (saprotams, ar to nenoniecinot pārējo materiālu). Un tad nāk garā intervija ar foto guru, kadra ekspertu, nesaudzīgu kompozīcijas bruņinieku Andri Krieviņu. Viņš kādā filmēšanas pauzē ieaicina mūs savā vecajā mājiņā, piesēžam pie galda, uztaisa mums kafiju, iedzeram pa graķītim uz fotomākslas mūžīgo veselību, un Beķeris ar Andri vienkārši sāk runāties. Kā jau veci paziņas, laika un drusku arī cīņu biedri, vienkārši runāties. Mēs ar operatoru Krišjāni saskatāmies un tikpat vienkārši sākam to visu rakstīt. Ļoti kontrastaina un neizlīdzināta gaisma, milzīgi un drosmīgi tuvplāni, kompozicionāli nesterili kadrējumi, bet neinscenēti un īsti. Tāpat kā domas: "Man ir nepieņemama familiaritāte, ar kādu ikdienā dažādi kultūras cilvēki un valsts amatpersonas runā par dižgariem, nesaucot tos uzvārdos. "Imants teica tā, un Imants teica šitā. Un tad mēs ar Imantu... Un Ojārs arī, starp citu, tāpat..." Kas tu tāds esi, lai tā teiktu – sesks kaut kāds... Nekad neesmu varējis tā par viņiem runāt, lai arī personīgi labi pazinu viņus visus."
Krieviņš arī pauda: "Neticamie karoga vicinātāji, kurus es reiz bildēju, nonākuši Eiroparlamentā un pavisam atrāvušies no zemes. Solīja mums subsīdijas Eiropas līmenī. Kur tas viss ir? Cilvēkiem, kas strādā laukos, briselieši ūdeni nevar pienest."
Pie Andra Krieviņa Kaģumciemā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Krišjānis Leitis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
